Par spīti neilgam pastāvēšanas laikam, būtiski veicinājusi hipiju kustības konsolidāciju 20. gs. 60. gados. Grupas populārākās dziesmas California Dreamin’ un Monday, Monday arī 21. gs. ir plaši pazīstamas “hipiju ēras himnas”, ko atskaņo radiostacijas visā pasaulē. Instrumentālo pavadījumu The Mamas and the Papas ierakstos parasti nodrošināja augsti profesionālu Losandželosas sesijmūziķu sastāvs, kas pazīstams ar neformālu nosaukumu The Wrecking Crew.

The Mamas and the Papas (angļu ‘mammas un tēti’) izveidojās 1965. gadā, apvienojoties četriem dziedātājiem, kuri iepriekš darbojušies folkmūzikā. Tie bija: agrākais grupas The Journeymen dalībnieks Džons Filipss (John Phillips, pilnā vārdā Džons Edmunds Endrū Filipss, John Edward Adrew Phillips), viņa dzīvesbiedre Mišela Filipsa (Michelle Phillips, pilnā vārdā Hollija Mišela Filipsa, Holly Michelle Phillips) un bijušie grupas Mugwumps dalībnieki Denijs Dohertijs (Denny Doherty, pilnā vārdā Deniss Žerārs Stīvens Dohertijs, Dennis Gerrard Stephen Doherty) un Kesa Eliota (Cass Elliot, īstajā vārdā Ellena Naomi Eliota, Ellen Naomi Elliot, zināma arī kā Mamma Kesa, Mama Cass). Lai arī grupa bāzējās Losandželosā un tikusi bieži asociēta ar Kaliforniju kā 60. gadu amerikāņu jaunatnes kontrkultūras centru, tur dzimusi un augusi vienīgi M. Filipsa.

1963. gada ziemā (vēl pirms The Mamas and the Papas dibināšanas), kopā ar Dž. Filipsu atrodoties Ņujorkā, M. Filipsa pirmoreiz dzīvē redzēja sniegu, kas līdz ar pilsētas ziemas pelēcību viņā atmodināja ilgas pēc Kalifornijas saules. Šī epizode deva ierosmi abu kopīgi sacerētai dziesmai California Dreamin’, kurai vienlaikus piemīt saulaina eiforija un viegli nostalģiska melanholija – šāda emocionāla daudzslāņainība vēlāk raksturīga daudziem The Mamas and the Papas skaņdarbiem. 1965. gada nogalē California Dreamin’ tika izdota jaunās grupas otrajā singlā un aizsāka strauju panākumu periodu. Vēlāk tā piedzīvojusi daudzu mūziķu (The Beach Boys; Bobijs Vomeks, Bobby Womack; Hosē Felisjano, Jose Feliciano; America; “Mumii Troļ”, Мумий Тролль; Daiena Krola, Diana Krall; Sīa, Sia, u. c.) interpretācijas, kļūstot par populārās mūzikas klasiku.

Tikpat uzskatāmi grupas savdabība atklājās debijas albumā If You Can Believe Your Eyes and Ears (1966) – gan albums, gan tā singls Monday, Monday sasniedza 1. vietu Billboard topā, ļaujot presei The Mamas and the Papas pasludināt par ASV atbildi britu invāzijai. Savukārt žurnāls Life rakstīja, ka tā ir “pati novatoriskākā popmūzikas grupa un pirmais īsti jaunais vokālais skanējums kopš The Beatles”.

Nākamajos divarpus gados The Mamas and the Papas pastāvīgā producenta Lū Edlera (Lou Adler) vadībā ieskaņoja arī vairākus citus veiksmīgus singlus (t. sk. autobiogrāfisku grupas un Kalifornijas roka agrīnās vēstures pārstāstu Creeque Alley, 1966) un trīs albumus, kas tāpat guva vērā ņemamus panākumus, tomēr nespēja tuvoties debijas rezonansei. Turklāt grupas darbību apgrūtināja tālaika populārajai kultūrai raksturīgas hedoniskas pārmērības, narkotiku lietošana un t. s. brīvās mīlestības praktizēšana, kas noveda gan pie Filipsu ģimenes, gan grupas kolektīvās krīzes (M. Filipsa no tās pat tika īslaicīgi izslēgta). Vēl vairāk situāciju sarežģīja kvarteta spilgtākās vokālistes K. Eliotas vēlme uzsākt solokarjeru. Pēc ierakstu kompānijas Dunhill Records lēmuma singla Dream a Little Dream of Me (1968) izpildītāji tika pieteikti vairs ne kā The Mamas and the Papas, bet gan kā Mama Cass with the Mamas and the Papas, bet nedaudz vēlāk mūziķi kopīgo darbību izbeidza.

1971. gadā grupa, agrāku līgumsaistību spiesta, apvienojās vēlreiz un ieskaņoja albumu People Like Us, kurš guva vien minimālu ievērību.

Folkmūziku apvienojot ar jauno, Beatles ietekmēto popu un bītu, kā arī 60. gadu populārajā mūzikā iepriekš reti dzirdētu sieviešu un vīriešu balsu salikumu, The Mamas and the Papas radīja oriģinālu, melodiski pievilcīgu un skanējumā izkoptu mūziku, kas precīzi izteica hipiju kustības sākumperioda optimistisko noskaņojumu.

Tikpat kolorīts bija grupas publiskais veidols – ģērbušies košos modes tērpos, viņi iemiesoja hipiju subkultūras komerciālo tēlu un tās nostādnēm atbilstošu ģimenisku, atšķirīgas personības iekļaujošu kopību. Grupas radošais līderis Dž. Filipss, būdams vairākus gadus vecāks un galvas tiesu garāks par pārējiem, bija “ģimenes galva” ar akustisko ģitāru, D. Dohertijs –  jauneklīgs dendijs, M. Filipsa – trausla blondīne ar fotomodeles ārieni, bet kvarteta lielākā zvaigzne bija K. Eliota jeb Mamma Kesa. Viņas biogrāfe Edija Fīgla (Eddi Fiegel) grāmatā “Mazais sapnītis” (Dream a Little Dream of Me, 2005) raksta, ka dziedātājas devīze kopš skolas gadiem bijusi: “Es būšu slavenākā resnā meitene pasaulē”; grupā viņa izcēlās ne vien ar izteiksmīgu alta vokālu un ievērojamu lieko svaru, bet arī ļoti vitālu un emocionāli nestabilu personību.

Taču The Mamas and the Papas ietekme uz sava laika kultūru un sabiedrību neaprobežojās ar muzikālo un skatuvisko sniegumu. 1967. gadā Dž. Filipss un L. Edlers bija vieni no galvenajiem Monterejas popfestivāla rīkotājiem. Šis forums, kurā līdzās The Mamas and the Papas uzstājās Jefferson Airplane; Grateful Dead; The Who; Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix); Dženisa Džoplina (Janis Joplin) u. c., bija pirmais lielais šāda veida notikums, kas aizsāka strauju izplatību guvušo rokfestivālu tradīciju. Savukārt tā reklamēšanai Dž. Filipss sacerēja dziesmu San Francisco (Be Sure to Wear Flowers in Your Hair), ko iedziedāja Skots Makenzijs (Scott McKenzie), kurš 60. gadu sākumā kopā ar Dž. Filipsu muzicēja grupā Journeymen, bet 90. gados bija The New Mamas and the Papas dalībnieks. Šī dziesma, tāpat kā The Mamas and the Papas hits California Dreamin’, ievērojami veicinājusi priekšstatu par Sanfrancisko pilsētu un Kalifornijas pavalsti kā hipijisma citadeli, kur saplūduši jaunieši no visas valsts.

Ievērojama nozīme laikmeta norišu veicināšanā bijusi arī K. Eliotai – dziedātājas atraktīvā un bohēmiskā personība piesaistīja daudzus jaunās paaudzes aktierus, māksliniekus un mūziķus, kuri regulāri pulcējās viņas īpašumā Losandželosas Lorela kanjonā (Laurel canyon); cita starpā K. Eliotai bijusi būtiska loma grupas Crosby, Stills & Nash dzimšanā.

Dž. Filipsa darbību pēc grupas izjukšanas būtiski apgrūtināja narkotiku atkarība, taču viņš sacerējis mūziku vairākām spēlfilmām, kā arī laidis klajā soloierakstus, t. sk. kantrīfolka albumu John, the Wolf King of L.A. (1970), kas iemantojis t. s. kulta klasikas statusu, un 70. gados ar The Rolling Stones dalībniekiem ieskaņoto Pay Pack & Follow, kas klajā nāca tikai pēc mūziķa nāves 2001. gadā. Dž. Filipss ir arī viens no Beach Boys hita Kokomo (1988) līdzautoriem.

D. Dohertijs izdevis divus soloalbumus un sarakstījis autobiogrāfisku mūziklu Dream a Little Dream: The Nearly True Story of the Mamas and the Papas (“Mazais sapnītis: gandrīz patiess stāsts par The Mamas and the Papas”, 1997).

M. Filipsa pārsvarā nodevusies aktrises karjerai. Piedalījusies spēlfilmās “Pēdējā filma” (The Last Movie, režisors Deniss Hopers, Dennis Hopper, 1971); “Valentīno” (Valentino, režisors Kens Rasels, Ken Russell, 1977); “Asinslīnija” (Bloodline, režisors Terenss Jangs, Terence Young, 1979) un citās.

K. Eliota 32 gadu vecumā nomira no sirdslēkmes (1974), bet līdz tam paguva uzsākt haotisku, taču publikas iecienītu solokarjeru, laižot klajā vairākus popmūzikas albumus un uzstājoties vērienīgās šovprogrammās.

1982. gadā Dž. Filipss un D. Dohertijs, par skatuves partnerēm pieaicinot Dž. Filipsa meitu Makenziju Filipsu (Mackenzie Phillips) un 60. gadu Kalifornijas mūziķi Eleinu Makfārlinu (Elaine McFarlane), atsāka koncertdarbību. Atjaunotā grupa periodiski lietoja gan veco nosaukumu, gan tā modifikāciju The New Mamas and the Papas (angļu ‘jaunās mammas un tēti’) un dažādos sastāvos koncertēja gandrīz divas desmitgades, taču tās repertuārā bija gandrīz tikai 60. gadu dziesmas.

The Mamas and the Papas uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1998) un Vokālo grupu slavas zālē (Vocal Group Hall of Fame, 2000). Dziesma Monday, Monday novērtēta ar Grammy balvu kategorijā Labākais laikmetīgās grupas izpildījums (Best Contemporary Group Performance, 1966).

Žurnāla Rolling Stone eksperti grupas albumu If You Can Believe Your Eyes and Ears iekļāvuši starp 500 visu laiku ievērojamākiem albumiem (500 Greatest Albums of All Time, 2012), ierindojot 112. vietā.

Dž. Filipss (vokāls, akustiskā ģitāra, 1965–1971; miris 2001)

M. Filipsa (vokāls, 1965–1971)

D. Dohertijs (vokāls, 1965–1971; miris 2007)

K. Eliota (vokāls, 1965–1971; mirusi 1974)

California Dreamin’; Creeque Alley; Dedicated to the One I Love; Dream a Little Dream of Me; Glad to Be Unhappy; Got a Feeling; I Saw Her Again; Monday, Monday; Safe in My Garden; Twelve Thirty (Young Girls Are Coming to the Canyon); Words of Love

If You Can Believe Your Eyes and Ears (Dunhill, 1966); The Mamas & the Papas (Dunhill, 1966); The Mamas & the Papas Deliver (Dunhill, 1967); The Papas & the Mamas (Dunhill, 1968); Historic Performances Recorded at the Monterey International Pop Festival* (Dunhill, 1970); People Like Us (Dunhill, 1971)

* koncertieraksti