Arvīds Norītis ir pirmais brīvās Latvijas akadēmiski izglītotais vijolnieks, kurš meistarībā papildinājies arī Vācijā un Francijā. Viņš uzstājās ar solo koncertiem, bija Rīgas Radiofona, Melburnas Valsts teātra simfoniskā orķestra (Austrālija), Kauņas operas orķestra (Lietuva), Latvijas Nacionālās operas, Ķemeru simfoniskā orķestra, kā arī simfodžeza orķestra “La Si Do” koncertmeistars. A. Norītis vienmēr palika uzticīgs arī kamermūzikai: spēlēja vairāku stīgu kvartetu un klavieru trio sastāvā. A. Norītis bija arī izcils pedagogs. Viņa vijoles klasē Latvijas konservatorijā mācījušies daudzi ievērojami latviešu vijolnieki: Olafs Ilziņš, Indulis Dālmanis, Lida Rubene, Arvīds Zvagulis, Andrejs Lindbergs, Georgs Lapensons, Viktors Ziedonis, Arvīds Jansons un citi.

Dzimis Eduarda Norīša un Emīlijas Norītes (dzimusi Rinķe) ģimenē, kur mūzika bija lielā cieņā. Tēvs Rīgā bija ienācis no Viļķenes, māte – no Skultes pagasta. Ģimene mitinājās pagraba dzīvoklī Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī, kur tēvs bija iekārtojis savu kurpnieka darbnīcu. Māte bija šuvēja.

Četru gadu vecumā Arvīds ģimenē apguva ermoņiku un cītaras spēli. Vijoli viņš sāka mācīties septiņu gadu vecumā – sākumā privāti pie M. Brantas, vēlāk Gustava Gižicka mūzikas skolā. Jau pēc gada notika viņa pirmā publiskā uzstāšanās, atskaņojot Šarla Ogista de Berio (Charles-Auguste de Bériot) variācijas. Arvīds tika uzskatīts par brīnumbērnu.

1912. gadā zēns iestājās Gustava Peina Rīgas Pirmajā mūzikas institūtā, kur vijolklasi vadīja itāliešu izcelsmes mūziķis Edmundo Lučīni (Edmundo Lucini). 1919. gadā A. Norītis iestājās jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā E. Lučīni vijoles klasē. Jau pēc trim gadiem – 1921. gadā A. Norītis eksterni konservatoriju beidza kā pirmais un vienīgais tā gada absolvents, un eksāmenā, pašam Jāzepam Vītolam klātesot, atskaņoja Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) vijolkoncertu. Pateicoties Jāņa Zālīša izcilajai rekomendācijai, Kultūras fonds piešķīra talantīgajam vijolniekam stipendiju studijām Berlīnē pie Gustava Havemana (Gustav Havemann).

1923. gadā A. Norītis Rīgā sniedza savu pirmo solo koncertu, kam vēlāk sekoja daudzi citi. Nākamajā – 1924. gadā viņš vēlreiz ieguva Latvijas Kultūras fonda atbalstu un devās uz Parīzi, kur papildinājās pie slavenā franču vijolspēles pedagoga Lisjēna Kapē (Lucien Capet).

Bija precējies ar Latvijas Nacionālās operas koristi, suflieri un režisora palīdzi Mildu Veidenbaumu-Norīti. Laulībā dzimuši dēli Ilmārs un Uldis. lmārs bija ilggadējs Līgatnes papīrfabrikas direktors.

Otrā sieva bija baletdejotāja Vilma Norīte (dzimusi Lūse); dēli – Ainis Imants un Gunārs.

Smagie dzīves apstākļi lika A. Norītim agri uzsākt patstāvīga mūziķa darbu Rīgas kinematogrāfos: sākumā “Kolizejā”, tad “Aquarium”, kas turpinājās visus Pirmā pasaules kara gadus. Visu vēl sarežģīja tēva nāve 1918. gada tīfa epidēmijā.

Studiju gados Latvijas Konservatorijā jaunais mūziķis kļuva par pirmo vijolnieku konservatorijas stīgu kvartetā, kur muzicēja kopā ar vijolnieku Aleksandru Arnīti, altistu Ādolfu Jungu un čellistu Alfrēdu Ozoliņu. Šajā laikā (1920–1922) viņš spēlēja arī Latvijas Nacionālās operas (LNO) orķestrī.

Kad 01.11.1925. sāka raidīt Latvijas Radiofons, A. Norītim bija uzticēts rūpēties par mūzikas atskaņojumiem. Šajā laikā tika dibināts stīgu kvartets ar A. Norīti – I vijole, A. Arnīti – II vijole, Eduardu Vīnertu – alts un Ēvaldu Berzinski – čells, kas ieguva “Latvju stīgu kvarteta” nosaukumu. Kad pie radiofona izveidojās neliels orķestris, vijolnieks A. Norītis kļuvis par tā pirmo koncertmeistaru.

Meklējot jaunas karjeras iespējas, A. Norītis trio sastāvā kopā ar čellistu Ē. Berzinski un pianistu Vili Ilsteru 08.1928. devās uz Austrāliju, kur kameransamblis spēlēja vietējā radio. Pēc veiksmīgajiem koncertiem Sidnejā un Adelaidā A. Norītis kļuva par Melburnas Valsts teātra simfoniskā orķestra koncertmeistaru un uzstājās kā solists dažādos koncertos.

Sākoties lielajai pasaules saimnieciskajai krīzei un arī ģimenes apstākļu dēļ, 1931. gadā mākslinieks devās mājup. Vispirms viņš bija koncertmeistars Kauņas Operas orķestrī un pasniedzējs Lietuvas Konservatorijā, bet Latvijā muzicēja simfodžeza orķestrī “La Si Do”, kas spēlēja kafejnīcā “Maskotte” un koncertdārzā “Jār” (1932), kā arī pasniedza vijolspēles stundas Rīgas Tautas konservatorijā un Pirmajā mūzikas institūtā.

1934. gadā Nikolajs Vanadziņš, kurš tikko bija kļuvis par LNO direktoru, aicināja A. Norīti uz Rīgu par operas orķestra koncertmeistaru. Vasaras sezonā viņš bija diriģents un koncertmeistars Ķemeru simfoniskajā orķestrī. No 1938. gada LNO diriģēja visas baleta izrādes.

30. gados izcilais kamermūziķis daudz spēlēja trio sastāvā kopā ar pianisti Liliju Kalniņu-Ozoliņu, bet pēc viņas traģiskās nāves 1934. gadā – ar pianistu Paulu Šubertu un čellistiem Alfrēdu Ozoliņu un Ati Teihmani.

1934. gadā A. Norītis kā mācībspēks atgriezās Latvijas Konservatorijā, kur vadīja vijoles, stīgu kvarteta klasi un no 1940. gada – arī studentu simfonisko orķestri. Vecākais docents (no 1939. gada), profesors (no 1943. gada).

1944. gada nogalē A. Norītis kopā ar sievu V. Norīti devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Blombergas nometnē viņš no tur satiktajiem latviešu mūziķiem 1945. gadā izveidoja stīgu kvartetu ar Voldemāru Rušēvicu – II vijole, Eduardu Vīnertu – alts un A. Teihmani, no 1947. gada A. Ozoliņu – čells, kas ieguva “Latviešu stīgu kvarteta” nosaukumu un ar panākumiem pēckara apstākļos sniedza vairāk nekā 450 koncertus daudzās Eiropas pilsētās, ierindojoties piecu labāko Eiropas stīgu kvartetu vidū.

1950. gadā A. Norītis devās uz Zviedriju, kur kļuva par pedagogu Vesterosas mūzikas skolā. Arī no Zviedrijā atrastajiem latviešu mūziķiem viņš izveidoja stīgu kvartetu: pats spēlēja I vijoli, Kārlis Vestens – II vijoli, Kārlis Zariņš – altu un Jānis Ozoliņš – čellu, bet drīz vien tā darbība apsīka. A. Norītis bija Vesterosas simfoniskā orķestra diriģents (1950–1961).

1964. gadā, kad Leons Reiters izlēma doties atpakaļ uz Latviju, A. Norītis pārņēma viņa tēva Teodora Reitera kora vadību Stokholmā. Viņš diriģēja arī kopkori Otrajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hannoverē (Vācija) 1968. gadā un Pirmajās Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienās Eiropā Visbijā (Zviedrija) 1979. gadā.

A. Norīša personību veidojusi paša gūtā vispusīgā mūziķa pieredze un sevī uzņemtie pasaules mūzikas strāvojumi. Viņa audzēkņus Latvijas Konservatorijā fascinēja profesora aktīvi koncertējošā vijolnieka spējas un vienoja dziļš respekts pret viņa augstajām un bezkompromisa stingrajām prasībām.

Zviedrijas gadi A. Norīša mūziķa ceļā kļuva par smagu darba periodu, jo Vesterosas pilsētas orķestris būtībā bija tikai tehniski vāju mūzikas mīļotāju pulciņš. Ar dzelžainu neatlaidību un pašaizliedzīgām audzinātāja spējām A. Norītis pacēla orķestra līmeni tik tālu, ka ar to labprāt uzstājās arī starptautiski slaveni mākslinieki. Tomēr orķestra mūziķi nemitīgi protestēja pret diriģenta pārāk augstajām prasībām līdz darbu orķestrī viņš bija spiests atstāt.

No 1963. gada A. Norītis vairākkārt apmeklēja savus piederīgos un kolēģus Latvijā: klausījās konservatorijas absolventus, skatījās izrādes operas namā, vērtēja koncertus, skaņu ierakstus, topošos vijolniekus un izteica patiesu prieku un gandarījumu par dzimtenes latviešu mākslinieku jauno paaudžu sasniegumiem.

Dokumentālajā filmā Who they are and what they can do? (“Kas viņi ir un ko viņi var darīt?”, režisors Vilis Jānis Lapenieks, uzņemta pārvietoto personu nometnēs, DP, 1947) redzami kadri no Latviešu stīgu kvarteta uzstāšanās.

2013. gada jūnijā Rakstniecības un mūzikas muzejs sadarbībā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju organizēja Pirmo Arvīda Norīša Baltijas valstu stīgu kvartetu festivālu-konkursu. Liepājas simfoniskā orķestra stīgu kvartets saņēma festivāla laureāta diplomu un Arvīda Norīša ģimenes balvu – Latviešu stīgu kvarteta šaržu (autors ir Eduards Keišs).