Cīņa par varu partijas vadībā Kamēr V. Ļeņins spēja kontrolēt partiju, viņa autoritāti pārējie “vadoņi” neapstrīdēja. V. Ļeņins nebaidījās no diskusijām, tās viņam palīdzēja uzlabot argumentāciju un panākt, lai viņa viedokli akceptē pārējie. Pasliktinoties V. Ļeņina veselības stāvoklim, jau 1923. gadā sākās slēpta cīņa par varu, bet pēc viņa nāves 01.1924. tā izvērtās pilnā apjomā. Uz partijas un valsts līdera lomu varēja pretendēt vairāki “vadoņi”. V. Ļeņina skatījumā N. Buharins bija viens no sešiem vadītājiem, kam bija nepieciešamās spējas, lai vadītu partiju un valsti, taču N. Buharins nepretendēja uz pirmās personas lomu. Viņš vēlējās nodarboties ar marksisma teorijas attīstīšanu atbilstoši jaunajiem apstākļiem un sākumā turējās atstatu no frakciju un grupējumu cīņas, kuru uzkurināja kā politiskas un teorētiskas domstarpības, tā arī personiskas antipātijas.
1923. gadā izraisījās plaša diskusija partijā, kura ir ieguvusi “kreisās opozīcijas” nosaukumu. Tā tiek saistīta ar Ļ. Trocka vārdu, taču faktiski atspoguļoja plašu neapmierinātību partijas rindās ar tās birokratizāciju un iekšējās demokrātijas mazināšanos. “Kreisās opozīcijas” pretiniekus KK(b)P CK Politbirojā pārstāvēja J. Staļina, Grigorija Zinovjeva (Григорий Евсеевич Зиновьев) un Ļeva Kameņeva (Лев Борисович Каменев) triumvirāts. 01.1924. KK(b)P XIII konferencē “kreisās opozīcijas” prasības tika nosodītas kā šķeltnieciskas, bet maijā – partijas XIII kongresā – opozīcija cieta galīgu sakāvi, tāpat kā Kominternes V kongresā. 01.1925. Ļ. Trockim nācās atkāpties no kara un jūras lietu komisāra un Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāja amata.
Līdz pat 12.1923. N. Buharins aktīvi neiesaistījās grupējumu cīņā, taču pamazām sāka tuvināties triumvirātam, ko acīmredzot noteica tas, ka Ļ. Trocka uzvara nozīmētu politiskā kursa maiņu – paātrinātu industrializāciju uz zemniecības rēķina. Kā laikraksta “Pravda” redaktors, kas faktiski kontrolēja partijas presi kopumā, N. Buharins būtiski veicināja Ļ. Trocka sakāvi, nevairoties no demagoģiskiem paņēmieniem.
1925. gada pavasarī XIV partijas konferencē notika būtiska piekāpšanās zemniecības interesēm, – valsts iepirkuma cenas tuvināja tirgus cenām, atļāva regulāru algota darba spēka izmantošanu, radīja labvēlīgākus apstākļus brīvai tirdzniecībai. Šīs politikas iniciators bija zemkopības tautas komisārs Aleksandrs Smirnovs (Александр Петрович Смирнов), kurš ievēroja ekonomistu argumentus. Šo politiku atbalstīja arī N. Buharins. Savukārt “kreisie”, kā arī Staļina sabiedrotie G. Zinovjevs un Ļ. Kameņevs uzskatīja to par piekāpšanos kulakiem (turīgajiem zemniekiem). Domstarpības agrārās politikas jautājumā izraisīja triumvirāta šķelšanos. T. s. jaunā opozīcija – G. Zinovjevs, Ļ. Kameņevs u. c. – pārmeta J. Staļinam un N. Buharinam kulaku atbalstīšanu. N. Buharina atbalstītāji asi uzbruka opozīcijai, nereti ar metodēm, kuras viņu pretinieki uzskatīja par negodīgām. Jauno opozīciju sagrāva 18.–31.12.1925. XIV partijas kongresā (šajā kongresā partiju pārdēvēja par Vissavienības Komunistisko (boļševiku) partiju – VK(b)P).
1925.–1927. gads bija N. Buharina vislielākās ietekmes laiks partijas un valsts vadībā, faktiski pastāvēja N. Buharina un J. Staļina tandēms. J. Staļins atbalstīja NEP, savukārt N. Buharins garantēja viņam un partijas aparātam, ka zemniekiem labvēlīgā politika dos valstij nepieciešamos līdzekļus. N. Buharins šajā laikā izstrādāja partijas ekonomisko politiku un ideoloģiju. Kopš 03.1924. viņš bija ne tikai laikraksta “Pravda”, bet arī teorētiskā žurnāla “Boļševik” (Большевик) redaktors un faktiski kontrolēja visu partijas presi. N. Buharins bija arī vairāku citu preses izdevumu, enciklopēdiju un izdevniecību redkolēģiju loceklis. Preses izdevumos, izglītības iestādēs un ekonomikas vadībā svarīgus amatus ieņēma t. s. N. Buharina skolas pārstāvji – jauni Sarkanās profesūras institūta (Институт красной профессуры) absolventi. Kontrole pār partijas propagandu bija būtiska svira cīņā ar oponentiem. Kominternes ģenerālsekretāra amats nodrošināja ideoloģisku aizmuguri ārvalstu kompartijās.
J. Staļins kā partijas ģenerālsekretārs kontrolēja partijas aparātu, ieceļot svarīgos posteņos sev lojālus cilvēkus. Šīs sviras efektivitāte tika nodemonstrēta 12.1925., kad izdevās atcelt G. Zinovjevu no ietekmīgā Ļeņingradas partijas organizācijas vadītāja amata. J. Staļinam N. Buharins bija nepieciešams, jo viņš vēl nejutās pietiekami spēcīgs kā teorētiķis, turklāt N. Buharinam kā NEP politikas aizstāvim bija spēcīgi sabiedrotie Politbirojā: valdības vadītājs Aleksejs Rikovs (Алексей Иванович Рыков) un arodbiedrību vadītājs Mihails Tomskis (Михаил Пaвлович Тoмский, dzimis Ефрeмов). Visi trīs bija partijā populāri, turklāt viņus atbalstīja ekonomisti, kas strādāja tautas komisariātos (ministrijās) un centrālajās ekonomikas vadības iestādēs. NEP politiku atbalstīja arī Felikss Dzeržinskis (poļu Feliks Dzierżyński, krievu Фeликс Эдмундович Дзержинский), kas kopš 1924. gada līdz savai nāvei 07.1926. vadīja Augstāko Tautas saimniecības padomi (ATSP, Высший совет народного хозяйства СССР, ВСНХ СССР) – galveno ekonomikas koordinācijas institūciju. “Labējo” vājais punkts bija tas, ka viņiem nebija vērā ņemamas ietekmes partijas struktūrās, izņemot Maskavas organizāciju.
J. Staļina ietekmi būtiski palielināja uzvara pār t. s. apvienoto opozīciju, kurā 1926. gadā apvienojās Ļ. Trockis, G. Zinovjevs un Ļ. Kameņevs. Apvienotās opozīcijas mēģinājums aizstāvēt savu platformu VK(b)P XV kongresā 1927. gadā cieta sakāvi. N. Buharins opozīcijas apkarošanā deva būtisku ieguldījumu, taču viņam to drīz vien nācās nožēlot, jo Politbirojā kreisā flanga sakāve deva pārsvaru J. Staļinam, kas ļāva viņam sākt uzbrukumu labējam spārnam – N. Buharinam un viņa piekritējiem. J. Staļina ietekmi pastiprināja arī tas, ka pēc F. Dzeržinska nāves par ATSP priekšsēdētāju kļuva Valerians Kuibiševs (Валериaн Владимирович Куйбышев) – J. Staļina sabiedrotais, kura vadībā tika izstrādāta alternatīva industrializācijas politika, balstoties uz piecgades plānu (1928–1932).
J. Staļina un N. Buharina blokā parādījās plaisas 1927. gadā, un to noteica vairāki apstākļi. Galvenais bija tas, ka partijas aparātā pieauga bailes no kapitālistu intervences Padomju Savienībā. Bailes provocēja divas būtiskas starptautiskas neveiksmes – vispārējā streika neizdošanās Lielbritānijā 1926. gadā un šīs valsts diplomātisko attiecību saraušana ar PSRS 1927. gadā, kā arī Gomiņdana (Ķīnas Tautas partijas, tradicionālā ķīniešu 中國國民黨, vienkāršotā ķīniešu 中国国民党, piņjins Zhōngguó Guómíndǎng) represijas pret komunistiem 1927. gadā. Šie notikumi bija arī N. Buharina personiskā sakāve, jo viņš bija atbalstījis komunistu sadarbību ar Gomiņdanu, kā arī komunistu un sociāldemokrātu vienotās frontes stratēģiju Eiropā.
Partijas aparātā nostiprinājās pārliecība, ka ļoti ātri, dažu gadu laikā, ir nepieciešams panākt pietiekami augstu rūpniecības modernizācijas pakāpi, lai varētu ražot bruņojumu un sekmīgi pretoties iespējamajam kapitālistu uzbrukumam. NEP politiku un evolucionāru attīstību daudzi komunisti uzlūkoja kā ceļu uz kapitālisma atdzimšanu. Viņi bija pārliecināti, ka ekonomika ir cietoksnis, kuru var ieņemt īsā laikā ar entuziasmu un politiskām kampaņām. Kulakus un nepmaņus (uzņēmējus) uztvēra kā ienaidniekus. Spriedzi palielināja grūtības ar labības sagādi, jo zemnieki nevēlējās pārdot labību par valsts noteikto cenu, kas bija krietni zemāka par tirgus cenu. Situācija ar labības iepirkšanu īpaši sarežģījās 1928. gadā, kad tirgus cena sliktās ražas dēļ kāpa augšup, bet valsts iepirkuma cenas bija noteiktas zemākas nekā iepriekšējos gados (45 % no tirgus cenas). Tādējādi mākslīgi tika radīta labības iepirkuma krīze, kuru J. Staļins piedāvāja atrisināt ar ārkārtēju pasākumu palīdzību, t. i., pielietojot spēku, un partijas aparātā šādai pieejai bija daudz atbalstītāju.
J. Staļins pārņēma trockistu ideju par strauju industrializāciju, līdzekļus tai iegūstot no zemniecības. Viņš bija sapratis, kā to izdarīt efektīvi – apvienot visus zemniekus kolhozos. Valstij vairs nevajadzēja kārtot darījumus ar katru zemnieku atsevišķi, bet gan ar vienu cilvēku – kolhoza priekšsēdētāju.
Uzbrukumu N. Buharinam J. Staļins sāka slēpti, izmantojot kadru politikas sviras. N. Buharina “skolas” pārstāvjus centrālo laikrakstu redakcijās un citās svarīgās pozīcijās nomainīja ar J. Staļinam lojāliem cilvēkiem. Būtisks trieciens bija arī Maskavas pilsētas partijas organizācijas vadības nomaiņa. Tika vājināta M. Tomska ietekme arodbiedrību vadībā. Administratīvās ietekmes mazināšanai sekoja teorētisko postulātu kritika. Saistībā ar pirmā piecgades plāna izstrādi N. Buharins 09.1928. laikrakstā “Pravda” publicēja rakstu “Ekonomista piezīmes”, kurā iestājās par rūpniecības un lauksaimniecības līdzsvarotu attīstību. Viņa skatījumā kurss uz pārāk strauju smagās rūpniecības attīstību, kuru paredzēja piecgades plāns, bija “avantūrisms”. Politbirojs nosodīja publikāciju. N. Buharina sakāvi veicināja tas, ka trockisti 01.1929. publicēja viņa izteikumus personīgās sarunās ar Ļ. Kameņevu 07.1928., kurās viņš visai atklāti izteicās par domstarpībām Politbirojā, bet J. Staļinu raksturoja kā intrigantu.
04.1929. apvienotajā CK un partijas Centrālās Kontroles komisijas (CKK) plēnumā N. Buharinu atcēla no laikraksta “Pravda” redaktora un Kominternes ģenerālsekretāra amata, bet novembrī izslēdza no Politbiroja. 1930. gadā Politbiroja locekļu statusu zaudēja arī M. Tomskis un A. Rikovs. Tādējādi “labējā opozīcija”, kā J. Staļins nodēvēja N. Buharinu un viņa sabiedrotos, bija neitralizēta. N. Buharins un pārējie, pakļaujoties partijas disciplīnai, nožēloja grēkus, lai gan iekšēji nepiekrita izvirzītajām apsūdzībām. “Labējās opozīcijas” sakāvei sekoja plašas partijas rindu tīrīšanas. N. Buharina piekritēji bija ārvalstu komunistiskajās partijās, dažās pat visai ietekmīgi, bet viņus izslēdza no Kominternes. Viņi apvienojās “Starptautiskajā komunistiskajā opozīcijā”, tomēr nespēja izveidot vērā ņemamu alternatīvu Kominternes oficiālajam kursam.
04.1929. VK(b)P XVI konferencē tika apstiprināts pirmā piecgades plāna “optimālais”, faktiski radikālais variants, kas pēc tam vēl daudzkārt tika pārskatīts plāna uzdevumu pastiprināšanas virzienā. Ar to sākās J. Staļina pasludinātais “lielais lūzums”, t. i., lēciens sociālismā. Nākamais lielais solis šajā virzienā bija VK(b)P CK 11.1929. lēmums par kolektivizāciju un 01.1930. CK lēmums par kulaku kā šķiras likvidāciju.