M. Zemītis ir viens no ievērojamākajiem 20. gs. latviešu stīgu lociņinstrumentu meistariem. Viņš uzbūvējis 550 instrumentus: 425 vijoles, 50 bērnu vijoles, 70 altus un piecus čellus. M. Zemīša instrumenti ir rūpīgi veidoti un izceļas ar māksliniecisku gaumi. Tie segti ar caurspīdīgu, gaiši dzeltenu vai iesarkanu dzintara eļļas laku, kas ļauj izcelties koka šķiedras zīmējumam. Meistara labākajiem instrumentiem ir gaiši sudrabaina, visos reģistros izlīdzināta skaņa.

Tēvs Mārtiņš Zemītis bija krodzinieks, spēlēja vijoli. Viņš piedalījās lauku kapelā – divas vijoles, kontrabass un mežrags –, kas muzicēja kāzās un citās godībās.

1901. gadā, pēc jaunākā brāļa Kārļa piedzimšanas, Zemīšu ģimene pārcēlās uz Jaunjumpravu. 1905. gadā Mārtiņš beidza piecas klases Jumpravas pagasta skolā un pēc tam pārgāja uz Lielvārdi, kur 1910. gadā beidza Draudzes skolu. Šajā laikā dziedāšanas skolotāju vadībā apguva nošu rakstu, kā arī mācījās klavieru un vijoles spēli. 1910. gada rudenī viņš iestājās V. A. Ozoliņa tirdzniecības skolā Jaunjelgavā un 1913. gadā to beidza ar grāmatveža tiesībām.

1917. gadā M. Zemītis beidza praporščiku skolu Petrogradā un ieguva jaunākā virsnieka (praporščika) dienesta pakāpi. No 1926. gada turpināja vijolspēles mācības Hom&Heim skolā pie Artūra Apsīša, spēlēja viņam dāvāto meistara Dāvja Knospes darināto vijoli. M. Zemīša kreisā roka nav izturējusi pārāk lielo treniņu slodzi, un 1931. gadā viņam bija jāsamierinās ar domu, ka vijolnieka karjeru viņš īstenot nevarēs. No skolotāja A. Apsīša dzirdētie stāsti par slavenajām Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari) un Jakoba Štainera (Jacob Stainer) vijolēm rosināja interesi par instrumentu būvi un vēlmi pašam izgatavot vijoli.

Instrumentu būvi M. Zemītis apguva pašmācības ceļā: konsultējās ar instrumentu būves vecmeistariem, studēja visu pieejamo speciālo literatūru krievu, angļu, vācu, franču un itāļu valodā, pētīja viņa rokās nonākušos instrumentus, veica dažādus eksperimentus.

Pēc tirdzniecības skolas beigšanas 1913. gadā M. Zemītis ieņēma kantorista vietu fabrikā “Provodņik” Rīgā. Piedalījās karadarabībā Pirmajā pasaules karā un Krievijas Pilsoņu karā, ticis ievainots, pārcieta tīfu un malāriju, līdz beidzot 1923. gadā varēja atgriezties dzimtenē.

M. Zemītis stradāja par grāmatvedi Rīgas slimokasē (1924–1940), padomju un vācu okupācijas laikā – dažādās poliklīnikās. Brīvajā laikā spēlēja vijoli mūzikas amatieru pulciņos un piedalījās koncertos, pievērsās instrumentu būvei. Pirmo vijoli M. Zemītis izgatavoja jau 1928. gadā. Viņš sameklēja visu vijolbūvei nepieciešamo, pats izgatavoja darba rīkus: kaltus un ēveles, no kurām mazākā bija tikai 2 cm gara. Ar sava brāļa galdnieka palīdzību sameistaroja ēvelsolu, kas kalpoja visu viņa vijolbūvētāja mūžu.

1957. gadā M. Zemītis pensionējās un nodevās vienīgi instrumentu būvei un remontam. 60. gados viņš palīdzēja šo reto profesiju apgūt Rīgas 17. profesionāli tehniskās mākslas skolas mūzikas instrumentu būves pulciņa dalībniekiem. Savu vijolbūves māku M. Zemītis tālāk nodeva mazmeitai Larisai Matvējevai-Zemītei, kura arī uzbūvējusi vairākus desmitus instrumentu.

M. Zemītis uzskatīja, ka instrumentu būvē liela nozīme ir kokmateriālam, tādēļ meklēja tos nojaucamās, simtgadīgās ēkās visā Latvijā. Viņš pievērsa uzmanību arī instrumentu vāku skaņošanai, bet izšķirošo nozīmi instrumenta labskanības saglabāšanā piešķīra lakojumam. Nemitīgajos caurspīdīgas, elastīgas vijoles lakas meklējumos un pētījumos meistars griezās pēc padoma pie ķīmiķiem un kokapstrādes inženieriem. Visus savus pētījumus un secinājumus viņš vēlāk ietvēris darbā “Apcerējumi par vijoļu lakas un krāsas problēmām” (1963), kas 1981. gadā izdota arī angļu valodā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – Violin varnish and coloration. Sarakstīta arī otra grāmata “Par vijoļbūves tehniku”, kas palikusi rokrakstā un vēlāk pazudusi.

1951. gadā M. Zemītis ar divām vijolēm un altu piedalījās instrumentu skatē Maskavā, kur vērtējumam bija nodoti 147 instrumenti. Viena no M. Zemīša vijolēm, iegūstot 12,22 punktus no 15 iespējamiem, iekļuva desmit labāko skaitā. Pēc tam ar panākumiem meistars piedalījās vēl vairākās skatēs Maskavā (1957; 1958) un Poznaņā (Polija, 1957; 1972). 05.1964. seši labākie M. Zemīša instrumenti tika izstādīti Rīgā, Tautsaimniecības sasniegumu izstādē.

Atzinīgu vērtējumu par saviem instrumentiem M. Zemītis saņēmis no krievu vijolniekiem Dāvida Oistraha (Давид Фёдорович Ойстрах) un Igora Bezrodnija (Игорь Семёнович Безродный). Meistara vijoles skanējušas arī Viļņā, Pēterburgā, Taškentā, Harkovā, ASV, Kanādā, Vācijā, Zviedrijā un Izraēlā. Vankūverā viņa vijoli skandinājusi latviešu vijolniece Liene Ozola, Latvijā tās spēlējuši vijolnieki Arvīds Norītis, Dace Bērzāja, Arvīds Zvagulis, Valdis Zariņš, Andris Baumanis, Juris Švolkovskis, Indulis Sūna un citi.

Nozīmīgs devums ir meistara būvētās nepilna izmēra bērnu vijolītes (⅛, ¼, ½ un ¾), lai arī topošie mūziķi varētu spēlēt uz kvalitatīvākiem instrumentiem, nekā to piedāvāja padomju rūpnieciskie instrumentu ražotāji.

1967. gadā M. Zemītim piešķirts Tautas Daiļamatniecības meistara goda nosaukums.

1962. gadā kino amatieri Edgars Agriņš, Elmārs Riekstiņš un Juris Zemitāns izveidoja filmu “Stradivāri noslēpums”, kas veltīta vijolmeistara M. Zemīša darbam. Par M. Zemīti un viņa vijolēm veidots plašs Latvijas Televīzijas raidījums “Kad parasts koks sāk skanēt...” (režisore Brigita Vīnšteine, redaktore Inese Žune, 1979).