Koncertcītaras ārpus izcelsmes zemēm izplatījās galvenokārt vācu kultūras ietekmes areālā – Centrālajā un Austrumeiropā, Krievijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Jau sākot ar koncertcītaras spēles modes pirmo vilni, līdzās muzikālajām kvalitātēm, tai tika piešķirta arī noteikta kultūrpiederības un pat ideoloģiskā nozīme. Spēlētāji parasti uzstājās nacionālajos tērpos, cītaras spēle demonstrēja nacionālās kultūras savdabību un skaistumu, apliecināja reģionālo piederību. No otras puses – cītara kļuva arī par stagnācijas un mietpilsoniskuma simbolu; vācu nacionālsociālisti to izmantoja ideoloģiskiem mērķiem, kas 20. gs. otrajā pusē noteica sabiedrības neviennozīmīgu attieksmi pret instrumentu. Lai atbrīvotos no aizspriedumiem, paturot instrumenta muzikālo un kultūrvēsturisko vērtību, mūsdienās daudzi mūziķi izvēlas vienkārša, modernizēta dizaina instrumentus. Cītaras spēles popularitāti periodiski ietekmē atsevišķi spilgti mūziķi, personības, kas piesaista plašākas publikas ievērību un interesi, kā arī veicina jaunu spēlētāju pievēršanos instrumentam.
Pasaules ievērību koncertcītara iegūst pateicoties austriešu mūziķim Antonam Karasam (Anton Karas), kurš sarakstīja mūziku angļu un amerikāņu filmai “Trešais vīrs” (The Third Man, 1948). Filmā dzirdamā Harija Laima tēma (The Harry Lime Theme) joprojām ir viena no pasaulē populārākajām kompozīcijām cītarai.
Minhenē dzimušais vācu mūziķis Rudijs Knabls (Rudi Knabl), presē dēvēts par “cītaras Paganīni”, vairāk nekā 70 gadus ilgās darbības laikā veicis 273 skaņu ierakstus un sarakstījis vairāk nekā 1000 kompozīciju koncertcītarai solo un dažādos sastāvos. Populārākās no tām ir dzimtajai zemei veltītās romantiskās melodijas – “Vakars pie Trauna ezera” (Abend am Traunsee, 1955), “Būdiņā” (In der Hutt’n, 1982), “Kalnu zieds” (Blume der Berge, 1982) un daudzas citas.
Bavāriešu cītaras spēlmanis un dziesminieks Manfrēds Ciks (Zither-Manä, Manfred Zick) paplašināja ierastās cītaras lietojuma robežas, iekļaujoties t. s. Jaunās folkmūzikas kustībā. Bērnībā apgūtās tradicionālās mūzikas prasmes apvienojot ar studiju laika rokmūzikas pieredzi, kopš 1980. gada sāka izmantot cītaru roka un blūza mūzikas improvizācijām, veidojot raksturīgu elektroniski pastiprinātu un kropļotu cītaras skanējumu. Dziesmām raksturīgi politiski asi, ironiski teksti. Izdoti skaņu albumi – Uns kon nix passiern (1988), Heavy Volksmusik (1995), Endzeit für Götter (1998), Coole Zeid (2013).