Fonogrāfa tirgotāja Džeimsa Kellija (James Patrick Joseph Kelly) un Herietas Karenas (Harriet Catherine Curran) trešais dēls pirmoreiz deju nodarbības apmeklēja astoņu gadu vecumā, bet par daļu no viņa ikdienas deja kļuva pusaudža vecumā. Pēc vidusskolas Dž. Kellijs iestājās Pensilvānijas pavalsts Universitātē (Pennsylvania State University), lai apgūtu žurnālistiku, taču studijas pārtrauca 1929. gada ekonomiskā Lielā depresija. Dž. Kellijs atgriezās pie ģimenes un sāka strādāt, ar brāli Fredu piedalījās deju konkursos, kur labākie saņēma naudas balvas, un uzstājās naktsklubos.

1931. gadā Dž. Kellijs Pitsburgas Universitātē (University of Pittsburgh) sāka studēt ekonomiku, vēlāk – tiesību zinātni un pievienojās studentu klubam, kas iestudēja mūziklus. Viņš tajā turpināja darboties arī pēc studiju pārtraukšanas – no 1934. līdz 1938. gadam bija režisors. Viņa ģimene atvēra deju studiju, ko 1932. gadā pārdēvēja Dž. Kellija vārdā (Gene Kelly Studio of the Dance). Viņš bija nolēmis savu dzīvi saistīt ar deju – gan kā skolotājs, gan izpildītājs.

1938. gadā Pitsburgā Dž. Kellijs piedalījās Čārlza Geinora (Charles Geynor) muzikālajā rēvijā “Turiet savas cepures” (Hold Your Hats), kura numurs La cumparsita kļuva par pamatu numuram filmā “Enkurus pacelt” (Anchors Aweigh, 1945, režisors Džordžs Sidnijs, George Sidney); tajā pašā gadā viņš debitēja Brodvejā Koula Portera (Cole Porter) mūziklā “Atstāj to manā ziņā” (Leave It to Me!). Dž. Kellijs piedalījās arī Viljama Sarojana (William Saroyan) darba “Tavas dzīves laiks” (The Time of Your Life) iestudējumā, kuram bija arī horeogrāfs, un strādāja Billija Roza (Billy Rose) iestudējumā “Dimanta pakavs” (Diamod Horseshoe), kur iepazinās ar Betsiju Blēru (Betsy Blair) – abi apprecējās 1941. gadā.

Pēc lomas mūziklā “Draugs Džoijs” (Pal Joey) par Dž. Kelliju ieinteresējās Holivuda, un drīz viņš parakstīja līgumu ar producentu Deividu O. Selzniku (David O. Selznick). Kino viņš debitēja muzikālajā filmā “Man un manai meitenei” (For Me and My Gal, 1942, rež. Basbijs Bērklijs, Busby Berkeley) ar Džūdiju Gārlendu (Judy Garland) galvenajā sieviešu lomā. Producents Artūrs Frīds (Arthur Freed) novērtēja abu saderību, un viņi filmējās vēl divās filmās. Panākumus guva arī mūzikli “Dibarī bija lēdija” (Du Barry Was a Lady, 1943, rež. Rojs Del Ruts, Roy Del Ruth) un “Vāka meitene” (Cover Girl, 1944, rež. Čārlzs Vidors, Charles Vidor); “Vāka meitenei” Dž. Kellijs bija arī viens no horeogrāfiem. Kā horeogrāfs viņš eksperimentēja ar apgaismojumu, kameras iespējām un specefektiem, lai deju integrētu filmā. Viņš bija viens no pirmajiem horeogrāfiem, kurš izmantoja animāciju un moderno baletu; viņa dejā saplūda klasiskā deja, balets, amerikāņu steps, īru dejotāju stils.

Dž. Kellijs bija atbildīgs par horeogrāfiju arī mūziklam “Enkurus pacelt”, kur viņa deju partneri bija Frenks Sinatra (Frank Sinatra) un animētā pele Džerijs (Jerry Mouse). Filmu nominēja piecās kategorijās Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar), un šī bija vienīgā reizes, kad “Oskaram” tika izvirzīts Dž. Kellijs. “Enkurus pacelt” ir pirmā no trijām filmām, kurā Dž. Kellijs spēlēja kopā ar F. Sinatru – tai seko “Aizved mani uz beisbola spēli” (Take Me Out To the Ball Game, 1949, rež. B. Bērklijs) un “Pilsētā” (On the Town, 1949, rež. Dž. Kellijs un Stenlijs Donens, Stanley Donen).

A. Frīda veltījumā Brodvejas impresārija Florenca Zīgfelda (Florenz Ziegfeld) karjerai mūzikla “Zīgfelda neprāts” (Ziegfeld Follies, 1945, rež. Lemjuels Eijers, Lemuel Ayers, R. Del Ruts, Roberts Lūiss, Robert Lewis, Vinsente Minelli, Vincente Minnelli, Dž. Sidnijs) numurā The Babbitt and the Bromide Dž. Kellijs vienīgo reizi uzstājas kopā ar Fredu Astēru (Fred Astaire). Abi bija mūziklu zvaigznes, taču pārstāvēja dažādus stilus. Atšķirībā no F. Astēra, Dž. Kellija varoņi reti tērpti smokingā, biežāk jūrnieku formā, T kreklos, brīvās biksēs, kas viņa varoņus tuvināja “parastajam skatītājam” un ļāva demokratizēt arī deju uz lielā ekrāna. Dž. Kellijs atzinis: “F. Astērs reprezentē aristokrātiju, es – proletariātu.”

Dž. Kellija atlētismu var novērtēt mūziklā “Pirāts” (The Pirate, 1948, rež. V. Minelli) un piedzīvojumu filmā “Trīs musketieri” (The Three Musketeers, 1948, rež. Roberts Ardrijs, Robert Ardrey), kur ar D’Artanjana lomu viņš apzināti atsaucas uz mēmā kino zvaigžņu Daglasa Fērbenksa (Douglas Fairbanks) un Džona Berimora (John Barrymore) lielā ekrāna ampluā. 

Debitanti režijā Dž. Kellijs un S. Donens ekranizēja “Pilsētā” – 1944. gadā iestudētu skatuves mūziklu ar Leonarda Bernsteina (Leonard Bernstein) kompozīcijām, un filmēja ne tikai paviljonos, bet arī pilsētas ielās, kas pieprasīja citādu horeogrāfiju. Komercpanākumus un balvas (“Oskars” par mūziku) papildina arī filmas novērtējums mūsdienās: 2006. gadā Amerikas Filmu institūts (American Film Institute) to iekļāva labāko mūziklu 19. vietā, 2018. gadā Kongresa bibliotēka to iekļāva Nacionālajā kino reģistrā (National Film Registry). Itāliešu imigrants, kurš 19. gs. beigās Ņujorkā cīnās pret mafiju, filmā “Melnā roka” (Black Hand, 1950, rež. Ričards Torps, Richard Thorpe) parādīja Dž. Kellija vēlēšanos izvairīties no studijas uzspiestajām lomām. Sekoja mūzikls “Vasaras viesizrādes” (Summer Stock, 1950, rež. Čārlzs Voterss, Charles Walters), kurā Dž. Kellijs pēdējoreiz spēlēja kopā ar Dž. Gārlendu.

Divas filmas, kas Dž. Kelliju padarīja īpaši nozīmīgu amerikāņu mūziklu vēsturē, ir “Amerikānis Parīzē” (An American in Paris, 1951, rež. V. Minelli) un “Dziedot lietū” (Singin’ in the Rain, 1952, rež. Dž. Kellijs, S. Donens). Džordža Gēršvina (George Gershwin) kompozīcijas iedvesmota, viena no romantiskākajām amerikāņu muzikālajām filmām ir līdzatbildīga amerikāņu skatījumā uz Francijas galvaspilsētu, amerikāņu ekspatriantiem un māksliniekiem, un tās galvenais numurs – 17 minūtes ilgā baleta epizode – nodēvēts tāpat kā filma, vizualizācijā izmanto atsauces uz franču māksliniekiem. Galveno sieviešu lomu atveido balerīna, kino debitante, Leslija Karona (Leslie Caron). No astoņām nominācijām filma saņēma sešus “Oskarus” – arī kā labākā filma un par labāko scenāriju; Dž. Kelliju nominēja arī “Zelta globusam” (Golden Globe Award). 1993. gadā filmu iekļāva Nacionālajā kino reģistrā, kur Amerikas Filmu institūta sarakstā “Labākie kino mūzikli” šī filma ierindota 9. vietā. 1951. gadā Dž. Kellijs saņēma “Goda Oskaru” par ieguldījumu kino mūziklu attīstībā un horeogrāfijā.

“Dziedot lietū” ir Holivudas atskats uz Holivudu 1920. gadu beigās, kad parādījās skaņas kino, un kā tas ietekmēja filmēšanas procesu un daudzu aktieru karjeras. Tajā piedalās arī Debija Reinoldsa (Debbie Reynolds), Donalds O’Konors (Donald O’Connor), Džīna Heigena (Jean Hagen, nominācija “Oskaram”), Sida Šarisa (Cyd Charisse), un nu to vērtē kā producenta A. Frīda spožāko veikumu un visu laiku labāko Holivudas kinomūziklu. “Dziedot lietū” iekļauta Amerikas Filmu institūta saraksta 1. vietā, un tā kļuva par vienu no 25 filmām, ar kurām 1989. gadā atklāja Nacionālo kino reģistru.

Fantāzijā “Brigadūna” (Brigadoon, 1954, rež. V. Minelli) Dž. Kellijs un S. Šarisa izdzīvo Alana Džeja Lernera (Alan Jay Lerner) un Fredrika Lova (Frederick Loewe) mūzikla notikumus, mūziklā “Vienmēr ir jauks laiks” (It’s Always Fair Weather, 1955, rež. Dž. Kellijs, S. Donens) Dž. Kellijs dejo ar skrituļslidām kājās, bet deja ar pie kājām piestiprinātiem atkritumu tvertņu vākiem un citas  dejas eksperimentē ar platekrāna un stereo iespējām.

Filmas “Aicinājums uz deju” (Invitation of Dance, 1956, rež. Dž. Kellijs) tapšana ievilkās un kinoteātrī nonāca vien 1956. gadā, gandrīz jau pieliekot punktu Dž. Kellija karjerai studijā MGM (Metro-Goldwyn-Mayer Studios Inc.). Eksperimentālo projektu veido trīs stāsti – tāpat kā filmā “Enkurus pacelts”, arī šajā filmā Dž. Kellija varonis darbojas animētā vidē, un aktieri, kuri tos izspēlē, neizmanto valodu. Kases ieņēmumi nepārliecināja MGM vadību, bet Berlīnes starptautiskā kinofestivāla (Internationale Filmfestspiele Berlin) žūrija režisora veikumu novērtēja ar balvu “Zelta lācis” (Goldener Bär). Mūzikls “Meitenes” (Les Girls, 1957, rež. Džordžs Kjūkors, George Cukor) un komēdija “Laimīgais ceļš” (The Happy Road, 1957, rež. Dž. Kellijs) noslēdza Dž. Kellija un studijas MGM attiecības, kas aizsākās 1942. gadā.

Šajā laika posmā Dž. Kellijs atgriezās teātrī, un 1960. gadā kļuva par pirmo amerikāni, kuram piedāvāja Parīzes operā (Palais Garnier) un Parīzes Komiskajā operā (Opéra-Comique) izveidot modernā baleta trupu, ar kuru viņš iestudēja grieķu mītos balstītu sižetu Dž. Gēršvina Concerto in F pavadījumā. Iestudējuma Pas de Dieux panākumi bija milzīgi, un Dž. Kellijam pasniedza Francijas Goda leģiona ordeni (Légion d’honneur).

Dž. Kellijs spēlēja mūziklā “Mīlēsimies!” (Let’s Make Love, 1960, rež. Dž. Kjūkors) un drāmā “... tas vētru pļaus” (Inherit the Wind, 1960, rež. Stenlija Kreimera, Stanley Kramer) ar Spenseru Treisiju (Spencer Tracy) un Fredriku Mārču (Fredric March) galvenajās lomās. Panākumi izpalika Parīzē uzņemtajai drāmai “Žigo” (Gigot, 1962, rež. Dž. Kellijs) par mēma sētnieka dzīvi 1920. gadu Monmartrā. Darba nolūkos Dž. Kellijs Francijā atgriezās, lai filmētos mūzikla “Šerbūras lietussargi” (Les Parapluies de Cherbourg, 1964) autora Žaka Demī (Jacques Demy) veltījumā MGM mūzikliem – filmā “Rošforas meitenes” (Les Demoiselles de Rochefort, 1967). Komēdijā “Tā tik turēt!” (What a Way to Go, rež. Dž. Lī Tomsons, J. Lee Thompson) viņš atveido vienu no Šērlijas Makleinas (Shirley MacLaine) varones dzīves vīriešiem, pārējie ir Pols Ņūmens (Paul Newman), Roberts Mičums (Robert Mitchum), Dīns Mārtins (Dean Martin).

Televīzijā Dž. Kellijs režisēja dokumentālo filmu “Dejošana: Vīru spēle” (Dancing – A Man`s Game, 1958, nominācija Emmy balvai par horeogrāfiju) un piedalījās seriālā “Sava ceļa gājējs” (Going My Way, 1963). Bija producents, režisors un aktieris animācijas filmai “Džeks un brīnumpupa” (Jack and the Beanstalk, 1967, Emmy balva kā producentam), kurā atkal savienoja deju ar animāciju.

Kā režisors viņš uzņēma kases hitu “Rokasgrāmata precētam vīrietim” (A Guide for the Married Man, 1967) ar Volteru Matau (Walther Matthau) galvenajā un Lusillu Bolu (Lucille Ball), Džeku Beniju (Jack Benny), Džeinu Mensfīldu (Jayne Mansfield) epizodiskās lomās. Ar V. Meto strādāja arī mūzikla “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!, 1969, nominācija “Zelta globusam” par režiju) uzņemšanas laukumā, galvenajā lomā – Barbra Streisanda (Barbra Streisand), tituldziesmu izpilda Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong); filma saņēma trīs un bija nominēta vēl četriem “Oskariem” – arī kā labākā filma. 1970. gadā Dž. Kellijs piedalījās televīzijas (TV) raidījumā “Džīns Kellijs un 50 meitenes” (Gene Kelly and 50 Girls), ko pēc tam astoņas nedēļas izrādīja Lasvegasā; bija producents un režisors vesternam “Šaijenas sociālais klubs” (The Cheyenne Social Club, 1970), kurā piedalījās žanra leģendas Džeimss Stjuarts (James Stewart) un Henrijs Fonda (Henry Fonda).

Dž. Kellijs piedalījās TV programmā “Magnavox piedāvā: Frenks Sinatra” (Magnavox Presents Frank Sinatra, 1973). Kopā ar F. Astēru atklāja Holivudas vēsturi dokumentālajās kino filmās “Tā tik ir izklaide!” (That’s Entertainment, 1974, rež. Džeks Heilijs jaunākais, Jack Haley Jr.) un “Tā tik ir izklaide. 2. daļa!” (That’s Entertainment, Part II, 1976, rež. Dž. Kellijs). Sērijas 3. daļā “Tā tik ir izklaide!” (That’s Entertainment! III, rež. Bads Frīdžens, Bud Friedgen, Maikls Dž. Šeridans, Michael J. Sheridan) Dž. Kellijs ir viens no vadītājiem. Līdzīgi veidotā filma “Tā tik ir deja!” (That’s Dancing!, 1985, rež. Dž. Heilijs jaunākais) neaprobežojas ar MGM tapušajiem lielā ekrāna darbiem, un Dž. Kellijs ir viens no vadītājiem.

Dž. Kellija pēdējās kinolomas bija: komēdijā “40 karāti” (40 Carats, 1973, rež. Miltons Katselass, Milton Catselas), biogrāfiskajā filmā “Lai dzīvo Knīvels!” (Viva Knievel!, 1977, rež. Gordons Daglass, Gordon Douglas) un mūziklā “Ksanadu” (Xanadu, 1980, rež. Roberts Grīnvalds, Robert Greenwald) ar Olīviju Ņūtoni-Džonu (Olivia Newton-John) galvenajā sieviešu lomā. Viņa pēdējais kinoprojekts ir horeogrāfija animācijas filmai “Kaķi nedejo” (Cats Don’t Dance, 1997, rež. Marks Dindals, Mark Dindal). Aktiera pēdējās lomas televīzijā ir vēsturiskajās drāmās “Ziemeļi un dienvidi” (North & South: Book 1, North & South, 1985) un “Grēki” (Sins, 1986).

Dž. Kellijs bija precējies trīs reizes. Laulībā ar aktrisi B. Blēru (no 1941. līdz 1957. gadam) piedzima meita Kerija (Kerry); ar S. Donena bijušo sievu Dž. Koinu (Jeanne Coyne, laulībā no 1960. līdz 1973. gadam) piedzima divi bērni – dēls Timotijs (Timothy) un meita Bridžita (Bridget). Ar Patrišu Vordu (Patricia Ward) Dž. Kellijs bija precējies no 1990. gada līdz savai nāvei; P. Vorda bija gandrīz 50 gadus jaunāka par savu vīru.

22.12.1983. nodega Dž. Kellija māja Beverlihilzā. 01.06.2008. kinostudijā Universal izcēlās ugunsgrēks un nopostīja 1,2 hektāru lielu teritoriju, kurā bojā gāja daudzas dekorācijas, kostīmi, arī kino un audio materiāli, arī relikvijas, kas saistītas ar Dž. Kellija karjeru. Dž. Kellijs nomira 83 gadu vecumā. Viņu kremēja, bēras nenotika.

Dž. Kellijs bija nominēts “Oskaram” par lomu filmā “Enkurus pacelt”; 1952. gadā viņš saņēma “Goda Oskaru”. 08.02.1960. Dž. Kellija vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā (Hollywood Walk of Fame). Dž. Kellijam goda balvas un balvas par mūža ieguldījumu pasniedza: “Zelta globusu” ceremonijā (1981), Kenedija centrs (The Kennedy Center Honors, 1982), Amerikas Filmu institūts (1985), Ekrāna Aktieru ģilde (Screen Actors Guild (1989) un citi. 1962. gadā Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art) Ņujorkā notika Dž. Kellija Deju filmu festivāls. 1991. gadā Pitsburgas opera iedibināja Dž. Kellija balvu. 1992. gadā uzņemts Amerikāņu teātra Slavas zālē (American Theater Hall of Fame). Dž. Kellijs bija dejas konsultants Madonnas (Madonna) tūrē Girlie Show (1993); viens no aktieriem, kuru Madonna piemin dziesmā Vogue. Par Dž. Kelliju uzņemtas divas dokumentālās filmas: “Džīns Kellijs: Dejotāja anatomija” (Gene Kelly: Anatomy of a Dancer, 1999, rež. Roberts Trahtenbergs, Robert Trachtenberg), “Džīns Kellijs: Dzīvo un dejo” (Gene Kelly: vivre et danser, 2017, rež. Bertrāns Tesjē, Bertrand Tessier).