E. Zālīte savu literāro karjeru sāka 20. gs. 20. gados ar tulkojumiem un dzeju. Nozīmīgi ir viņas tulkojumi no igauņu valodas un raksti par igauņu literatūru periodikā. Tulkoja arī no somu, krievu, franču, vācu, zviedru valodas. Dzejoļu krājums “Sila ziedi” (1931) ieguva lielu popularitāti 20. gs. 30. gados. Šajā pirmskara periodā tapa arī vairākas lugas, kas iestudētas teātros. Otrā pasaules kara laikā E. Zālīte sarakstīja savu vienīgo romānu – “Agrā rūsa” (1944), kas padomju okupācijas periodā tika pārstrādāts, pārizdots (1956) un ekranizēts (1979), kas ieguva popularitāti Padomju Savienībā. Pēc Otrā pasaules kara rakstniece bija spiesta pielāgot savu daiļradi (lugas, prozu bērniem) sociālistiskā reālisma kanonam.

Mācījās Jaunlaicenes pagasta Apes pamatskolā. 1913.–1917. mācījās Valkas sieviešu ģimnāzijā, kuru slimības deļ nepabeidza. 1918. gadā kā eksterne mācījās un pabeidza Aleksandra Puškina ģimnāziju Tērbatā, kā arī Valkas skolotāju kursus. 

1917. gadā E. Zālītei tika atklāta tuberkuloze, kas turpmākajos gadu desmitos ietekmēja jaunās sievietes dzīvi gan profesionālā izaugsmē, gan pieprasot ilgstošu ārstēšanos. Dzīvodama vecāku mājās Apē, viņa 20. gadu sākumā sāka sūtīt uz Rīgas redakcijām savus apcerējumus par igauņu literatūru un igauņu rakstnieku un dzejnieku darbu tulkojumus. Par E. Zālītes pirmo publikāciju uzlūkojams igauņu dzejnieka Villema Ridalas (Villem Grünthal-Ridala) dzejoļa “Upurakmeņi” tulkojums laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1921. gadā. E. Zālīte bija spiesta pamest skolotājas darbu Alūksnē un 1923. gadā devās rehabilitācijā uz Polijas kūrortu Zakopanē. Šajā laikā uzrakstīja pirmo dzejoli “Baznīcā”, kas publicēts laikraksta “Latvijas Vēstnesis” pielikumā. Rakstnieks Antons Austriņš, kas tolaik strādāja laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redakcijā, mudināja turpināt rakstīt un tulkot. Tā kā slimības dēļ E. Zālītei bieži bija jāievēro gultas režīms un jāuzturas sanatorijās ārpus Rīgas vai pat ārpus Latvijas, aptuveni septiņus gadus E. Zālītei nebija pastāvīga darba, tāpēc viņa intensīvāk sāka tulkot no igauņu valodas un meklēja literārus kontaktus Rīgā, mēģinot ienākt literatūrā ar apcerēm par igauņu un latviešu (dažkārt arī citu tautu) literatūras parādībām. Apceres publicētas žurnālā “Latvju Grāmata” un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. No igauņu valodas tulkoja Frīdeberta Tuglasa (Fridebert Tuglas), Antona Hansena Tammsāres (Anton Hansen Tammsaare), Oskara Lutsa (Okar Luts), Augusta Kicberga (August Kitzberg), Eduarda Vildes (Eduard Vilde), Augusta Gailīša (August Georg Gailit) u. c. darbus, kā pirmā atdzejoja Frīdriha Kreicvalda (Friedrich Reinhold Kreutzwald) sarakstīto tautas eposu “Kalevipoegs” (1929).

E. Zālītes dzeja ir izteikti liriska, bez laikmetiska skaļuma. Dzejnieces vienkāršajos liriskajos pantos jūtams jau zināms briedums, kas viņai piešķīra redzamu vietu jauno dzejnieču plejādē. E. Zālītes pirmās dzejas parādījās ap 1920. gadu, pirmais un vienīgais krājums “Sila ziedi” iznāca 1931. gadā. Zālītes dzejas forma ir tradicionāla, izteiksmē vienkārša, sirsnīga, emocionāla. Neskatoties uz dzejas popularitāti, E. Zālītei kritika pārmeta poētikas tradicionalitāti, idejisko ierobežotību un dažkārt māksliniecisko paņēmienu vienveidību. Kā atzinis litertūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis, E. Zālītes dzejā romantisms, no vienas puses, izmanto tradicionālos tēlus (zvaigzne, asaras, rozes, sirds u. tml.), no otras puses, tiecas šīs klišejas apvienot ar Latvijas dabas reāljām (zili virši, bites ziedos, zaļa pavasara zālīte un citas). 

Līdztekus dzejai parādījās arī pirmie mēģinājumi dramaturģijas žanrā. Jau 1927. gadā Nacionālais teātris izrādīja E. Zālītes pirmo komēdiju “Bīstamais vecums”, kura iemantoja gan skatītāju, gan kritiķu atzinību. 1928. gadā E. Zālīte sāka strādāt par dramaturģi Dailes teātrī, kur sadarbībā ar galveno režisoru Eduardu Smiļģi nostiprināja savas zināšanas skatuves darba tehnikā un paralēli rakstīja lugas, piemēram, “Maldu Mildas sapņojums”, “Svešas asinis”, “Rudens rozes” un citas. Jau strādājot par Dailes teātra dramaturģi, jaunā autore savās drāmās un komēdijās centrā izvirzīja sievietes tēlu. Bieži autore komiskās ainiņās un asprātīgās, skatuviski interesantās situācijās smējās par savu varoņu dīkdienību un bezmērķību, daļēji atsedzot attēlojamo varoņu vājību un psiholoģisko pārdzīvojumu dziļākos cēloņus (komēdijas: “Bīstamais vecums”, “Pirktā laime”, “Mūžīgi vīrišķais”, “Vālodzes dziesma”, “Intermeco” un citas). E. Zālīte veiksmīgi dramatizēja arī vairākus citu autoru romānus, radot, piemēram, lugas pēc Alfrēda Karaša romāna “Karogs aicina” (1934) un Augusta Deglava romāna “Vecais pilskungs” (1936). 1934. gadā E. Zālītei bija jāaiziet no amata Dailes teātrī, kā viens no iemesliem bija nesaskaņas ar Kārļa Ulmaņa režīma prasībām teātra repertuārā. Taču jāņem arī vērā, ka jau kopš 20. gs. 20. gadu vidus E. Zālīte darbojās “Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS (Sociālistisko Padomju Republiku Savienības) tautām”, ilgu laiku bija biedrības sekretāre, kas daļēji izskaidro, kāpēc viņa guva atzinību 1940./1941. gada padomju okupācijas laikā, bet pēc Otrā pasaules kara beigām ieguva Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu. 30. gadu beigās veselības un darba dēļ uzturējusies Ēģiptē un Francijas dienvidos, kur gūtos iespaidus kā reportāžas sūtīja uz Latvijas laikrakstiem publicēšanai. 

Kara laikā E. Zālīte galvenokārt tulkoja, taču pēckara literārais devums ir uzlūkojams kritiski. Ar savām lugām, satīrām u. c. veida darbiem autore pielāgojās padomju režīmam un propagandai. Par padomju okupācijas laika nozīmīgāko E. Zālītes devumu tiek atzīta viņas atbilstoši sociālistikā reālisma vadlīnijām sarakstītā komēdija “Vārds sievietēm” (1950), kur autore tēlo jauno padomju sievieti, kas izlauzusies no šaurā ģimenes loka, nostājusies blakus vīrietim visās dzīves nozarēs un dažreiz pat ir šī vīrieša audzinātāja un virzītāja. Neilgu laiku E. Zālīte bija Operetes teātra dramaturģe. Kopā ar komponistu Arvīdu Žilinski viņa radīja pirmo latviešu padomju muzikālo komēdiju “Zilo ezeru zemē”, ko 1954. gadā iestudēja Rīgas Muzikālās komēdijas teātris. “Zilo ezeru zemē” piedzīvoja 350 izrādes, jo stāstīja par vienkāršiem ļaudīm, arī mūzikas demokrātisms tai tuvināja visplašāko aprindu cilvēkus. Vēlāk “Zilo ezeru zemē” tika iestudēta Ukrainā un Igaunijā. Interesanti, ka melodijai “Mana dzimtene jaukā” E. Zālīte oriģinālā bija rakstījusi “dzimtene jaukā, sentēvu zeme”. Vārds “padomju” vārda “sentēvu” vietā tika iesprausts, lai nogludinātu darba ceļu uz iestudējumu. Gan padomju okupācijas laikā, gan jau pēc E. Zālītes nāves viņas dzejoļu izlasi “Virši zili...” (1975) izdeva milzīgā metienā (33 000 eksemplāru). 

Savus kritiskos apcerējumus E. Zālīte visbiežāk veltīja kaimiņu igauņu literārajam procesam. No šiem apcerējumiem jāatzīmē “Igauņu tautas dziesma“ (1925), kurā rakstniece apskatīja igauņu tautas dziesmas izcelšanās laikmetu un atzīmēja sievietes lielo nozīmi tautas dziesmas radīšanas un izveidošanas procesā. Rakstniece veidoja arī apceres par latviešu rakstniecību: Jāņa Veseļa “Eņģelis Ufirs” (1925), Linarda Laicena “Skaistā Itālija“ (1926) un citas.

E. Zālītes darbos atspoguļojas 20. gs. sociālās pārvērtības un pašas autores personīgās dzīves, veselības nosacītie kompromisi un izdzīvošanas taktika, rēķinoties ar publicēšanās iespējām un lasītāju vēlmēm. Būtiskākais pienesums latviešu literatūrā ir autores prasme iejūtīgi atsegt sievietes iekšējo pasauli, tēlot tās dzīvi; tas redzams gan lugās, gan romānā “Agrā rūsa”. Populārākā un mākslinieciski nozīmīgākā ir komēdija “Rudens rozes” (ekranizēta arī kino 2004. gadā), kas optimistiskā intonācijā un spilgtos raksturos atsedz sievietes psiholoģiskās pretrunas, uzsver mātes esības lomu pieaugušas meitas dzīvē. E. Zālītes vienīgais dzejas krājums “Sila ziedi” pēc pirmizdevuma turpmākajā desmitgadē ar papildinājumiem tika izdots vēl četras reizes, kas apliecina, ka viņa bija viena no 20. gs. 30. gadu vispopulārākajām latviešu dzejniecēm, ka bija spilgta latviešu romantiskās dzejas pārstāve – viņas dzejā dominē romantisks jaunības nemiers, mīlestības alkas, rezignētas pārdomas par neatgriezeniski aizgājušu vai nepiepildītu laimi. Savukārt par vispopulārāko darbu uzskatītais romāns “Agrā rūsa” ir spilgta liecība 20. gs. 30. gadu Latvijas sabiedrībai. Izmantojot laikmeta reālijas un tipāžus un par galveno varoni izvēloties sievieti, veidots sižets ar skaidru morāli, kas cauri laikiem aktuāla sabiedrībā.

E. Zālīte īpašu ievērību izpelnījās ar dažiem saviem daiļdarbiem: “Rudens roze”, “Sila ziedi”, “Agrā rūsa”. Būtisks bija ieguldījums latviešu un igauņu kultūras un literāro sakaru veicināšanā, jo viena no pirmajām intensīvi tulkoja igauņu literatūras fundamentālos darbus latviešu valodā un rakstīja pārskatus un kritikas par igauņu literatūru latviešu periodikā. E. Zālītes lugas tulkotas un iestudētas Igaunijā. 

1954. gadā ieguva Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu; 1940. gadā viņa tika ievēlēta par Igauņu literatūras biedrības Tērbatā goda biedri.

1955. gadā Raiņa kapos Elīnas Zālītes kapavietā tika uzstādīts tēlnieka Kārļa Zemdegas darināts piemineklis. 1983. gada maijā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas tika atklāts bronzā atliets Elīnas Zālītes piemineklis – skulpturālais portrets, kas tapa vairāku gadu garumā par daudzu apeniešu u. c. ieinteresētu personu ziedojumiem, par Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolēnu un skolotāju talkās nopelnīto naudu. Pieminekļa autore – māksliniece Rasa Kalniņa-Grīnberga. 2009. gada novembrī pieminekli nozaga, tādēļ bronzā tika atlieta jauna skulptūra, kas 2016. gada vasarā Apes pilsētas svētku laikā tika svinīgi atklāta. Apē atrodas Elīnas Zālītes memoriālā māja.

1979. gadā Rīgas Kinostudijā uzņemta filma “Agrā rūsa” pēc E. Zālītes romāna motīviem, režisors Gunārs Cilinskis, scenārija autore Lija Brīdaka. Romāns “Agrā rūsa” dramatizēts un uzvests Latvijas profesionālajos un amatieru teātros. Teātros iestudētas arī lugas “Rudens rozes” un “Maldu Mildas sapņojums”. Zigmars Liepiņš komponējis vairākas dziesmas ar E. Zālītes dzeju.