Joniešu dialekts līdzās atiskajam, aioliešu un doriešu dialektam ir viens no galvenajiem grieķu valodas paveidiem, kurā sarakstīta sengrieķu literatūra. Tas balstās joniešu, kuri apdzīvoja plašas teritorijas Egejas jūras krastos, kā arī daļu Egejas jūras salu, dzīvajā jeb runātajā valodā.

Joniešu dialekts kļuva par literāro darbu valodu vairākus gadsimtus pirms atiskā dialekta. Joniešu dialekta augstajā stilā sarakstīti Homēram (Ὅμηρος) piedēvētie eposi “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), tāpēc joniešu dialektu sauc arī par homērisko jeb episko dialektu. Ievērojot tā dēvēto episko tradīciju, visa vēlāko laiku sengrieķu dzeja heksametra un elēģiskā distiha pantmērā sarakstīta joniskajā dialektā, neatkarīgi no to autoru izcelšanās vai dzīvesvietas.

Joniešu dialekts vērojams arī citos sengrieķu literatūras žanros: arhaiskā perioda lirikā un prozā. Joniešu dialekts ietekmējis tam radniecīgā atiskā dialekta attīstību un transformāciju koinē jeb kopīgajā grieķu valodā.

Joniešu dialektā runāja joniešu cilts, kas apdzīvoja otru lielāko Grieķijas salu – Euboias (mūsdienās Evijas) salu –, Ziemeļkiklādu salas (Naksu, Paru, Dēlu un citas), kā arī no apmēram 1000. gada p. m. ē. Mazāzijas rietumu piekrasti jeb Jonijas apgabalu (ar lielākajām pilsētām Smirnu, Efesu, Milētu) un tam tuvējās salas (Samu, Hiju un citas).

Grieķu valodas runātāju vidū joniešu dialektam bija augsta autoritāte, tas tika asociēts ar Homēra valodu, kā arī tam bija cieša lingvistiska saikne ar atisko dialektu, kurā runāja atēnieši.

Joniešu dialekta prestižs un ietekme vēl vairāk pieauga pēc 403. gadā p. m. ē., kad rakstības reformas rezultātā tā dēvētais vecatiskais alfabēts tika aizstāts ar joniešu alfabētu, kuru lietoja Milētā. Tādējādi joniešu alfabēts kļuva par standarta grieķu valodas alfabētu. Tā lietojums nostiprinājās līdz ar koinē grieķu valodas izplatīšanos. Lai arī koinē grieķu valoda galvenokārt pamatojas atiskajā dialektā, tajā vērojamas arī daudzas joniešu dialektam raksturīgas iezīmes.

Joniešu dialektu var saukt par arhaiskā perioda literatūras un sengrieķu medicīnisko tekstu valodu.

Nozīmīgākie joniešu dialektā sacerētie literārie darbi ir Homēra eposi “Īliada” un “Odiseja”, kā arī Hēsioda (Ἡσίοδος) mitoloģiskās poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ap 700. gadu p. m. ē.). Joniešu dialektā sarakstīta arī daļa arhaiskā perioda lirikas (piemēram, Arhiloha (Ἀρχίλοχος), Anakreonta (Ἀνακρέων), Teognīda (Θέογνις) un Hiponakta (Ἱππῶναξ) no Efesas dzeja), kā arī pirmā sengrieķu proza (piemēram, filozofu Hēraklīta no Efesas (Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος) un Dēmokrīta (Δημόκριτος) no Abdēras filozofiskie sacerējumi, no kuriem saglabājušies tikai fragmenti).

Klasiskajā periodā, kad par galveno sengrieķu prozas valodu kļuva atiskais dialekts, joniešu dialektā vēsturnieks Hērodots (Ἡρόδοτος) sarakstīja darbu “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.), kā arī par medicīnas tēvu dēvētais Hipokrats (Ἱπποκράτης) savus pierakstus veica joniešu dialektā. Ievērojot tradīciju, arī vēlāko gadsimtu medicīniska satura traktāti (piemēram, tā dēvētā hipokratiskā korpusa teksti, kas tapuši hellēnisma periodā) sarakstīti, cenšoties imitēt Hipokrata valodu.

Romas impērijas laikā medicīniskie teksti sarakstīti gan joniešu dialektā, imitējot tā klasiskā perioda formu (ārsts Aretais (Ἀρεταῖος) no Kapadokijas), gan arī  izglītoto sabiedrības slāņu koinē grieķu valodā (ārsts Galēns (Γαλήνος) no Pergamas).

Romas impērijas laika vēsturnieks Arrians (Ἀρριανός) centās imitēt Hērodota valodu, tādējādi arī viņa darbi sarakstīti joniešu dialektā. Līdzīgā formā sarakstīts arī viens no aticistam, Romas impērijas laika satīriķim Samosatas Lūkianam (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) piedēvētajiem darbiem “Par sīriešu dievieti” (Περὶ τῆς Συρίης Θεοῦ, 2. gs.).

Joniešu dialektā parasti tiek izšķirti divi attīstības posmi: vecjoniskais un jaunjoniskais dialekts. Par pārejas periodu tiek uzskatīts 600. gads p. m. ē.

Homēra eposi ir sarakstīti vecjoniskajā dialektā. Tā kā Homēra valoda ir poētiska, tajā vērojamas arī citu dialektu iezīmes, piemēram, formas, kas raksturīgas aioliešu un arkadiešu-kipriešu dialektam. Vēlākajos gadsimtos sengrieķu eposu un mitoloģisko poēmu autori centās atdarināt Homēra valodu, tādējādi Homēra darbos vērojamā īpašā joniešu dialekta forma kļuva par vienu no episkās tradīcijas pamatelementiem. Homēra valodā tika sacerēta teju visa vēlāko gadsimtu sengrieķu dzeja heksametra un elēģiskā distiha pantmērā. Turklāt šādā formā rakstīja ne tikai jonieši, bet arī citu Grieķijas apgabalu iedzīvotāji, piemēram, Hēsiods, kurš nāk no Boiotijas apgabala Grieķijas vidienē.

Vecjoniskajā dialektā rakstīja arī dzejnieks Arhilohs. Hiponakta valoda īpaša ar to, ka, pirmkārt, tā atspoguļo 6. gs. p. m. ē. beigu joniešu tautas valodu, otrkārt, tajā daudz aizguvumu.

Jaunjoniskais dialekts vērojams Anakreonta un Teognīda dzejā, kā arī Hērodota un Hipokrata darbos.

Lielākā daļa joniskā dialekta īpatnību, kas to atšķir no citiem literārās sengrieķu valodas paveidiem, attiecas uz fonētiku. Spilgtākās no tām:

1. garais burts alfa – ᾱ (ā), saukts arī par alpha pūrum (alfa pūrum) no latīņu ‘tīrā alfa’, mainījies uz garo burtu ēta – η (ē) gandrīz visos gadījumos. Vienlaikus atiskajā dialektā alfa saglabājās pēc patskaņiem ε, ι, ρ (e, i, r), piemēram, joniešu dialektā νεηνίης, neēníēs, savukārt atiskajā – νεανίας, neanías ‘jaunietis’;
2. joniešu dialektā nav saglabājusies skaņa v, kuru apzīmēja ar burtu F, ϝ, kas tiek saukts par digammu, tomēr daudzas pēdas tekstā liecina par tās agrāko pastāvēšanu, piemēram, joniešu dialektā īsie patskaņi ε (e) un ο (o) tā dēvētā patskaņa stiepuma rezultātā bieži kļūst par divskaņiem ει (ei) un ου (ou). Patskaņa stiepums bieži vērojams tajās situācijās, kur vārda pirmformā bijusi digamma, piemēram, joniešu dialektā κούρη (koúrē) no protogrieķu valodas restaurētās formas *κόρϜᾱ, kórvā ‘meitene, līgava’, līdzīgi arī ξεῖνος, xeínos no protogrieķu *ξένϜος, xénvos ‘svešs, ārzemju’;
3. dažos vārdos ir izzudusi aspirācija, piemēram, ἠέλιος, ēélios – atiskajā dialektā ἥλιος, hēlios ‘saule’, līdzīgi arī οὖρος, oūros joniešu, bet ὅρος, hóros ‘robeža’ atiskajā;
4. joniešu dialektā patskaņu kontrakcija bieži vien nav notikusi, piemēram, joniešu – γένεα, génea, atiskajā – γένη, génē ‘ģimene’.
5. joniešu dialekta -σσ- (-ss-) atbilst atiskā dialekta -ττ- (-tt-), piemēram, joniešu τέσσερες, tésseres atiskajā ir τέτταρες, téttares ‘četri’, joniešu τάσσω, tássō – atiskajā τάττω, táttō ‘lieku, statu’.

Joniešu dialektā, salīdzinot ar citiem sengrieķu dialektiem, visbagātīgāk pārstāvēti garie patskaņi. Tādēļ to uzskatīja par īpaši piemērotu solo dziedāšanai. Kora dziedāšanā priekšroka tika dota skarbāk un plašāk skanošajam doriskajam dialektam.

Joniešu dialektā bija izteikti analītiska vārdu kārtība, proti, dažādas gramatiskās nozīmes izteiktas ar vārdu kārtības izmainīšanu vai citu vārdu pievienošanu, nevis vārdu locīšanu, līdzīgi kā tas ir angļu valodā. Turklāt joniešu dialektā nebija divskaitļa.