Bērnu dziesmas un skaitāmie panti pieder mutvārdu tradīcijai un ietver dažādu funkciju un tematikas ritmiskus folkloras tekstus – gan bērnu pašu radītos un lietotos, gan arī pieaugušo darinātos un bērniem domātos pantus.
Bērnu dziesmas un skaitāmie panti ir plašs un sazarots jēdziens ar internacionālu raksturu. Tajos sastopami dažādi mutvārdu folkloras elementi no t. s. pieaugušo folkloras un citām valodām, visvairāk vācu un krievu valodas. Dziesmu un pantu daudzveidība mudinājusi folkloras pētniekus atkarībā no lietotāja, dalīt tos divās atšķirīgās grupās: 1) pieaugušo folklora bērniem; 2) bērnu pašu radītā folklora.
Pirmajā grupā iekļaujas šūpuļdziesmas, pie kurām pieskaitāmas kā klasiskās tautasdziesmas (“Velc, pelīte, saldu miegu”), tā arī citas folklorizējušās dziesmas (“Aiz kalniņa mēnestiņis”), kas domātas mazu bērnu iemidzināšanai; un ucināmās dziesmas – teksti, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām (“Cepu, cepu kukulīti”), kājām (“Cibu, cabu, kājiņas, ciemā tekot”), kutināšana un paijāšana (“Kaza nāk ar diviem ragiem”), bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām (“Tā jāj kungi, tā zemnieki”).
Pie bērnu pašu radītiem pantiem pieskaitāmi ķircināmie panti (Antiņ, tantiņ, tas nav ties’,/ Viens no mums ir aplaidies), skaitāmie (noskaitāmie) panti, ko skaita, lai noskaidrotu spēles vai rotaļas vadītāju (Anka, dranka, drilliņ drū, četriem pāriem bībel bū), virkņu dziesmas (Pulkstens viens – jāpļauj siens), kā arī panti, asprātīgi jautājumi un spēles, kas lielākoties attiecas uz skolas ikdienu un mācībām, t. s. skolēnu folklora (Kur snīpis? – Ezerā. Ko tur dara? – Olas dēj. Cik pūŗu piedēj? – Pieci. Kuru man dos? – Dzeltēno.)