Apzīmējums aizgūts no Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas nosaukuma. Tā bija nozīmīgs hellēnisma laikmeta kultūras centrs, kurā ar tekstu pētniecību, sakārtošanu, tulkošanu un izdošanu aizsākās filoloģijas zinātne. Tiek lietots arī termins ‘aleksandriešu skola’, tas attiecināms uz Aleksandrijas muzeja (Μουσεῖον τῆς Ἀλεξανδρείας) zinātnisko darbību un ietekmi visdažādākajās disciplīnās, piemēram, filozofijā, medicīnā, astronomijā u. c. Šai skolai bija liela ietekme uz visu hellēnisma perioda sengrieķu literatūru.

‘Aleksandriešu dzeja’ un ‘aleksandriešu dzejnieki’ ir konvencionāli termini, kas apzīmē ar Aleksandrijas pilsētu un kultūru saistītu dzejnieku kopu. Lai gan ne visi autori dzīvoja Aleksandrijā, viņi bija savstarpēji saistīti, veidojot grupējumu, kas tiek uzskatīts par pēdējo ievērojamo parādību sengrieķu dzejā.

Aleksandriešu dzejnieku darbības perioda datējums avotos atšķiras, tomēr pētnieki ir vienisprātis, ka tā sākums sakrīt ar Hellēnisma laikmeta sākumu, t. i., Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) nāvi 323. gadā p. m. ē. Par beigām pieņemts uzskatīt 143. gadu p. m. ē., kad krīt Ahajas līga un Grieķija nonāk Romas pakļautībā.

Aleksandriešu dzejnieki bija izglītoti, lieliski pārzināja priekšgājēju dzeju. Plašās zināšanas viņi izmantoja, lai radītu dzeju izsmalcinātiem lasītājiem. Spilgta aleksandriešu dzejas iezīme ir zinātniskums – sižetos izmantoti maz zināmi mīti, izteiksmē – seni vārdi, retu autoru citāti, atsauces uz mazpazīstamiem darbiem, ar nodomu veidota mīklainība. 

Pretstatā iepriekšējo periodu dzejai aleksandriešu dzeja nav domāta plašai publikai. Dzejnieki rakstīja sev pietuvinātam lokam kā indivīdi, kas izklāsta savu skatījumu, nevis pārstāvot sabiedrības kopīgo domu. Tāpēc aleksandriešu dzejā nav politisku, sabiedrisku tēmu, sociālo problēmu, Atēnu filozofijas skolu diskusiju. To vietā rodas jauni temati, kuru centrā ir individuālais pārdzīvojums, sadzīves ainiņas, sentimentāla dabas uztvere, izstrādāti apraksti, pārejošs noskaņojums, mirkļa tvērumi. Top arī daudz teorētisku sacerējumu par zinātnēm, piemēram, lauksaimniecību, medicīnu, matemātiku utt.

Tematiski liela aleksandriešu dzejas daļa veltīta mīlestībai, bet tie nav autoru mīlas pārdzīvojumi. Aleksandrieši par mīlestību runāja attālināti, apcerīgi, radot zinātniski mitoloģiskus darbus, īpaši daudz ir etioloģisko jeb izcelšanās mītu. Līdzīgi attālinātā manierē tēlota daba. Pilsētas dzejnieki, esot tālu no dabas, to idializēja un apjūsmoja.

Lai arī aleksandrieši rakstīja iepriekš pazīstamajos žanros, viņi tos neimitēja, necentās mākslīgi uzturēt klasisko stilu. Viņi radīja jaunu dzeju, kas domāta lasīšanai, nevis skandēšanai. Tai raksturīgas īsas formas un izsmalcināti panti, smalki, gleznaini priekšmetu apraksti – ekfrāzes. Radās figūru dzeja t. i. uzrakstītais dzejoļa teksts veido attēlu. Populārākais pantmērs bija elēģiskais distihs, tāpāt tika lietots daktilu heksametrs, dažādi jambi. Daži dzejnieki radīja jaunus, sarežģītus pantmērus, pazīstamākā ir Asklepiāda strofa – Lielā un Mazā.

Aleksandrieši izmainīja uzskatu par dzejas nozīmi un funkciju, aizsākot diskusijas par formas dominanci pār saturu, par talanta un prasmes attiecību dzejas sacerēšanā un par to, ka dzeja var būt arī laika kavēklis.

Aleksandriešu dzeja saglabājusies maz, bet ir daudz informācijas par to – nosaukumi, pieminējumi citos darbos. Plašāku ieskatu līdzās pieejamajiem fragmentiem sniedz romiešu tulkojumi un atdarinājumi.

Populārākie žanri bija elēģija un epigramma. Daudzas epigrammas nonākušas līdz mūsu dienām, jo bija iekļautas antoloģijās, kuru veidošana aizsākās un kļuva ļoti populāra hellēnisma periodā. Epigramma tematiski dalās divās grupās: 1) sīkumi, sadzīve, cilvēki, 2) mīla un dzīres. No senajiem žanriem turpināja attīstīties himna kā mākslinieciska forma, jo tā vairs nebija saitīta ar kulta rituāliem. Citi senie žanri piedzīvoja transformācijas, no eposa radās epīlijs jeb mazs eposiņš un no ganu dziesmām – bukolika.

Par pirmo aleksandriešu dzejnieku tiek uzskatīts Filēts no Kosas (Φιλίτας ὁ Κῷος), kurš dzīvoja ap 340.–280. gadu p. m. ē. No viņa darbiem saglabājušies tikai nosaukumi un nelieli fragmenti. Zināms, ka Filēts rakstīja elēģijas un epigrammas, viņam bija skolnieki un sekotāji.

Izcilākais aleksandriešu dzejnieks bija Teokrits (Θεόκριτος). Viņš bija bukolikas žanra radītājs. Lai arī ganu dziesmu apdares sacerēja jau Stēsihors (Στησίχορος) 6. gs. p. m. ē. un bukoliskas tendences bija manāmas jau Filēta Kosas salas pulciņā, tomēr Teokrits izveidoja bukoliku, kas iedzīvināja aleksandriešu dzejas kvalitātes un nostiprinājās par žanra paraugu. Tai piemīt pa daļai stāstījuma, pa daļai dramatiska dialoga forma, parasti daktilu heksametrā, raksturīgs mierīgas dabas tēlojums, kas kalpo par fonu idializētām ganu sadzīves un attiecību ainām. Mīlas tematikā dominē neatbildētu jūtu un vientulības mokas. Teokrita darbi izdoti ar nosaukumu “Idilles” (Εἰδύλλια, 3. gs. p. m. ē.), tajos apkopotos sacerējumus pieņemts iedalīt pēc darbības vietas, bukoliku vide ir lauki, mīmu – pilsēta.

No Teokrita iedvesmojies vēlāks aleksandriešu dzejnieks – Hērods (Ἡρώδας). Viņš attīsta Teokrita idilles ar laikmetam raksturīgo daudzpusību, radot mimijambu. Tie ir sadzīvi attēlojoši dialogi jambos, kuros izmantota klasiskā perioda valoda.

Par nozīmīgāko aleksandriešu dzejnieku uzkata Kallimahu (Καλλίμαχος), kurš formulējis domu, kas raksturo laikmeta literatūru, proti, ‘liela grāmata ir liels ļaunums’. Viņa zināmākie dzejas darbi ir poēma četrās grāmatās “Cēloņi” (Αἴτια, 3. gs. p. m. ē.), fragments no tās – “Berenikes matu sproga” – tagad lasāms Katulla (Gaius Valerius Catullus) atdzejojumā (Coma Berenices, 66), kā arī 5. himna jeb “Atēnas pelde” (Λουτρὰ τῆς Παλλάδος). Tomēr būtiskākais ir Kallimaha zinātniskais darbs “Tabulas” (Πίνακες). Tas ir bibilogrāfisks pārskats ar komentāriem par autoriem un darbiem, kādi glabājās Aleksandrijas bibliotēkā. Uzsakata, ka kataloģizācijas sistēmu izdomājis pats Kallimahs.

No kopējā virziena atšķirīgs, tomēr aleksandriešus raksturojošs, ir Rodas Apolonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) mēģinājums restaurēt antīko eposu. Eposs “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. p. m. ē.) ir apjomīgākais zināmais hellēnisma perioda dzejas darbs. Perioda virsotne didaktiskajā dzejā ir Arata (Ἄρατος ὁ Σολεύς) poēma “Parādības” (Φαινόμενα).

Aleksandriešu darbības ietekmes jūtamas tālākajā literatūras attīstībā. Aleksandriešu dzejas tradīciju tieši turpinātāji Romā ir neotēriķi. Aleksandriešu jaunievedumi un klasisko žanru transformācijas turpināja attīstīties romiešu literatūrā, piemēram, Vergilijs (Vergilius) turpina Teokrīta bukoliku žanru “Eklogās” (Eclogae, 42.–39. gadā p. m. ē.) un iedvesmojas no Rodas Apolonija “Argonautikas” savam eposam “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadam p. m. ē). Aleksandrijas bibliotēkā tapušie teorētiskie sacerējumi un darbu komentāri devuši materiālu Horācija (Quintus Horatius Flaccus) “Dzejas mākslai” (Ars poetica). Hellēnismā aizsāktā dzejas antoloģiju veidošanas un publicēšanas tradīcija turpinās vēl mūsdienās.

Aleksandrijas bibliotēkā bija izveidots saraksts ar septiņiem izcilākajiem autoriem, kas darbojušies bibliotēkā. Autoru vārdi dažādos avotos atšķiras, bet zināms, ka šo sarakstu sauca par ‘Aleksandriešu plejādi’ (Πλειάς) nosaukums aizgūts no zvaigznāja, ko veido septiņas spožas zvaigznes, kas redzamas pat ar neapbruņotu aci (latviski Sietiņa zvaigznājs). Ietekmējoties no aleksandriešiem, nosaukumu ”Plejāde” (La Pléiade) aizguva 16. gs. franču dzejnieku kopa, kas pulcējās ap Pjēru de Ronsāru (Pierre de Ronsard). Mūsdienās jēdziens tiek lietots attiecībā uz īpašu, nozīmīgu cilvēku kopu.

Aleksandriešu ieviestā maniere rakstīt izsmalcinātu dzeju izredzēto lokam un laika kavēklim, zināma arī kā ‘māksla mākslas dēļ’, piedzīvo renesansi dažādos literārajos strāvojumos: romantismā, franču parnasiešos, simbolismā, dekadencē utt.