Bērnu dziesmas un skaitāmie panti pieder mutvārdu tradīcijai un ietver dažādu funkciju un tematikas ritmiskus folkloras tekstus – gan bērnu pašu radītos un lietotos, gan arī pieaugušo darinātos un bērniem domātos pantus.

Bērnu dziesmas un skaitāmie panti ir plašs un sazarots jēdziens ar internacionālu raksturu. Tajos sastopami dažādi mutvārdu folkloras elementi no t. s. pieaugušo folkloras un citām valodām, visvairāk vācu un krievu valodas. Dziesmu un pantu daudzveidība mudinājusi folkloras pētniekus atkarībā no lietotāja, dalīt tos divās atšķirīgās grupās: 1) pieaugušo folklora bērniem; 2) bērnu pašu radītā folklora.

Pirmajā grupā iekļaujas šūpuļdziesmas, pie kurām pieskaitāmas kā klasiskās tautasdziesmas (“Velc, pelīte, saldu miegu”), tā arī citas folklorizējušās dziesmas (“Aiz kalniņa mēnestiņis”), kas domātas mazu bērnu iemidzināšanai; un ucināmās dziesmas – teksti, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām (“Cepu, cepu kukulīti”), kājām (“Cibu, cabu, kājiņas, ciemā tekot”), kutināšana un paijāšana (“Kaza nāk ar diviem ragiem”), bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām (“Tā jāj kungi, tā zemnieki”).

Pie bērnu pašu radītiem pantiem pieskaitāmi ķircināmie panti (Antiņ, tantiņ, tas nav ties’,/ Viens no mums ir aplaidies), skaitāmie (noskaitāmie) panti, ko skaita, lai noskaidrotu spēles vai rotaļas vadītāju (Anka, dranka, drilliņ drū, četriem pāriem bībel bū), virkņu dziesmas (Pulkstens viens – jāpļauj siens), kā arī panti, asprātīgi jautājumi un spēles, kas lielākoties attiecas uz skolas ikdienu un mācībām, t. s. skolēnu folklora (Kur snīpis? – Ezerā. Ko tur dara? – Olas dēj. Cik pūŗu piedēj? – Pieci. Kuru man dos? – Dzeltēno.)

Pirmais zinātniskais izdevums, kurā vienkopus publicētas bērnu dziesmas, ir Krišjāņa Barona sastādītais “Latvju dainu” 1. sējums (1894). Nodaļā “Bērnu audzināšana, kopšana un mācība. Aukļu un bērnu dziesmas” pavisam apkopoti 1043 bērnu dziesmu pamattipi. Tās ievadā K. Barons pirmoreiz skaidro terminu “bērnu dziesmas”, attiecinot to uz t. s. klasiskajām tautasdziesmām – šūpuļdziesmām, ucināmajām dziesmām un citiem tautasdziesmu tekstiem, kas derīgi bērnu audzināšanai, kopšanai un mācīšanai. Mērķtiecīga bērnu dziesmu vākšana aizsākās 20. gs. 20. gadu sākumā Latviešu folkloras krātuves (LFK) dibinātājas Annas Bērzkalnes vadībā. Apzinoties bērnu dziesmu nelielo daudzumu un gūstot ierosmi no Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesora Valtera Andersona (Walter Anderson), viņa izstrādāja īpašas jautājumu lapas bērnu dziesmu un pantu vākšanai (“Par bērnu dziesmu un pantu krāšanu”, 1922).

Līdz ar jautājumu lapām ieviesās termins “bērnu dziesmas un panti”, nošķirot dziedātus un skaitītus bērnu folkloras tekstus. Pēc 1924. gada, kad tika nodibināta LFK, šis termins vēlreiz transformējās un žanru rādītājā līdz pat mūsdienām parādās kā bērnu dziesmas un skaitāmie panti.

Jautājumu lapās A. Bērzkalne piedāvā 21 bērnu dziesmu veidu, piemēros minot pantu pirmās rindiņas un dodot norādes skolotājiem par pantu vākšanas metodiku. Tā par folkloras pierakstītājiem skolotāju vadībā kļuva skolēni no visas Latvijas, un tika savākts apjomīgs folkloras materiāls. Pēc jautājumu lapām līdz 1930. gadam LFK ieguva pāri par 42 tūkstošiem folkloras vienību, kas apvienotas Bērnu dziesmu kolekcijā (“Folkloras krātuves. Atsevišķs novilkums no Latviešu Konversācijas Vārdnīcas 35. burtnīca”, 1930). Bērnu dziesmas un panti LFK iesūtīti arī atsevišķu skolu vākumos un iegūti LFK zinātniskajās ekspedīcijās visā Latvijā.

Pēc Otrā pasaules kara vācbaltietis Oto Bongs (Otto Bong) netieši turpināja A. Bērzkalnes iesākto – no 1947. līdz 1959. gadam dažādās Vācijas pilsētās latviešu bēgļu vidū savācot ap 72 tūkstošiem bērnu dziesmu tekstu.

Apjomīgais bērnu dziesmu vākums publicēts 1993. gadā “Latviešu tautasdziesmu” 6. sējumā. Tajā ietverti tikai t. s. klasiskie tautasdziesmu teksti no LFK fondu materiāliem. Bērnu dziesmas un skaitāmie panti, kopā 15 864 tautasdziesmu pamattipi, publicēti nodaļā “Bērnu kopšana, audzināšana un mācīšana”, ko pamatoti var uzskatīt par plašāko latviešu bērnu dziesmu izdevumu.

Vienīgais akadēmiskais izdevums, kurā bērnu dziesmu teksti publicēti kopā ar nošu pierakstu, ir Jēkaba Vītoliņa sastādītais “Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas” (1973). Šūpļa dziesmas izdevumā kārtotas pēc melodiju tonālajiem tipiem, savukārt pārējās bērnu dziesmas – pēc tematiskā principa. Pavisam krājumā apkopotas 268 šūpļa un 320 bērnu dziesmu melodijas no Jurjānu Andreja sastādīto “Latviešu tautas mūzikas materiālu” 2. grāmatas (1903), Emīla Melngaiļa “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” (3 sējumi, 1951.–1953. gads) publicējumiem un LFK arhīva materiāliem.

Plašāka latviešu bērnu folkloras izpēte aizsākās tikai padomju okupācijas laikā – 20. gs. vidū, kad tai pievērsās LFK pētniece Vilma Greble. Apvienojot K. Barona un A. Bērzkalnes savāktos bērnu dziesmu materiālus un zinātniskās iestrādnes, viņa pirmoreiz izveidoja visaptverošu bērnu folkloras klasifikāciju. Sava disertācijas darba “Bērnu dzīve un darbs latviešu priekšpadomju tautasdziesmu attēlojumā” (1955) izstrādē viņa balstījās uz folkloras materiālu grupēšanu pēc bērna vecuma, fiziskās un psiholoģiskās attīstības pakāpēm. Pirmajā bērnu folkloras grupā, kas piemērots zīdaiņa vecumam, iekļautas šūpuļdziesmas. Tai seko nākamā bērna attīstības pakāpe – mazbērna posms – no gada līdz septiņu gadu vecumam, kurā aktuālas kļūst bērnu kopšanas un mācības dziesmas, kā arī tautasdziesmas par dzīvniekiem un putniem, kā arī dažādi skaņu tulkojumi un dzīvnieku valoda, pasaku brahiloģismi, ātrrunas, ķircināmie panti, skaitāmpanti, rotaļas, nedēļas nosaukumi un pulksteņu laika apzīmējumi. Trešais bērnu attīstības posms ir skolas vecums, kam raksturīgas jautājumu mīklas, asprātības vingrinājumi, slepenā valoda, slepenais raksts, albuma panti, skolēnu dziesmas un parodijas (V. Greble, 1955).

Mūsdienās atsevišķiem bērnu dziesmu aspektiem pievērsušās folkloras pētnieces Elga Melne (“Bērnu dziesmas un skaitāmie panti “Latvju dainu” lokā”, 1994; “Pirkstu nosaukumi bērnu folklorā”, 2007) un Una Smilgaine (“Šūpuļdziesmas un ucināmās dziesmas latviešu bērnu folklorā”, 2008).