Anafora pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Anafora ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā anafora tiek uzskatīta par vārdu figūru un nodēvēta par atkārtojumu kolona (rindkopas) vai kommas (teikuma vai teikuma daļas) sākumā. Antīkās retorikas pētnieki Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) savā traktātā  “Figūras” (Figurae, 2. gs.) un Foibamons (Φοιβάμμων) savā traktātā “Figūras” (Figurae, 5.–6. gs.), kas tapuši sengrieķu valodā, bet tradicionāli to nosaukumi ir latīniski, aprakstījuši anaforu ļoti līdzīgi mūsdienu definīcijai. Anafora aprakstīta arī traktātos, kas rakstīti latīņu valodā, piemēram, Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herrenium, 1. gs. p. m. ē.). Anafora izmantota runās, lirikā, eposos u. c. antīkās pasaules literatūras žanros, piemēram, Cicerona runā “Pret Verru” (In Verrem, 70. g. p. m. ē.) – “Verrs apsūdzētāju izvirzīja, Verrs cēloni uzzināja, Verrs spriedumu deva”.

Mūsdienās anafora tāpat kā antīkajā pasaulē tiek gan pētīta teorētiski, gan izmantota praksē. Anafora līdzīgi kā tropi, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un stilistiskās figūras 20. gs. beigās un 21. gs. tiek pētīta ne tikai literatūrzinātnē, bet arī  valodniecībā, piemēram, pētot anaforas sintaktisko uzbūvi; kognitīvajās zinātnēs, pētot tās veidošanos un iedarbību, u. c. humanitārajās jomās visdažādākajos aspektos.

Spilgti anaforas piemēri ir dzejā. Tā var funkcionēt tikai vienā vai vairākos pantos, piemēram, latviešu dzejnieka Raiņa dzejolī “Vēls viesis” (1912) – “Visu nakti lietus lija, / Visu nakti klausījos” – anafora ir vienā pantā divu rindiņu sākumā. Taču dzejolī "Tev, pamatšķira” (1912) anafora ir visos trīs pantos, kur anafora ir arī kā retoriska uzruna visu pantu pirmajās rindiņās:

Tev, pamatšķira –

Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,

Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēselē dzīs;

Tev, pamatšķira –

Kas celsies pāri sev, iekš vienības

Tās šķiras veiks, kas ļaudis šķīrušas;

Tev, pamatšķira –

Kur lielāks gods kā tas, tev kareivs būt?

Tā izej cilvēci un sauli gūt.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver anaforas lietojumu tautasdziesmās, kur anafora ir divu vai trīs rindiņu sākumā, dažkārt arī otrajā pusrindē, piemēram:

Cēla man kviešu maizi,

Cēla man rudzu maizi;

Ne es ēšu, ne es dzeršu,

Kamēr rāda cepējiņu.

Šajā gadījumā lasāmas divas dažādas anaforas, pirmajā un otrajā rindā atkārtojot vārdus ‘cēla man’, savukārt trešajā rindā – ‘ne es’.

Anafora ir bieži izmantota stilistiska figūra runās, it īpaši politiskās runās, tādējādi runātājam radot vajadzīgo uzsvaru un uzmanības piesaisti sev vēlamajam faktam, viedoklim vai uzskatam. Tāds piemērs ir angļu politiķa Eda Milibenda (Edward Samuel "Ed" Miliband) runā 2014. gada Leiboristu konferencē (2014 Labour Conference) – “Kopā. Kopā. Kopā mēs varam atjaunot ticību nākotnei. Kopā mēs varam veidot labāku nākotni strādājošajiem britiem”.

Ar atšķirīgām pieejām anafora tiek pētīta valodniecībā, retorikā u. c. nozarēs. Arī kristietībā tiek lietots šāds termins, taču ar specifiski reliģisku nozīmi. Kopumā būtiskākais ir anaforas atkārtojums, kas attiecīgi iedarbojas uz lasītāju vai klausītāju.