Viena no nozīmīgākām ierakstu kompānijām džeza vēsturē, būtiski ietekmējusi žanra attīstību. Vairāk nekā 80 pastāvēšanas gados starp tās pārstāvētajiem māksliniekiem bijuši dažādu džeza novirzienu mūziķi: Sidnijs Bešē (Sidney Bechet), Teloniuss Monks (Thelonious Monk), Ārts Bleikijs (Art Blakey), Herbijs Henkoks (Herbie Hancock), Veins Šorters (Wayne Shorter), Vintons Marsaliss (Wynton Marsalis), Džo Loveno (Joe Lovano), Roberts Glespers (Robert Glasper) un citi.

Blue Note (angļu ‘zilā nots’) 1939. gadā Ņujorkā izveidoja Alfrēds Laiens (Alfred Lion) – no nacistiskās Vācijas emigrējis ebrejs, kurš kopš pusaudža vecuma aizrāvās ar džezu. Vairumu finansējuma darbības uzsākšanai nodrošināja mūziķis un literāts Makss Marguliss (Max Margulis), taču viņa saistība ar uzņēmumu bija īslaicīga. Neilgi pēc tā izveidošanas Ņujorkā no Vācijas ieradās A. Laiena jaunības draugs, fotogrāfs un džeza entuziasts Frānsiss Volfs (Francis Wolff), un turpmāk Blue Note bija viņu abu īpašums. A. Laions bija galvenais ierakstu producents, bet F. Volfs rūpējās par uzņēmuma vadību un fotografēja ierakstu sesijās.

Mūzikas vēsturnieki ir vienprātīgi, ka Blue Note rašanos motivējušas nevis biznesa intereses, bet gan dziļa un ideālistiska džeza mīlestība. Ričards Kuks (Richard Cook) grāmatā “Blue Note Records: biogrāfija” (Blue Note Records: The Biography, 2003) raksta, ka, atšķirībā no Amerikā augušiem mūzikas uzņēmējiem, kuri jebkuru jauno populāro mūziku, t. sk. džezu, vērtējuši kā Lielās depresijas beigu optimisma izpausmi, A. Laiens, kura priekšstati balstījušies Eiropas kultūras vērtību sistēmā, džezu uztvēris kā mākslas mūziku. Šo pārliecību pauda arī uz kompānijas pirmajām skaņuplatēm lasāms manifests, kurā formulēts tās izraudzītais mērķis: “Blue Note Records nolūks ir kalpot hotdžeza [diksilenda] un svinga nepastarpinātai pašizteiksmei. [..] Hotdžezs ir pašizteiksme un komunikācija, muzikāla un sociāla manifestācija, un Blue Note mērķis ir tā impulsa identifikācija, ne sensacionālie un komerciālie aspekti.”

Būdams diksilenda un bugivugi klavierspēles cienītājs, savā pirmajā ierakstu sesijā 1939. gadā A. Laions ieskaņoja bugivugi pianistus Albertu Emonsu (Albert Ammons) un Mīdu Laksu Lūisu (Meade Lux Lewis). Savukārt par pirmo viņa veikto ierakstu, kas izpelnījās plašu melomānu interesi, kļuva Džordža Gēršvina (George Gershwin) skaņdarbs Summertime saksofonista S. Bešē interpretācijā (1939).

Orientācija uz tradicionālo džezu Blue Note neļāva reaģēt uz žanra jaunākajām tendencēm, kas 40. gadu sākumā bija saistītas ar bībopa un t. s. modernā džeza rašanos. Taču 1944. gadā par kompānijas talantu skautu (arī ierakstu mākslinieku) kļuva saksofonists Aiks Kvebeks (Ike Quebec). Viņa ietekmē tās pārstāvēto mākslinieku loks paplašinājās ar jauniem mūziķiem, t. sk.  T. Monku un Bedu Pauelu (Bad Powell) – bībopa ēras nozīmīgākajiem pianistiem un talantīgiem komponistiem. Jau pirmajā T. Monka seksteta ierakstu sesijā (1947) bungas spēlēja Ā. Bleikijs – viena no vadošajām personām nākamo desmitgažu džeza attīstībā un grupas Jazz Messengers līderis, kura tālākā darbība bija cieši saistīta ar Blue Note. Arī vibrafonists Milts Džeksons (Milt Jackson) kompānijas apritē ienāca kā T. Monka grupas dalībnieks, bet vēlāk kļuva par vispāratzītu autoritāti un grupas Modern Jazz Quartet vadītāju.

50. gadu 1. pusē vairākas ierakstu sesijas ar A. Laienu veica arī jau tobrīd prominentais trompetists Mailzs Deiviss (Miles Davis), kurš gan, būdams smagā heroīna atkarībā, pārdzīvoja radošu apsīkumu.

Blue Note darbības nozīmīgākais periods sākās 50. gadu vidū un turpinājās līdz 60. gadu 2. pusei – džeza evolūcijā šis laiks pirmkārt saistīts ar hārdbopa mūziķu centieniem bībopu apvienot ar ritmblūzu, gospeli, soulu un Latīņamerikas mūziku. Savukārt ap A. Laienu tolaik pulcējās jaunās paaudzes džezmeņu kodols – mūziķi, kuri rūpīgi sekoja kolēģu darbībai un, arī nebūdami formālu sastāvu dalībnieki, piedalījās cits cita ieskaņojumos, ļaujot rasties savdabīgam, ar Blue Note asociētam skanējumam. Tā izveidē lieli nopelni bija arī ierakstu inženierim Rudijam Ven Gelderam (Rudy Van Gelder) – vairums sesiju šajā laikā notika viņa vecāku mājā iekārtotā studijā, kas izcēlās ar specifiskām akustiskām īpašībām. Kompānijas un mūziķu starpā pastāvēja abpusēja lojalitāte, bet tās izdevumiem bija īpaši kvalitatīvu un labskanīgu skaņuplašu reputācija, kā arī elegants, stilistiski izturēts vizuālais noformējums ar F. Volfa fotogrāfijām (kopš 50. gadu vidus Blue Note grafiskā dizaina mākslinieks bija Rīds Mailzs, Reid Miles, kurš noformējis vairāk nekā 500 albumu).

Starp pirmajiem spilgtajiem hārdbopa paraugiem bieži minēti pianista Horasa Silvera (Horace Silver) un The Jazz Messengers 1954. un 1955. gadā veiktie ieskaņojumi (dzirdami albumā Horace Silver and the Jazz Messengers), kuros jauna līmeņa muzikālā izsmalcinātība apvienojusies ar rotaļīgu vieglumu un plašam klausītāju lokam uztveramu pievilcību. 1956. gadā H. Silvera skaņdarbs The Preacher kļuva par pirmo Blue Note ierakstu, kas guva lielu atsaucību ārpus džeza publikas.

Panākumus baudīja arī elektroērģelnieks Džimijs Smits (Jimmy Smith), kura albumi The Champ; The Incredible Jimmy Smith at the Organ (abi 1956. gadā); The Sermon! un Home Cookin’ (abi 1959. gadā) būtiski vitalizēja Blue Note darbību. Savukārt Dž. Smita spēlētās ērģeles Hammond turpmāk kļuva par džezā plaši izmantotu instrumentu.

Saksofonists Džons Koltreins (John Coltrane) kā ansambļa vadītājs Blue Note apgādā ieskaņoja tikai vienu albumu Blue Train (1958), taču tas kļuva par viņa pirmo meistardarbu un vienu no slavenākiem hārdbopa ierakstiem. Tolaik Dž. Koltreins muzicēja T. Monka kvartetā, bet albuma sesijām sapulcēja ievērojami jaunāku mūziķu sastāvu: pianistu Keniju Drū (Kenny Drew); kontrabasistu Polu Čeimbersu (Paul Chambers), bundzinieku Filiju Džo Džounsu (Philly Joe Jones), kā arī trompetistu Lī Morganu (Lee Morgan) un trombonistu Kērtisu Fulleru (Curtis Fuller) – abi pēdējie muzicēja grupā Jazz Messengers. Dažu nākamo gadu laikā visi kļuva par džeza izcilībām, savukārt Dž. Koltreins nereti vērtēts kā viens 20. gs. nozīmīgākiem mūziķiem.

Kanonisks darbs, kas bieži minēts aptaujās par ievērojamākiem džeza ierakstiem, ir arī saksofonista Kenenbola Aderlija (Cannonball Adderley) albums Somethin’ Else (1958), kura ieskaņošanā piedalījās arī M. Deiviss un Ā. Bleikijs.

60. gadu sākumā nozīmīgs Blue Note atklājums bija pianists H. Henkoks. Viņa debijas albuma Taking Off (1962) kompozīcija Watermelon Man kļuva par džeza standartu un karjeras turpinājumā H. Henkoks darbojās gan M. Deivisa kvintetā, gan arī pats ieskaņoja daudzus albumus, kas ieturēti postbopa, džezroka, elektrodžeza, fanka u. c. stilistikās.

Vēl viens mūziķis, kurš vispirms guva atzinību kā Ā. Bleikija Jazz Messengers dalībnieks, bet pēc tam muzicēja M. Deivisa kvintetā un ierakstīja virkni klasisku albumu kā dažādu sastāvu vadītājs, bija saksofonists V. Šorters.

60. gadu 1. pusē, džeza popularitātei mazinoties, Blue Note piedzīvoja krīzi un bija tuvu bankrotam. Šajā situācijā negaidītu ievērību guva L. Morgana albuma The Sidewinder (1964) titulkompozīcija – enerģisks ritmblūzā balstīts deju skaņdarbs, ko trompetists sacerēja pēc narkotiku atkarības izraisītas radošas pauzes. The Sidewinder singla panākumi albumam ļāva ierindoties Billboard popmūzikas tabulas 25. vietā – tas bija Blue Note vēsturē vēl nepiedzīvots rezultāts. Savukārt 1965. gadā līdzīgu atzinību izpelnījās H. Silvera skaņdarbs Song for My Father ar hārdbopa kontekstā integrētām bosanovas ietekmēm.

Šie sasniegumi būtiski izmainīja Blue Note radošo stratēģiju. Reaģējot uz L. Morgana un H. Silvera komercpanākumiem, kompānija arī citus mūziķus mudināja meklēt plašākai publikai saprotamus radošus risinājumus, kas ļautu pilnvērtīgi konkurēt mūzikas tirgū, kur dominēja roka un popmūzikas ieraksti. No otras puses tā arvien izteiktāk pievērsās elitāram avangarda un frīdžeza repertuāram, finansiāli ienesīgo ierakstu peļņu novirzot tādu mūziķu kā Endrū Hils (Andrew Hill), Sesils Teilors (Cecil Taylor), Ēriks Dolfijs (Eric Dolphy), Ornets Kolmens (Ornette Coleman) un Dons Čerijs (Don Cherry) darbu izdošanai.

Starp Blue Note ierakstu māksliniekiem šajā laikā bija arī Sonijs Rolinss (Sonny Rollins), Klifords Brauns (Clifford Brown), Sonijs Klārks (Sonny Clark), Deksters Gordons (Dexter Gordon), Henks Moblijs (Hank Mobley), Džekijs Maklīns (Jackie McLean), Grānts Grīns (Grant Green), Kenijs Barels (Kenny Burrell), Makojs Tainers (McCoy Tyner), Džo Hendersons (Joe Henderson), Fredijs Habards (Freddie Hubbard), Donalds Bērds (Donald Byrd), Bobijs Hačersens (Bobby Hutcherson) u. c. ievērojami mūziķi.

1965. gadā A. Laiens un F. Volfs Blue Note pārdeva ierakstu kompānijai Liberty Records. Abi dibinātāji uzņēmumā darbojās arī pēc īpašnieku maiņas, līdz 1967. gadā A. Laiens veselības problēmu dēļ mūzikas industriju pameta; F. Volfa saistība ar Blue Note turpinājās līdz viņa nāvei 1971. gadā. 1979. gadā Blue Note nonāca ierakstu kompānijas EMI Records īpašumā, bet tās darbība džeza komerciālās aktualitātes mazināšanās dēļ aprobežojās ar veco ierakstu pārizdošanu.

Jauns pacēlums sākās 80. gadu vidū, kad par Blue Note prezidentu kļuva Brūss Lendvals (Bruce Lundvall) un kompānija piesaistīja virkni jaunu džeza izteiksmību meklējošu mūziķu (Čārlijs Hanters, Charlie Hunter; Gregs Osbijs, Greg Osby; Džeisons Morens, Jason Moran; Dž. Loveno; Kasandra Vilsone, Cassandra Wilson, u. c.). Turklāt, atšķirībā no A. Laiena un F. Volfa vadības perioda, kad Blue Note tradīcijas galvenokārt saistījās ar instrumentālistiem, turpmāk starp kompānijas izpildītājiem bija arvien vairāk vokālistu – arī pirmos lielākos panākumus tā šajā laikā guva ar dziedātāju Daienas Rīvsas (Dianne Reeves) un Bobija Makferina (Bobby McFerrin) ieskaņojumiem.

1992. gadā klajā nāca britu džezrepa grupas Us 3 albums Hand on the Torch, kurā izmantoti daudzi Blue Note klasisko ierakstu sampli – tā skaņdarbs Cantaloop (Flip Fantasia), kas balstīts H. Henkoka kompozīcijas Cantaloupe Island (1964) fragmentā, kļuva par populāru deju zāļu hitu un ierindojās Billboard singlu topa pirmajā desmitniekā. Vēlāk Blue Note ieskaņojumus samplējuši daudzi hiphopa mākslinieki, bet mūziķis un producents Medlibs (Madlib) albumā Shades of Blue (2003) remiksējis un interpretējis pazīstamus kompānijas repertuāra skaņdarbus.

2002. gadā Blue Note izdeva dziesminieces Noras Džounsas (Norah Jones) debijas albumu Come Away with Me, kurā apvienots džezs, kantri un popmūzika. Tas guva globālus panākumus un tika novērtēts ar piecām Grammy balvām (t. sk. kategorijā Gada albums, Album of the Year), iezīmējot jaunu tendenci kompānijas repertuāra politikā. Paplašinot stilistisko diapazonu, tā uzsāka orientāciju uz “izsmalcinātu popteritoriju pieaugušiem klausītājiem” (B. Lendvala dots apzīmējums). Līdzās tādiem džeza māksliniekiem kā V. Marsaliss, Terenss Blenčards (Terence Blanchard), Bils Čārlaps (Bill Charlap) un Medeski Martin & Wood kompānijas izdevumu katalogu papildināja folkroka dziesminieka Vena Morisona (Van Morrison), soula klasiķa Ela Grīna (Al Green), kantri dziesminieku Villija Nelsona (Willie Nelson) un Rozannas Kešas (Rosanne Cash), kā arī citu ar džezu primāri nesaistītu mūziķu ieraksti.

Kopš 2012. gada Blue Note ietilpst mūzikas korporācijas Universal Music Group sastāvā, bet tās prezidents ir mūziķis un producents Dons Vass (Don Was). Arī šajā laikā kompānija izdevusi V. Šortera, B. Hačersena u. c. džeza veterānu ierakstus, bet tās pazīstamākie mūsdienu mākslinieki bijuši vokālisti Gregorijs Porters (Gregory Porter) un Hosē Džeimss (José James), trompetists Embross Akinmusairs (Ambrose Akinmusire), pianists R. Glespers, dziedātāja un pianiste Kendisa Springsa (Kandace Springs), kā arī supergrupas Blue Note All-Stars un R+R=Now. Lielu uzmanību Blue Note velta sava klasiskā 20. gs. 50. un 60. gadu repertuāra popularizēšanai.