Dziesminieka dzimtas saknes meklējamas Mazsalacā, kur dzimuši viņa vecāki Kārlis un Marija. Vinteri pārcēlās uz Rīgu, kur piedzima vecākā meita Zelma, viņai sekoja dēls Alfrēds Aleksandrs. Muzikalitāti zēns mantoja no tēva, kurš spēlēja vijoli un akordeonu, arī cītaru, ar kuru būvi nodarbojās. Kārlis vadīja orķestri, kurā 11 gadu vecumā par vijolnieku tika pieņemts Alfrēds. Vijole viņam bija pirmais instruments, vēlāk tai pievienojās akordeons un cītara. Vecāki uzskatīja, ka dēlam jāiemācās amats, kas nodrošina pienācīgu iztiku, tāpēc A. Vinters apguva elektromontiera arodu, strādājis arī kokzāģētavā. Tomēr brīvos brīžus veltīja mūzikai, līdz tā kļuva par viņa dzīves galveno saturu.

Pirmā pasaules kara gadus aizvadījuši Vidzemē, kur Alfrēds sāka skolas gaitas, Vinteri atgriezās Rīgā, apmetās Čiekurkalnā, kur Kārlis strādāja par galdnieku Termiņcietumā.

1927. gadā A. Vinters salaulājās ar Mildu Kristīni Krastiņu, pēc tām viņu iesauca armijā. No tās atgriezies, viņš nodibināja savu pirmo ansambli jeb kapelu (1931). Tajā muzicēja akordeonists Anatols Evalks, kontrabasists Mārtiņš Skuja, pats A. Vinters spēlēja cītaru. Pievienojoties vijolniekiem Žanim Rēvaldam un Eduardam Skadiņam un klarnetistam Augustam Dainim, tā kļuva par A. Vintera “Jautro kapelu” (oriģinālā “Jautrā kapele”).

A. Vinters ir pirmais mūziķis Latvijā, kas vienpersoniski bija komponists, dzejnieks, instrumentālists un dziedātājs. Samērā īsā laikā viņš kļuva par vispopulārāko vieglās – sadzīves mūzikas autoru un izpildītāju 30. gados, par latviskās moderno deju mūzikas aizsācēju. No 20. gs. 30. gadu sākuma A. Vintera muzikālā darbība strauji attīstījās vienlaicīgi vairākos virzienos – viņš sacerēja dziesmas un instrumentālo mūziku, ko kopā ar ansambli atskaņoja izklaides iestādēs, uzstājās koncertos radiofonā, ieskaņoja skaņuplates fabrikā Bellaccord-Electro.

Par pirmo “Jautrās kapelas” ierakstu kļuva fokstrots “Bēdīgs vakars, bēdīgs rīts”, kam sekoja vēl apmēram 140 ar A. Vinteru saistīti ieskaņojumi, no kuriem 64 ir “Jautrās kapelas” vai A. Vintera trio priekšnesumi.

Kapelas mēģinājumi notika pie A. Vintera tēva darbavietā. A. Vintera kapelas sastāvs bija mainīgs – dalībnieku vidū bija arī Osips Petrovskis, Arnolds Korneliuss, Eižens Reveliņš, Oto Vācietis, Roberts Nunavs, Kārlis Nunavs, Diks Ādamsons, Aleksandrs Pacevičs u. c. A. Vintera vadībā mūziķi uzstājās kafejnīcās un restorānos “Dzintarpils”, “Tempo”, “Staburags”, “Parka pagrabs”, deju kabarē Alhambra un “O.U.K.”, Ķemeru “Jautrajā odā”, Rīgas (Solomonska) cirkā un citur. Kapelas (lietots arī nosaukums “Pieci Vinteri” u. c.) repertuāra pamatu veidoja A. Vintera sacerējumi – dziesmas un instrumentāli skaņdarbi dažādos deju ritmos – valši, polkas, fokstroti u. c. Radītas arī tautasdziesmu apdares un tautas mūzikai radniecīgi skaņdarbi.

A. Vintera kapela 04.01.1934. pirmoreiz uzstājās Rīgas Radiofonā, ar laiku kļūdama par pastāvīgu, dejotāju gaidītu sestdienas vakaru programmas sastāvdaļu ar nosaukumu “Veco laiku jautrība”, kas 1935. gadā tika nomainīts pret “Veco laiku dejas un rotaļas”. Ja skaņuplatēs A. Vintera dziesmas lielākoties izpildīja populāri dziedoņi, tostarp Latvijas Nacionālās operas solisti Mariss Vētra, Aleksandrs Kortāns, Edvīns Krūmiņš, arī par “samtaino džessa dziedoni” dēvētais Edgars Vilnis, tad koncertos dziedāja arī A. Vinters pats. Arī dziedāšanu, tāpat kā instrumentu spēli, viņš apguva pašmācības ceļā, nošu rakstu neprata, un A. Vintera dziesmas notīs pierakstīja vijolnieks E. Skadiņš.

A. Vinters, apguvis akordeona spēli, kopā ar A. Evalku uzstājās arī kā duets “Divi Vinteri” (arī “Divi jautrie Vinteri”), vēlāk par viņa partneri kļuva Voldemārs Matisons. Kopā ar kapelas mūziķiem A. Vinters šad tad iekļāvies Bellacord orķestra sastāvā arī citu autoru skaņuplašu ierakstos. 30. gadu beigās izdots A. Vintera nošu krājums klavierēm un akordeonam. Dažas A. Vintera dziesmas tulkotas igauņu un lietuviešu valodā, savukārt dziesminieks sacerējis vārdus kolēģu dziesmām (Augusts Dainis u. c.), kā arī tulkojis dažus citu autoru dziesmu tekstus no krievu valodas (Oskars Stroks). 

Pēc padomju okupācijas A. Vintera kapelas darba lauks sašaurinājās, viņa skaņdarbus vairs neatskaņoja radio, mūziķis atrada darbu “Rīgas filmā”. Vācu okupācijas gados mūziķis atjaunoja savu darbošanos kopā ar kapelu – uzstājās Rīgas cirkā, rēvijas teātrī Frasquita un citur. 1942. gadā kā apvienība “Trīs Vinteri” (A. Vinters, Voldemārs Matisons, Roberts Nunavs) A. Vintera kapela pievienojās Latviešu karavīru frontes Tautas teātrim. Uzstāšanās ar izklaidējošām programmām notika ne tikai Latvijā, bet visā Austrumu frontes teritorijā līdz pat Melnajai jūrai, arī netālu no frontes līnijām.

Radiopārraides “Latviešu karavīru pusstunda” vajadzībām A. Vinters sacerēja ne vienu vien patriotisku dziesmu, piemēram, “Mazais pasta balodītis”, “Dzintra” un citas. Pēdējā veltīta dziesminieka vienīgajai meitai Dzintrai, kura dzimusi laulībā ar Annu Policāni. Laulība šķirta 1942. gadā. Savukārt pirmajai sievai Mildai veltīta dziesma “Trīs vītušas rozes”, sacerēta pēc viņas nāves 1939. gadā.

1944. gada rudenī A. Vinters bēgļu laivā pāri jūrai devās uz Zviedriju, kur iesākumā strādāja “melnos” darbus – gan dzelzceļa stacijā stumjot vagonetes, gan mazgājot traukus restorānā, kur iepazinās ar Elzu Jarnbrinki (Elza Jarnbrinki), kura kļuva par mūziķa trešo sievu. Pēc iekārtošanās darbā firmā AGFA uzlabojās materiālie apstākļi, un A. Vinters atgriezās pie mūzikas. 1951. gadā viņš nodibināja savu skaņu ierakstu studiju Melvaton, kuras pirmās skaņuplates ieskaņoja “Trīs Vinteri” – Alfrēds, V. Matisons un Edgars Dimiters. Zviedrijā A. Vinters sacerējis un no jauna ieskaņojis vairāk nekā 30 jaundarbu, dažas dziesmas ieskaņotas kopā ar Zviedrijā pazīstamā pianista un komponista Arvida Sundina (Karl Arvid Sundin) orķestri. Ar A. Sundina starpniecību dažas A. Vintera dziesmas tulkotas un atskaņotas radio zviedru valodā. Kā izdevējs A. Vinters sadarbojies arī ar Vissavienības skaņuplašu firmu “Melodija”, un Melvaton paspārnē viņš izdevis virkni Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) radītu ieskaņojumu, tostarp latviešu estrādes dziesmas.

Kaut gan dažiem A. Vintera skaņdarbiem bija pretpadomju raksturs, 1960. gadā tika sarīkoti komponista atgriešanās koncerti Latvijas PSR Valsts Filharmonijā, kas noritēja ar milzīgiem panākumiem, komponists sniedza interviju arī Latvijas Radio.

Trimdas latviešu reakcija uz vizīti bija negatīva, A. Vinters vēl vairākas reizes ciemojās dzimtenē, bet vairs nesaņēma atļauju uzstāties. 60. gados dziesminieks šad un tad sniedza priekšnesumus Stokholmas latviešu sabiedrības sarīkojumos. Grupa “Dundurs” skaņuplatē “Dzīves ratiņš” (1978) pārskaņoja A. Vintera populārākās dziesmas, ko izpildīja arī koncertos. Tika plānota arī kopīga turneja ar Kanādas kapelu “Runči”, taču to nācās atcelt komponista slimības dēļ.

A. Vintera pelni izkaisīti Stokholmas kolumbārijā. Viņa arhīva liktenis nav zināms, jo pēc Zviedrijas likumiem tas nodots atraitnes un viņas dēla pārziņā.

A. Vintera mūzika un daiļrade, pateicoties žanriskajam pamatam – dejai un dziesmai – bija vienkārša, tautai tuva un saprotama. Viņa dziesmu vārdi ir viegli uztverami un trāpīgi, melodijas – atmiņā paliekošas. 20. gs. 30. gados A. Vintera daiļrade tika gan pelta, gan cildināta: viņš dēvēts par sadzīves elku un uzteikts mūziķa pienesums klausītāju labsajūtas un pašapziņas celšanā. Padomju Latvijā 20. gs. 50.–80. gados attieksme pret A. Vintera mūziku bija duāla – oficiālā pozīcija kritizēja buržuāzisko šlāgeru salkanību, kamēr viesībās viņa dziesmas turpināja dziedāt. A. Vintera daiļrades oficiāla reabilitācija notika 1989. gadā, kad populārie solisti Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs iestudēja A. Vintera dziesmu programmu, ko ieskaņoja (“Un mazs smaidošs foto”, “Melodija”, 1990. gads, Gunāra Rozenberga aranžējumi) un izpildīja apjomīgā koncertturnejā.

1990. gadā VEF Kultūras pilī notika A. Vintera piemiņai veltīts koncerts, kurā piedalījās arī kādreizējie A. Vintera kapelas mūziķi E. Skadiņš un A. Dainis. Turpmāk A. Vintera tautā iemīļotie skaņdarbi regulāri skanējuši radio, koncertos, viņa daiļradei veltītas publikācijas presē, rīkotas jubileju atceres, piemēram, koncertstāsts “Draugs, nejautā” (2018).

Par A. Vinteru uzņemta dokumentālā filma “Vēlreiz dzirdēt tavu dziesmu” (režisors Kārlis Vahšteins, 2010).

A. Vinters ir apmēram 120 (pēc citiem avotiem – 200) dziesmu un skaņdarbu autors. To tematika galvenokārt saistīta ar mīlestību, sadzīvi, netrūkst patriotisku skaņdarbu. Populārākās dziesmas ir valši “Neskumsti, meitenīt”, “Draugs, nejautā”, “Gaujas laivinieks”, “Gājputni”, “Lēna vēsmiņa”, “Tas bij’ tik sen”, tango “Viltīgās acis”, “Trīs vītušas rozes”, fokstrots “Neaizmirstamais skūpsts”, “Anton, Anton”, “Mazais pasta balodītis”, “Vecā kokle”, polkas “Stāvi rāms!”, “Kad vēl puika biju es”, “Lai tā būda rūc”, marši “Zemes arājs”, “Gods Mārtiņam” un citas.

A. Vintera ieskaņojumus skaņuplatēs izdevušas firmas Bellaccord-Electro, Melvaton, Latvian Music, “Melodija”. CD formātā A. Vintera mūziku klajā laidusi izdevniecība “Balss”: izlase “Alfrēds Vinters” (BACD 014), “Tautas dejas” (spēlē A. Vintera orķestris, BACD 053) un dziesmas un skaņdarbi dažādās izlasēs sērijā “Labākais no Bellaccord-Electro”.