M. Zemītis uzskatīja, ka instrumentu būvē liela nozīme ir kokmateriālam, tādēļ meklēja tos nojaucamās, simtgadīgās ēkās visā Latvijā. Viņš pievērsa uzmanību arī instrumentu vāku skaņošanai, bet izšķirošo nozīmi instrumenta labskanības saglabāšanā piešķīra lakojumam. Nemitīgajos caurspīdīgas, elastīgas vijoles lakas meklējumos un pētījumos meistars griezās pēc padoma pie ķīmiķiem un kokapstrādes inženieriem. Visus savus pētījumus un secinājumus viņš vēlāk ietvēris darbā “Apcerējumi par vijoļu lakas un krāsas problēmām” (1963), kas 1981. gadā izdota arī angļu valodā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – Violin varnish and coloration. Sarakstīta arī otra grāmata “Par vijoļbūves tehniku”, kas palikusi rokrakstā un vēlāk pazudusi.
1951. gadā M. Zemītis ar divām vijolēm un altu piedalījās instrumentu skatē Maskavā, kur vērtējumam bija nodoti 147 instrumenti. Viena no M. Zemīša vijolēm, iegūstot 12,22 punktus no 15 iespējamiem, iekļuva desmit labāko skaitā. Pēc tam ar panākumiem meistars piedalījās vēl vairākās skatēs Maskavā (1957; 1958) un Poznaņā (Polija, 1957; 1972). 05.1964. seši labākie M. Zemīša instrumenti tika izstādīti Rīgā, Tautsaimniecības sasniegumu izstādē.
Atzinīgu vērtējumu par saviem instrumentiem M. Zemītis saņēmis no krievu vijolniekiem Dāvida Oistraha (Давид Фёдорович Ойстрах) un Igora Bezrodnija (Игорь Семёнович Безродный). Meistara vijoles skanējušas arī Viļņā, Pēterburgā, Taškentā, Harkovā, ASV, Kanādā, Vācijā, Zviedrijā un Izraēlā. Vankūverā viņa vijoli skandinājusi latviešu vijolniece Liene Ozola, Latvijā tās spēlējuši vijolnieki Arvīds Norītis, Dace Bērzāja, Arvīds Zvagulis, Valdis Zariņš, Andris Baumanis, Juris Švolkovskis, Indulis Sūna un citi.
Nozīmīgs devums ir meistara būvētās nepilna izmēra bērnu vijolītes (⅛, ¼, ½ un ¾), lai arī topošie mūziķi varētu spēlēt uz kvalitatīvākiem instrumentiem, nekā to piedāvāja padomju rūpnieciskie instrumentu ražotāji.