Cilvēktiesības veido divi jēdzieni – cilvēks un tiesības. Cilvēks ir ikviens indivīds. Savukārt jēdziens “tiesība” nozīmē likumīgu iespēju kaut ko darīt, iegūt, vai izvēlēties nedarīt. Angļu valodā jēdziena human rights etimoloģija atšķiras no latviešu valodas jēdziena, jo termins human norāda uz pazīmi nevis uz cilvēku. Šī pazīme nozīmē – cilvēcīgs, laipns, civilizēts u. tml. Latīņu valodā uzsvars vairāk tiek likts uz to, ka tas ir kas cilvēkam piemītošs, proti, piederīgs cilvēkam. Cilvēktiesības neapšaubāmi ir tikai un vienīgi piederīgas cilvēkam kā saprātīgai būtnei.

Saskaņā ar dabisko tiesību teoriju tiesības piemīt visiem cilvēkiem no dabas uz vienlīdzīgiem pamatiem. Savukārt angļu filozofs un jurists Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) norādīja, ka tikai likums nosaka tiesības. Šo filozofisko strīdu atrisināja ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija par labu dabisko tiesību teorijas izpratnei par cilvēktiesībām.

Pasaules kārtība un demokrātisko valstu ikdiena mūsdienās nav iedomājama bez cilvēktiesībām. Kopš cilvēktiesību idejas aizmetņiem antīkajā pasaulē, vēlāk arī sengrieķu un romiešu domātāju darbos, piemēram, Aristoteļa (sengrieķu Ἀριστοτέλης, Aristotélēs) “Valstslietas” (Πολιτικά, Politica) postulētā taisnīguma ideja, cilvēktiesības kļuvušas par starptautisko tiesību un konstitucionālo tiesību apakšnozari. Tās nostiprinātas vairumā valstu konstitūciju un daudzos starptautisko tiesību dokumentos. Cilvēktiesību nostiprināšanās pasaulē visspilgtāk parāda cilvēces ideju un vērtību evolūciju. Cilvēktiesības kā starptautisko tiesību nozare noteic virkni tiesību un brīvību ikvienam indivīdam un personu grupām, piemēram, tiesības uz pašnoteikšanos, ja vien valsts akceptējusi konkrētos starptautiskos priekšrakstus. Proti, valsts ir primārais starptautisko tiesību un pienākumu subjekts. Starptautiskās tiesības uzliek valstij pienākumu garantēt konkrētas cilvēktiesības. Šiem pienākumiem ir konkrētas sekas, ja pastāv starptautisks mehānisms, kas uzrauga valstu pienākumu izpildi un pie kura indivīds vai personu grupa var vērsties.

Cilvēktiesības demokrātiskas valsts tiesību sistēmā ir indivīda vai personu grupas subjektīvās tiesības pret valsti, kuras tas var procesuāli realizēt. Tās ir arī valsts institūcijām saistošas objektīvās tiesības, kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu. Pēc ANO nodibināšanas 1945. gadā cilvēktiesības pakāpeniski kļuva par starptautisko tiesību nozari – starptautiskajām cilvēktiesībām. Savukārt cilvēktiesības nacionālajās tiesībās ir konstitucionālo tiesību neatņemama sastāvdaļa un tiek dēvētas par pamattiesībām.

Minimālais cilvēktiesību un brīvību katalogs atrodams Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tā satur pilsoniskās, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kultūras un solidaritātes tiesības, kā arī diskriminācijas aizliegumu. Tiesību un brīvību katalogs var būt plašāks gan reģionālajās cilvēktiesību aizsardzības sistēmās, gan valstu konstitūcijās. Tāpat arī tiesības saturs un tvērums tiek pilnveidots un precizēts līdz ar sabiedrības attīstību.

1993. gadā Vīnes Pasaules cilvēktiesību konferencē Vīnes deklarācijas un rīcības programmas (The Vienna Declaration and Programme of Action) 5. punktā noteikts, ka “Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas”. Tādējādi ierastajam dalījumam trijās lielās cilvēktiesību paaudzēs nav juridiskas nozīmes. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija neizdala cilvēktiesības paaudzēs.

Cilvēktiesības ir gan vispārējais tiesību princips demokrātiskā tiesiskā tiesību sistēmā, gan starptautisko tiesību nozare, gan konstitucionālo tiesību sastāvdaļa. Cilvēktiesības var pētīt gan pēc dažādām tiesību grupām, kuras tās aptver, gan pēc subjektiem, uz kuriem tās attiecas. Tās var arī apskatīt konkrēto īstenošanas mehānismu ietvaros.

Cilvēktiesības ir samērā jauna zinātnes nozare un tā turpina attīstīties. Tās īpatnība ir tajā, ka cilvēktiesību kā vienotas zinātnes nozares veidošanās ir atkarīga no starptautisko publisko un nacionālo publisko tiesību turpmākajām attiecībām. Cilvēktiesības kā tiesību nozari raksturo vairāku līmeņu un vairāku sistēmu savstarpējā saskarsme un mijiedarbība. Tās nevar tikt skatītas tikai vienas tiesību sistēmas ietvaros. To universālais raksturs ir kļuvis par īstenību un to apliecina starptautiskā normatīvā regulējuma un mehānismu daudzveidības pieaugums. Cilvēktiesības ietekmē arī daudzas citas nozares, kurās tradicionāli dominējuši citi principi, piemēram, privāttiesības. Tādējādi centrālais jautājums gan teorijā, gan praksē ir par to, kādas un kādā veidā pamatotas centrtieces tendences ietekmēs cilvēktiesības nākotnē.

Cilvēktiesību kā tiesību zinātnes pētniecībā izmanto jurisprudencei kopumā raksturīgās zinātniskās pētniecības metodes, proti, salīdzinošo, vēsturisko, sistēmisko un analītisko metodi. Tas nozīmē, ka pētot jebkuru cilvēktiesību jautājumu jāizvērtē, kādi tiesību avoti uz to attiecas, kā vēsturiski jautājums ir skatīts, jāsalīdzina pieejamā literatūra un tiesību normas, kā arī to piemērošanas prakse, jāmeklē kopsakarības un jāanalizē viss pieejamais materiāls.

Cilvēktiesību idejām bijusi ievērojama praktiska un teorētiska nozīme cilvēces domas un vērtību sistēmas attīstībā. Cilvēktiesību ideja un tās nostiprināšana valstu konstitūcijās un likumos sekmējusi spēka un patvaļas attiecību izskaušanu cilvēku attiecībās. Pirmie cilvēktiesību dokumenti parādās, veidojoties valstij mūsdienu izpratnē – 1215. gadā Anglijas Lielā brīvību harta (latīņu Magna Carta Liberatum), kas gan vēl attiecās tikai uz aristokrātiem, ierobežoja karaļa varu un paredzēja samazināt lielos nodokļus. Anglijā Tiesību bils (The Bill of Rights) tika pieņemta 1689. gadā, nosakot likuma spēku pār karaļa varu, brīvas parlamenta vēlēšanas un vārda brīvību parlamentā.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1789. gada Konstitūcijā iekļāva Amerikas Tiesību bilu (United States Bill of Rights). 1789. gadā Franču revolūcijas iespaidā radās Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (Déclaration de droits de l’homme et du citoyen), kas noteica daudzas mūsdienās zināmās tiesības un brīvības. Tomēr toreiz minētās tiesības vēl netika attiecinātas uz visiem cilvēkiem. Cilvēktiesību un diskriminācijas aizlieguma nostiprināšana un attiecināšana uz ikvienu ir cieši saistītas ar demokrātiskas valsts iekārtas un tiesiskuma nostiprināšanos.

Pirms ANO Statūtu stāšanās spēkā 1945. gadā un ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas proklamēšanas 1948. gadā starptautiskajās tiesībās tikai valstīm bija tiesības uzņemties pienākumus un baudīt tiesības. Personām tiešā veidā starptautiskās tiesības neradīja nekādas tiesības. Personas tika aizsargātas tikai tāpēc, ka starptautiskajās tiesībās pastāvēja princips, ka valsts pilsoņa aizskārums ārvalstīs ir arī pilsonības valsts aizskārums. Pilsonības valsts gan varēja izvēlēties, vai īstenot sava pilsoņa diplomātisko aizsardzību.

 Vēsturiski pirmās starptautiski aizsargātās personu grupas bija atsevišķas minoritātes. Tā, piemēram, 19. gs. tika noslēgts Vispārējais līgums par miera atjaunošanu, kas paredzēja kristiešu aizsardzību Osmaņu Impērijas teritorijās. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sāka attīstīties arī starptautiskās humanitārās tiesības, kas noteica cilvēku aizsardzību bruņota konflikta gadījumos. Pēc Pirmā pasaules kara mazākumtautībām tika pievērsta vēl lielāka uzmanība. Liela daļa miera līgumu saturēja normas, lai mazākumtautības aizsargātu. Tautu Savienības ietvaros tika pasludināts verdzības aizliegums, lai gan jau 1815. gada Vīnes līgums pasludināja verdzību par aizliegtu.

Attīstījās arī darba tiesību joma. Līdz Pirmajam pasaules karam divās starptautiskajās konvencijās tika aizliegts sieviešu nakts darbs rūpniecībā. Savukārt 1919. gadā tiek dibināta Starptautiskā darba organizācija (angļu International Labour Organization, franču Organisation internationale du travail), kuras ietvaros tika izstrādāti progresīvi darba tiesību aizsardzības dokumenti. Šie un vēl citi starptautiski tiesiskie procesi pavēra ceļu starptautisko cilvēktiesību attīstībai, bet minētie līgumi vēl tieši nenoteica indivīda tiesības. Tie uzlika pienākumus valstīm tikai attiecībā uz atsevišķām personu grupām.

1945. gadā, brīdī, kad cilvēktiesības kā jēdziens ienāca starpvalstu attiecībās un starptautiskajās tiesībās, t. i., cilvēka tiesību jautājumus sāka risināt ārpus konstitucionālajiem procesiem, cilvēktiesības ieguva jaunu spēku un sāka ietekmēt valstu procesus no ārpuses. ANO izveidošana pavēra iespēju cilvēktiesībām izvirzīties starptautisko tiesību attīstības centrā. Lai arī Aukstā kara laikā vēl bija grūti runāt par cilvēktiesību vienotu izpratni un to universālais raksturs arī nebija pilnībā akceptēts, tomēr jēdziens “cilvēktiesības”, kas pirmo reizi parādījās ANO Statūtos, tika vispārpieņemts kā starptautisko tiesību elements. Detalizēts cilvēktiesību uzskaitījums parādījās 1948. gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un solidaritātes tiesības padara par universālo standartu visā pasaulē. Lai arī deklarācijas autoru mērķis bija identificēt universālu cilvēktiesību ideju, kas būtu piemērojama un pieņemama visā pasaulē, tomēr tas nenovērsa dažādas valstu interpretācijas. 1948. gada deklarācija lielā mērā turpināja 1789. gada franču deklarācijas idejas. 1948. gada deklarācija bija pamatā tam, ka vēlāk tika izstrādāti detalizēti līgumi starptautisko cilvēktiesību jomā – 1966. gada Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights) un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights). Šie abi pakti un ANO Statūti un deklarācija veido Starptautisko cilvēktiesību hartu (International Bill of Human Rights).

Mūsdienās cilvēktiesības tiek pētītas un analizētas šķirti starptautisko un nacionālo tiesību zinātņu ietvaros. Tomēr lielais praktiskais un arī zinātniskais jautājums, uz kuru cilvēcei būs jārod atbilde, ir saistīts ar pasaules globalizācijas procesam atbilstošas tiesību sistēmas nostiprināšanu. Jau tagad starptautiskajās tiesībās ietekmi palielina konstitucionālā plurālisma tiesību skola, kā arī globālo tiesību iniciatīvas un idejas. Šo domu un ideju ietekmē un, neskatoties uz pastāvīgiem centrbēdzes procesiem starpvalstu attiecībās, starptautiskās tiesības turpina konsolidēties gan iekšēji, gan arī palielināt savu ietekmi uz nacionālajām tiesībām. Tomēr šie nav vienveidīgi un simetriski procesi. Cilvēktiesības kļuvušas par vienu no centrālajiem elementiem, kas sekmē globālas tiesiskās kārtības veidošanos. Līdz ar to cilvēktiesību zinātnes priekšplānā atkal izvirzījies jautājums par cilvēktiesību universālo raksturu. Zinātnieku vidū viedokļi dalās.

Modernās starptautiskās cilvēktiesības attiecas uz ievērojamu skaitu personu un grupu tiesībām un brīvībām, kuras noteic daudzi starptautiskie un reģionālie cilvēktiesību dokumenti, kā arī tiesu prakse. Ir vispāratzīts, ka modernā cilvēktiesību attīstības vēsture ir saistīta ar konkrētu cilvēktiesību īstenošanas mehānismu veidošanos gan ANO ietvaros, gan reģionālo cilvēktiesību aizsardzības sistēmu radīšanu. Mūsdienās šādi reģionālie mehānismi pastāv gan Amerikas un Āfrikas valstīm, gan Eiropā, kur atrodas efektīvākais reģionālais cilvēktiesību mehānisms – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas uzrauga valstu saistību izpildi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un tās Protokoliem. Tas savukārt ietekmē arī nacionālo tiesībaizsardzības mehānismu mērķus, darbības veidus un formas, jo tiem arvien vairāk ir jāpiemēro starptautiskais cilvēktiesību standarts ikdienas darbā.

Ar cilvēktiesību pētniecību nodarbojas gan individuāli zinātnieki, gan pētniecības institūti, kuri parasti atrodas universitāšu tiesību zinātņu fakultātēs. Arvien izplatītāki kļūst starpdisciplinārie pētījumi par cilvēktiesībām. 2000. gadā tika dibināta Cilvēktiesību institūtu asociācija (Association of Human Rights Institutes, AHRI), kurā darbojas 70 institūti no 30 valstīm. Latvijā 1995. gadā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē tika izveidots Cilvēktiesību institūts. Institūta mērķis bija nodarboties ar zinātnisko pētniecību. 1996.–2000. gadā tas izdeva angļu un latviešu valodā “Cilvēktiesību žurnālu” (angļu valodā Human Rights Quarterly). Latvijā tomēr nav izdevies nostiprināt zinātnisku pētniecības institūciju cilvēktiesībās un pārsvarā te dominē periodiski individuāli konkrēta jautājuma pētījumi.

Daudzām starptautiskām organizācijām ir plašāka vai šaurāka kompetence cilvēktiesību jomā. Ietekmīgākās organizācijas ir ANO un Eiropas Padome (Council of Europe). ANO sistēmā savukārt specializētos jautājumos ar lielu ietekmi ir gan Starptautiskā darba organizācija, gan Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO), gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds (United Nations International Children’s Fund, UNICEF) bērna tiesību jomā. Nozīmīgās ir arī starptautiskās nevalstiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskā Amnestija (Amnesty International, dibināta 1961) un Cilvēktiesību Uzraugs (Human Rights Watch, dibināta 1978). Starpvalstu un nevalstiskās organizācijas gan uzrauga cilvēktiesību ievērošanu valstīs un sniedz ziņojumus par problēmām un sasniegumiem, gan nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumu pētniecību, lai varētu sniegt kompetentu viedokli. Latvijā ir vairākas nevalstiskās organizācijas, kas darbojas plašākā cilvēktiesību jomā vai arī ar konkrētiem cilvēktiesību jautājumiem. Piemēram, Latvijas Cilvēktiesību centrs dibināts 1993. gadā, Resursu centrs sievietēm “Marta” darbojas kopš 2000. gadā.

Cilvēktiesību zinātne ir daudzpusīga un aktīva. Pastāv liels skaits periodisko izdevumu gan par atsevišķām tiesībām (piemēram, reliģijas brīvība), gan par tiesību subjektiem (piemēram, minoritātes, bērnu tiesības). Periodiskos izdevumus izdod gan pasaulē atzītas juridiskās literatūras un sociālo zinātņu izdevniecības, gan universitātes un institūti daudzās valstīs. Eiropā nozīmīgākie izdevumi ir European Human Rights Law Review (izdevējs Sweet & Maxwell, kopš 1995), European Yearbook on Human Rights (izdevējs Intersentia; NWV Verlag, kopš 2009), Human Rights Law Journal (izdevējs International Institute of Human Rights, kopš 1980, angļu, franču un vācu valodā), International Human Rights Law Review (izdevējs Brill / Nijhoff, kopš 2012).

Anna Eleanora Rūzvelta (Anna Eleanor Roosevelt) – ASV politiķe, pirmā ANO Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja (1946–1952) un ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādes vadītāja. Renē Kasēns (René Samuel Cassin) – franču jurists, profesors, tiesnesis, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādātājs un Nobela Miera prēmijas laureāts (1968). Mārtins Luters Kings (Martin Luther King) – amerikāņu mācītājs un afroamerikāņu cilvēktiesību aktīvists, Nobela Miera prēmijas laureāts (1964). Dāgs Hammaršelds (Dag Hammarskjöld) – zviedru diplomāts un otrais ANO Ģenerālsekretārs, kurš gāja bojā ceļā uz karadarbības apturēšanas sarunām Zambijā, Nobela Miera prēmijas laureāts pēc nāves (1961). Nelsons Mandela (Nelson Mandela) – Dienvidāfrikas politiķis, valsts prezidents pēc aparteīda režīma gāšanas. 27 gadus atradās ieslodzījumā par cīņu pret aparteīdu, Nobela Miera prēmijas laureāts (1993).