Studiju laikā Tērbatas Universitātē iestājies latviešu studentu korporācijā “Lettonia”, kurā aktīvi darbojies visu mūžu, t. sk. vadošos amatos. Pēc studiju beigšanas, 1898.–1900. gadā, Pēterburgas apgabaltiesas un Tiesu palātas jaunākais tiesamatu kandidāts, ieguvis guberņas sekretāra civildienesta rangu. No 01.1901. zvērināta advokāta palīgs un privātadvokāts Rīgā, no 01.1904. līdz 1907. gadam, no 1908. gada līdz 07.1915, kā arī 07.‒12.1918. zvērināts advokāts Rīgas apgabaltiesā Rīgā. No 08.1903. dienas laikraksta “Baltijas Vēstnesis” līdzstrādnieks – tā redakcijas tieslietu un tautsaimniecības daļas vadītājs (faktiski – laikraksta politiskā virziena noteicējs), redakcijas loceklis un līdzizdevējs, revolūcijas laikā no 1905. gada – atbildīgais redaktors, no 08.1903. līdz 1907. gadam Rīgas laikraksta (no 1906. gada – dienas) “Balss” līdzizdevējs un faktiskais redaktors, 05.‒06.1907. Rīgas dienas laikraksta “Vēstnesis” redaktors un izdevējs (laikraksts izdots slēgto avīžu “Baltijas Vēstnesis” un “Balss” vietā). Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, kļuva pazīstams ar savu demokrātisko un biedrības konservatīvā spārna vadītājam Fridriham Veinbergam opozicionāro nostāju latviešu nācijas plašāku tiesību jautājumā. Biedrības Teātra komisijas priekšsēdētājs, pats kā aktieris piedalījies izrādēs u. c., bija biedrības izdotās “Konversācijas vārdnīcas” redaktors un šķirkļu autors. Revolūcijas laikā, 03.1905., līdz ar 200 citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem parakstīja Raiņa sagatavoto petīciju caram, prasot latviešu valodu skolās, preses un biedrošanās brīvību un citas reformas. 1905. gada revolūcijas panākto izmaiņu rezultātā no 11.1905. – Latviešu demokrātu partijas priekšsēdētājs. 02.1907. varas iestādes slēdza laikrakstu “Baltijas Vēstnesis” (11.1905. laikraksts atteicās pakļauties prasībai par obligātu cenzēšanu). 06.1907. apcietināts, par radikālu publicistiku izsūtīts no Baltijas guberņām. Dzīvojis Somijā, Pēterburgā, pēc tam izceļojis uz Franciju. 1907.‒1917. gadā dienas laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” līdzizdevējs. 1908. gadā pēc karastāvokļa atcelšanas Krievijā atgriezies Rīgā. Darbojies Latviešu izglītības biedrībā (priekšnieka Ādama Butuļa biedrs un biedrības izdevuma “Gada grāmata” redakcijas komisijas loceklis), bija Rīgas Liberāļu kluba vadītājs. Kara apstākļu dēļ sākoties bēgļu kustībai un tiesu iestāžu evakuācijai, 07.1915. aizbraucis uz Maskavu, pēc tam – uz Petrogradu. 1915.–1917. gadā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas priekšnieka Viļa Olava biedrs (vietnieks), 03.1917.–1918. gadā centrālkomitejas priekšnieks. 05.1916–04.1917. dienas laikraksta “Baltija” atbildīgais redaktors Petrogradā. 10.1917. Petrogradā piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes organizācijas biroja darbā. No 11.1917. Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa biedrs un Satversmes sapulces vēlēšanu komisijas loceklis, vēlāk Latvijas atjaunošanas nodaļas finanšu, rūpniecības un tirdzniecības sekcijas loceklis, no 1917. gada sabiedrības “Viļa Olava fonds” priekšnieks. 08.1918. kā bēglis no Padomju Krievijas atgriezās vācu karaspēka okupētajā Rīgā.
11.1918. atteicies piedalīties Latvijas Tautas padomē, uzskatot, ka politisko partiju pārstāvniecība nepamatoti sašaurina pārstāvniecību iznstitūcijā. Pēc neatkarības proklamēšanas 19.12.1918. Rīgā Latvijas Pagaidu valdība iecēla A. Bergu par Tiesu palātas priekšsēdētāju. Ienākot Rīgā Sarkanajai armijai, 03.01.1919. britu mīnu kreiserī “Princess Margaret” kopā ar daudziem citiem nozīmīgiem latviešu politiķiem un valsts ierēdņiem kā bēglis devies uz Londonu Anglijā (kuģis ieradās Londonā 17.01.1919.), no turienes – uz Parīzi Francijā. Piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes Miera konferencē, delegācijas padomnieks (loceklis). 09.1919. devās atpakaļceļā uz Latviju un Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Авалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) karaspēka uzbrukuma priekšvakarā 03.10.1919. kuģī “Euphemia” atgriezies Rīgā ar Latvijas delegācijas Parīzē no Sabiedrotajiem iepirktu valstij nepieciešamu preču kravu, uzņēmies Tiesu palātas vadību. 10.1919. bijis delegācijas sastāvā komandējumā Tallinā palīdzības meklējumos cīņā pret P. Bermonta armiju. 09.12.1919.–18.06.1921. iekšlietu ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā Pagaidu valdībā. Satversmes sapulces, 1., 2. un 3. Saeimas deputāts (no Bezpartejiskā nacionālā centra, vēlāk – Nacionālās apvienības). Satversmes sapulcē aktīvi darbojies Satversmes izstrādāšanas komisijā. 20. gados bija Latvijas pārstāvis Latvijas, Somijas, Igaunijas un Polijas izlīgšanas jeb strīdīgo jautājumu risināšanas komisijā un Latvijas un Zviedrijas izlīgšanas komisijā. 1921.–1934. gadā oficiāli “bezpartejiskā” dienas laikraksta “Latvis” atbildīgais redaktors, 1923. gadā laikraksta “Jaunā Latgale” izdevniecības pārstāvis. 1928.–1931. gadā Rīgas pilsētas domes loceklis no Nacionālās apvienības saraksta. Pēc K. Ulmaņa autoritārā apvērsuma A. Bergs sākotnēji izturējās pret pārmaiņām pozitīvi nogaidoši, taču 05.10.1934. varas iestādes slēdza laikrakstu “Latvis” par valdības darbības “diskreditāciju”. A. Bergs pauda arī aktīvu pretdarbību autoritārajam režīmam, piemēram, 1939. gadā ar dažiem Latvijas Sociāldemokrātiskās strādienu partijas (LSDSP) politiķiem apspriežot režīma gāšanas iespējas bruņotas akcijas rezultātā.
Padomju okupācijas laikā, 06.02.1941., apcietināts, ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Pēc Vācijas-Padomju Savienības kara sākuma, 26.06.1941., izvests uz Iļeckaja Zaščita (tag. Soļiļecka) cietumu Čkalovas (tag. Orenburgas) apgabalā. 29.09.1941. piespriests nāvessods.
