Sarkanā terora specifiskās iezīmes Padomju Krievijā 1918.–1922. gadā bija kolektīvās vainas piedēvēšana iedzīvotāju grupām un no tās izrietošie masveida beztiesas nāvessodi, ķīlnieku ņemšana, decimācijas, aresti u. c. represijas kā atriebības vai preventīvas akcijas. Terora mērķis bija masu iebiedēšana, lai panāktu lojalitāti lielinieku režīmam.

Termina “Sarkanais terors” autori bija lielinieki, atsaucoties uz Franču revolūcijas laikā, 1793.–1794. gadā, jakobīņu īstenoto politiskās opozīcijas un aristokrātu masveida iznīcināšanu, kuru apzīmē kā teroru (franču Terreur). Lielinieki Franču revolūciju uzskatīja par paraugu, viņi plaši izmantoja tās terminoloģiju, t. sk. pašnosaukumu “sarkanie” un pretinieku apzīmējumu “baltajie”. Jakobīņu īstenoto teroru lielinieki vērtēja pozitīvi. Pretmets Sarkanajam teroram bija Baltais terors (franču Terreur Blanche), kas arī bija atsauce uz Franču revolūciju, 1795. gadā notikušajiem uzbrukumiem jakobīņu terora īstenotājiem.

Sarkanais terors Padomju Krievijā 1918.–1922. gadā izrietēja no lielinieku marksisma doktrīnas interpretācijas. Kārlis Markss (Karl Marx) izvirzīja proletariāta diktatūras koncepciju – pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu, kurā proletariāts apspiedīs kapitālistu šķiras pretošanos. K. Markss un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) neizslēdza vardarbību kā vienu no līdzekļiem, lai paātrinātu proletariāta varas nostiprināšanos, tomēr kopumā viņu attieksme pret teroru bija atturīga. Proletariāta diktatūras koncepts un vardarbības loma tās nodibināšanā un uzturēšanā kļuva par vienu no centrālajiem lielinieku diskursa jautājumiem pēc varas pārņemšanas 10.1917. Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) pamatoja vardarbības nepieciešamību, lai salauztu buržuāzijas pretošanos. V. Ļeņina skatījumā tādiem jēdzieniem kā vardarbība un morāle bija skaidri izteikta šķiriska nokrāsa. Vardarbība pret agrākajām valdošajām šķirām bija attaisnojama no revolucionārās morāles viedokļa. Mērķis bija uzcelt vispārējā taisnīguma, vienlīdzības un labklājības valsti darbaļaudīm, un “gaišās nākotnes” ideāls attaisnoja jebkurus līdzekļus.

Lielinieku pozitīvā attieksme pret revolucionāro teroru lielā mērā bija mantota no Krievijas kreisā radikālisma tradīcijas, kuru pārstāvēja narodovoļci un revolucionārie sociālisti (eseri), kuri iestājās par pilnīgu un vardarbīgu vecās iekārtas iznīcināšanu, pielietojot terora metodes. Atšķirībā no lieliniekiem viņi deva priekšroku individuālam teroram. Lielinieki nosodīja individuālo teroru, taču uzskatīja masveida teroru par noderīgu revolūcijas aizstāvēšanas instrumentu. Krievijas kreisā radikālisma tradīcijas ietekme izpaudās arī neiecietībā pret politiskajiem pretiniekiem, turklāt ne tikai pret valdošo eliti, bet arī pret oponentiem no sociālistiskās nometnes. Lielinieku līderu vidū nebija būtisku domstarpību par revolucionārās vardarbības lietderību principā, lai gan metodes un mērogi izraisīja diskusijas.

V. Ļeņina proletariāta diktatūras koncepts pēc Oktobra apvērsuma visai būtiski mainījās politiskās situācijas ietekmē, un būtībā tas jau 1919.–1920. gadā kardināli atšķīrās no K. Marksa uzskatiem. K. Marksa izpratnē diktatūra bija īslaicīga, un to īstenoja proletariāts kā lielākā šķira. V. Ļeņins pēc varas sagrābšanas drīz vien nonāca pie uzskata, ka proletariāta diktatūru īsteno lielinieku partija kā strādnieku šķiras apzinīgākā daļa. Tādējādi vardarbība no revolucionārās morāles viedokļa bija attaisnojama ne tikai pret muižniekiem un kapitālistiem, bet arī pret proletariāta “neapzinīgo” daļu.

Kardināli mainījās arī izpratne par valsts lomu – par tās demontāžu vairs netika runāts, tieši otrādi, tā tika nostiprināta un centralizēta. Partijas aparāts, Viskrievijas Ārkārtējā komisija (VĀK jeb čeka; Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК) un armija bija trīs institūcijas, uz kurām balstījās lielinieku valsts. Tā kā lielinieku partijas biedru skaits pilsoņu kara laikā bija samērā niecīgs, lai nodrošinātu partijas kontroli visā valsts teritorijā (03.1918. tas bija apmēram 170 000, bet gadu vēlāk – 300 000), VĀK ietekme varas nodrošināšanā ārkārtīgi pieauga. Proletariāta diktatūra kā koncepts netika atmests, bet faktiski ar šo terminu apzīmēja komunistiskās partijas diktatūru, un terors bija instruments tās varas uzspiešanai sabiedrības vairākumam.

Lielinieki Sarkano teroru pamatoja kā atbildi ārvalstu interventu un iekšējo politisko oponentu jeb Balto kustības teroram pret komunistiem. Par Balto teroru lielinieki sauca bruņotu lielinieku varas gāšanu dažādos reģionos un tai sekojošas soda akcijas pret komunistiem. Lielinieki iztēloja sevi kā oponentu upurus, pārspīlējot pretējās puses vardarbības apjomus un samazinot Sarkanā terora upuru skaitu un mērogu. Faktiski Sarkanais terors sākās pirms Baltā terora, turklāt atriebjoties nevis par cariskā režīma aizstāvju (monarhistu, buržuāzisko politisko spēku, militāristu), bet gan sociālistu (anarhistu, labējo un kreiso eseru, eseru maksimālistu) akcijām, arī mērogu un mērķu ziņā atbilde bija neproporcionāla. Baltais terors bija ne mazāk nežēlīgs kā Sarkanais terors, taču tas nebija institucionalizēts un netika īstenots tik sistemātiski, tas bija atsevišķu militāro komandieru uzskatu, atriebības un nežēlības izpausme. Baltajam teroram arī trūka vienotas ideoloģijas, tas bija vērsts pret šķietamiem vai reāliem lieliniekiem un viņu atbalstītājiem, taču tā mērķis nebija iznīcināt noteiktus sabiedrības slāņus.

Jāuzsver, ka abas karojošās puses (sarkanie un baltie) pilsoņu kara laikā pārņēma terora metodes viena no otras, piemēram, ierīkojot koncentrācijas nometnes, praktizējot ieslodzīto turēšanu improvizētos peldošos cietumos – baržās, kas nereti tika noslīcinātas kopā ar ieslodzītajiem. Sarkano un balto terora metodes bija līdzīgas, taču balto teroram trūka sistēmas un skaidri definētu mērķu.

Lielinieki centralizētu un institucionalizētu Sarkano teroru attaisnoja arī ar to, ka, ja tā nebūtu, proletariāts ķertos pie nesistematizēta terora, linča tiesām, lai izrēķinātos ar ekspluatatoriem. Lai gan neorganizēta vardarbība 1917.–1918. gadā bija visai izplatīta, piemēram, laukos zemnieki nereti izrēķinājās ar muižniekiem, tomēr Sarkanā terora ideoloģija un reālā darbība ne tik daudz slāpēja, cik ierosināja un leģitimizēja neinstitucionalizētu vardarbību.

Sarkano teroru Padomju Krievijā nosodīja ne tikai lielinieku politiskie pretinieki, bet arī prominenti Eiropas marksisti – Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg) un Karls Kautskis (Karl Johann Kautsky). K. Kautskis 06.1919.uzrakstīja traktātu “Terorisms un komunisms”, kurā kritizēja kara komunisma un terora politiku, un tas izraisīja polemiku starp viņu un Ļevu Trocki (Лев Давидович Трoцкий, dzimis Лев Давидович Бронштейн).

Atbilstoši ideoloģiskajām nostādnēm, Sarkanā terora mērķis bija likvidēt buržuāzijas un cara varu aizstāvošo sociālo slāņu pretestību sociālistiskajai revolūcijai. Taču jau no paša sākuma terora politika tika īstenota kā preventīva, t. i., tika sodīti ne tikai tie, kas mēģināja pretoties (t. s. kontrrevolucionāri), bet par represiju upuriem varēja tikt izraudzīti visi, kas piederēja pie noteiktām sociālajām grupām un kārtām – kapitālisti (fabriku, rūpnīcu, banku, lielo tirdzniecības uzņēmumu īpašnieki un akcionāri), menedžeri, lielie zemes īpašnieki, aristokrāti un muižniecības pārstāvji, cara armijas virsnieki, žandarmi un policijas darbinieki, augsta ranga ierēdņi, buržuāzisko partiju vadītāji un ierindas biedri, garīdznieki, nereti arī jebkurš cilvēks ar augstāku sociālo statusu un nelielinieciskiem uzskatiem (profesori, ārsti un citi, pat skolotāji vai feldšeri). Viņus varēja preventīvi arestēt un ieslodzīt labošanas darbu vai koncentrācijas nometnēs uz nenoteiktu laiku, arestēt kā ķīlniekus (lai nošautu, atriebjoties par terora aktiem pret lieliniekiem vai par balto vienību akcijām), nošaut ar tiesas spriedumu vai bez tāda. Vispārēja prakse bija politisko tiesību atņemšana, obligātu darba klaušu uzlikšana, normētās pārtikas apgādes atņemšana kara komunisma politikas laikā, mantas konfiskācija, dzīves apstākļu pasliktināšana.

Lielinieku vidū pastāvēja domstarpības jautājumā par to, kā jāsaprot buržuāzijas kā šķiras likvidācija. Fanātiķi, piemēram, viens no VĀK vadītājiem pilsoņu kara laikā Mārtiņš Lācis (īstajā vārdā Jānis Sudrabs), to saprata kā fizisku iznīcināšanu, kas attiecas uz visiem “buržujiem”. Viņš 01.11.1918. žurnālā “Krasnij terror” (Красный террор) rakstīja: “Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālus un pierādījumus tam, ka apsūdzētais ar darbiem vai vārdu darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru viņam uzdosim, – kādai šķirai viņš pieder, kāda ir viņa izcelšanās, izglītība un profesija. Šiem jautājumiem ir jānosaka apsūdzētā liktenis. Tā ir sarkanā terora jēga un būtība.” Šāda atklātība izraisīja V. Ļeņina neapmierinātību, lai gan viņš praksē šādas nostādnes pilnībā atbalstīja. Jāatzīmē, ka M. Lācis ne tikai teoretizēja, bet praktiskajā darbībā kā Austrumu frontes, bet vēlāk Ukrainas Ārkārtējās komisijas (ĀK) vadītājs tās realizēja praksē.

Mērenāk noskaņotie lielinieki uzskatīja, ka attiecībā uz kapitālistiem pareizāk pielietot ekonomiskas, nevis fiziskas iznīcināšanas metodes, t. i., īpašumu, kapitāla un personiskās bagātības konfiskāciju, kontribūcijas. Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pragmatiskie apsvērumi biežāk tika ņemti vērā, taču arī no fiziskās iznīcināšanas politikas neatteicās. Pragmatiski apsvērumi ietekmēja politiku arī pret dažām citām potenciālo “kontrrevolucionāru” grupām. Ļ. Trockis, veidojot Sarkano armiju, nonāca pie secinājuma, ka bijušie virsnieki ir nepieciešami, lai nodrošinātu tās kaujasspējas. Mobilizētie t. s. militārie speciālisti ieguva zināmu, bet negarantētu aizsardzību pret represijām. Iecietīgāka attieksme sāka veidoties arī pret dažām citām grupām, bez kuru zināšanām lielinieku valsts nevarēja iztikt, piemēram, pret akadēmisko inteliģenci, tehniskajiem speciālistiem. Taču šī politika nebija konsekventa. 17.12.1919. VĀK pavēle paredzēja, ka par ķīlnieki jāņem cilvēki, kurus pretinieks uzskata par vērtīgiem, tādiem kā bijušie augstākie ierēdņi, lielie muižnieki, izcili valsts darbinieki, zinātnieki un citi.

11.1917. notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās par lieliniekiem nobalsoja 22,5 % vēlētāju, bet par eseriem – 39,5 % un par pārējām sociālistiska rakstura partijām – 17,5 %. Nevēlēdamies piedalīties koalīcijā, kurā viņi būtu mazākumā, lielinieki slēdza Satversmes sapulci. Labējie eseri nodibināja Satversmes aizsardzības komiteju (Комитeт члeнов Всероссийского Учредительного собрaния – КОМУЧ), kura Pievolgā, Samarā, nodibināja savu valdību un ar čehoslovāku leģionāru palīdzību mēģināja militārā ceļā gāzt lielinieku varu. Līdz ar to labējie eseri, kā arī sociāldemokrāti mazinieki tika ieskaitīti kontrrevolucionāros un kļuva par Sarkanā terora mērķiem. Eseriem izvirzīja apsūdzības kontrrevolucionāru dumpju gatavošanā, bet maziniekiem – pretlielinieku aģitācijā. Uzreiz pēc Oktobra apvērsuma lielinieki bija spiesti sadarboties ar anarhistiem un kreisajiem eseriem, taču 04.1918. sākās represijas pret anarhistiem, bet 07.1918. – arī pret kreisajiem eseriem. Anarhisti atbildēja ar terora aktiem, kas savukārt deva lieliniekiem būtisku argumentu, lai uzsāktu masu teroru.

Zemnieki bija lielākā sociālā grupa (šķira), kuras attieksme lielā mērā noteica pilsoņu kara iznākumu. II Viskrievijas padomju kongresa pieņemtais dekrēts par zemi, kas faktiski nacionalizēja zemi, bet nodeva to zemnieku rīcībā, atbilda eseru programmai un veicināja lielinieku popularitāti laukos. Taču kara komunisma politika sarežģīja zemnieku attiecības ar padomju valdību. Pārtikas armijas, čekistu, sarkanās gvardes un citas bruņotas vienības terorizēja zemniekus, veica patvaļīgus arestus, spīdzināja, praktizēja beztiesas nāvessodus. Lielinieki apgalvoja, ka viņu pretinieki ir tikai turīgie zemnieki (kulaki), bet sabiedrotie – trūcīgie un vidējie zemnieki, taču pārtikas rekvizīcijām bija pakļauti ne tikai turīgie, bet arī vidējie zemnieki. Lielinieku agrārās politikas rezultātā jau 1918. gadā 32 guberņās notika 258 zemnieku sacelšanās. 1919.–1921. gadā dažos reģionos tās ieguva zemnieku kara raksturu. Zemnieku dumpjus apspieda ārkārtīgi asiņaini – ar armijas palīdzību, pielietojot visas Sarkanā terora metodes: beztiesas nošaušanas, arestus, ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs, ķīlnieku ņemšanu, spīdzināšanu. Apspiežot Tambovas sacelšanos 1921. gadā, pielietoja pat indīgās gāzes.

Lai gan lielinieki uzskatīja, ka savu politiku viņi īsteno strādnieku šķiras (proletariāta) vārdā, un lielajās pilsētās strādnieku vidū viņi bija samērā populāri, tomēr arī proletārieši varēja kļūt par Sarkanā terora objektu, ja viņi bija neapmierināti ar lielinieku politiku, organizēja streikus utt. Visvairāk cieta labāk organizētie augsti kvalificētie strādnieki – telegrāfisti, dzelzceļnieki un citi. Lai gan attieksme pret strādniekiem bija saudzīgāka nekā pret “buržujiem”, arī viņus arestēja un sodīja ar nāvi. Viena no spilgtākajām epizodēm bija Iževskas-Votkinskas ieroču rūpnīcu strādnieku sacelšanās 08.08.–12.11.1918. Kad Sarkanā armija ieņēma pilsētu 11.11.1918., vienā dienā nošāva ap 800 cilvēku, daudzi no viņiem bija strādnieki. Pēc sacelšanas apspiešanas Iževskas un Votkinskas strādnieku divīzijas pievienojās Aleksandra Kolčaka (Александр Васильевич Колчак) armijai un kļuva par tās spējīgākajām kaujas vienībām.

Par Sarkanā terora objektu kļuva arī tāda specifiska sociālā grupa kā kazaki, kuriem Krievijas impērijā par militāro dienestu tika piešķirtas īpašas privilēģijas. Lielinieki kazakus uzskatīja par nelojāliem viņu varai un īstenoja masu eksekūcijas, ķīlnieku ņemšanu, kazaku staņicu dedzināšanu un citas Sarkanā terora akcijas. Terora mērķis bija fiziski iznīcināt visus turīgos kazakus, virsniekus, amatpersonas, kā arī visus, kas simpatizēja “balto” kustībai, kā to noteica Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas (VK(b)P CK) Orgbiroja slepenā direktīva 24.01.1919.

Īpaša Sarkanā terora upuru grupa bija kriminālnoziedznieki. Noziedzības līmenis pilsētās pilsoņu kara laikā bija ļoti augsts, un terora metožu pielietošana iekšējās stabilitātes nodrošināšanai tika uzskatīta par efektīvu, it sevišķi ņemot vērā to, ka agrākā noziedzības apkarošanas sistēma bija sagrauta, bet jauna nebija izveidota. Taču terora metožu pielietošana pret kriminālajiem elementiem pildīja vēl vienu uzdevumu – tā attaisnoja teroru iedzīvotāju acīs. Ar nāvi sodīto saraksti, kurus publicēja avīzēs, bija nepilnīgi, tajos vairāk iekļāva laupītājus un citus kriminālnoziedziniekus, lai radītu iespaidu, ka VĀK pirmām kārtām nodarbojas ar noziedzības apkarošanu.

Būtiska lielinieku propagandas iezīme bija tā, ka tā visus savus pretiniekus neatkarīgi no politiskās orientācijas un šķiriskās piederības apvienoja vienā grupā. Tādējādi tika radīta pasaules aina, kurā lielinieki, “sarkanie” kā komunistiskās nākotnes nesēji, cīnījās ar visa veida “kontrrevolucionāriem”, “baltajiem”, kuru politiskais spektrs variēja no kreisajiem eseriem un sociāldemokrātiem līdz monarhistiem.

Sarkanā terora īstenošanā bija iesaistītas daudzas institūcijas – ārkārtējās komisijas, revolucionārie tribunāli un parastās tiesas, milicija, vietējo padomju izpildkomitejas, partijas struktūras. Sākumā to savstarpējās attiecības, funkcijas, atbildības jomas nebija skaidri definētas. Tomēr vadošā loma bija tām, kurām bija piešķirtas politiskās policijas un nāvessoda piespriešanas un izpildes funkcijas. Pēc Oktobra apvērsuma līdz 18.12.1917. politiskās policijas funkcijas (papildus citiem pasākumiem) pildīja pirmā lielinieku valdība – Petrogradas Kara revolucionārā komiteja (PKRK, Петроградский военно-революционный комитет). Tiesas funkcijas bija 22.11.1917. nodibinātajiem revolucionārajiem tribunāliem, kuru uzdevums bija tiesāt ne tikai par politiskiem, bet arī ekonomiskiem noziegumiem un sabotāžu. Šī institūcija izrādījās nepietiekami efektīvs masu terora līdzeklis, jo sākumā nelabprāt piesprieda nāvessodus. Taču 16.06.1918. tieslietu tautas komisārs Pēteris Stučka paziņoja, ka revolucionāros tribunālus nesaista nekādi ierobežojumi cīņā ar kontrrevolūciju un sabotāžu. Tribunālu darbība tika izvērsta visā lielinieku kontrolētajā teritorijā un armijā. Bez kara revolucionārajiem tribunāliem pastāvēja arī guberņu revolucionārie tribunāli.

Institūcija, kas izrādījās visefektīvākais terora sistēmas balsts un izveidojās par īstu politisko policiju, bija 05.12.1917. (pēc vecā stila) nodibinātā VĀK. Sākumā komisijas mērķi bija definēti neskaidri un plaši (cīņa pret kontrrevolūciju un sabotāžu), bet dekrēts par dibināšanu netika publicēts. VĀK tika tieši pakļauta V. Ļeņina vadītajai Tautas Komisāru padomei (TKP, Совет народных комиссаров, СНК, Совнарком). VĀK ieguva noteicošo lomu sodīšanas politikā pēc valdības un VĀK pārbraukšanas uz Maskavu 09.03.1918. Tad arī sāka veidoties ĀK visas Krievijas mērogā. Lielā mērā šo procesu stimulēja cīņa ar zemnieku nemieriem. Pamatvienības bija guberņas un apriņķa ĀK, taču daudzviet tās pastāvēja pagastu, ciemu vai fabriku komiteju līmenī. Kijivā 1919. gadā darbojās pavisam 19 ĀK. Guberņu un apgabalu ĀK bija tieši pakļautas VĀK, bet tām bija jāatskaitās attiecīgām padomēm. Zemāka līmeņa ĀK bija pakļautas VĀK netieši – caur apgabalu un guberņu padomēm. Zemāka līmeņa ĀK nebija tiesību pielietot nāvessodus, bet tās nereti to ignorēja. ĀK tika organizētas arī armijā. Armijas ĀK bija būtiska loma teritoriālo komiteju izveidošanā un to darbības kontrolē. M. Lāča vadītā Austrumu frontes ĀK, kas atradās Ņižņijnovgorodā, kontrolēja vairāku guberņu ĀK. 1918. gada vasarā nošaušanu visvairāk praktizēja VĀK Maskavā un Austrumu frontes ĀK, turklāt abas institūcijas veica arī ekspedīcijas uz dažādām pilsētām, kur veica eksekūcijas. VĀK efektivitāti noteica tas, ka tā apvienoja aresta, izmeklēšanas, tiesas un spriedumu izpildīšanas funkcijas. Tā arī izveidoja savu ieslodzījuma vietu tīklu (koncentrācijas un piespiedu darba nometnes).

Čekisti sevi uzskatīja par Komunistiskās partijas avangardu. VĀK veidojās par elitāru organizāciju – vairākums tās darbinieku (it sevišķi centrālajā aparātā) bija komunisti, čekisti bija labi apmaksāti un apgādāti, viņu vara bija neierobežota. Ja arī viņi pārsniedza savas pilnvaras, priekšniecība attaisnoja viņu rīcību, ja atzina, ka tā atbilst “revolūcijas interesēm”. Daļa Sarkanā terora īstenotāju bija revolūcijas fanātiķi, kas “kontrrevolucionāru” iznīcināšanā saskatīja idejisku misiju un uzskatīja, ka provokācijas, spīdzināšana un beztiesas nāvessodi ir attaisnojami ar revolucionāru nepieciešamību. Neierobežotās pilnvaras un vājā kontrole pār VĀK un tās vietējo institūciju darbību piesaistīja arī lielu skaitu cilvēku bez jebkādiem principiem un ar izteiktām sadistiskām vai kriminālām nosliecēm, kas saskatīja labas iespējas kukuļņemšanai, reketam, šantāžai, laupīšanām. Dažāda veida dienesta stāvokļa izmantošana un ļaunprātības bija ārkārtīgi izplatītas. Ja VĀK centrālajā aparātā tās izdevās ierobežot (t. sk., sodot ar nāvi čekistus), tad vietējās ĀK šādi gadījumi bija masveidīgi. Dažkārt vietējās ĀK nācās izformēt un veidot no jauna.

Visu pilsoņu kara laiku VĀK pārlieku lielās pilnvaras laiku pa laikam tika apstrīdētas, taču visi mēģinājumi tās ierobežot bija īslaicīgi. Čekisti nemitīgi prasīja pilnvaras palielināt tāpēc, ka kontrrevolūcija ir visur, un V. Ļeņins un arī citi lielinieku līderi VĀK darbību uzskatīja par efektīvu. Jāatzīmē, ka VĀK kritika pārsvarā izpaudās Maskavā un nereti bija saistīta ar Kompartijas, revolucionāro tribunālu un citu institūciju konkurenci ar VĀK. Vietējā līmenī ĀK, partijas komitejas, padomes, tribunāli un milicija parasti sadarbojās un atbalstīja viena otru, jo no tā bija atkarīga vietējo lielinieku fiziska izdzīvošana.

VĀK sliktā slava un daudzu lielinieku vadītāju neapmierinātība ar tās darbību bija iemesls, kādēļ lielinieku valdība Latvijā 1919. gadā atbilstošu struktūru nosauca par Latvijas politisko nodaļu, kas darbojās Iekšlietu komisariāta pakļautībā, tomēr Sarkanais terors pilnībā tika īstenots arī Latvijā.

VĀK kā galvenais terora instruments pilnībā noformējās 1919. gadā, kad bija izveidota guberņu un apriņķu ĀK sistēma un tās vairāk vai mazāk sekmīgi kontrolēja VĀK centrālais aparāts. Būtiska loma bija sevišķo nodaļu izveidošanai armijā. Tās bija VĀK sistēmas daļa, un tām bija dotas tiesības piespriest un izpildīt nāvessodus.

Sarkanā terora sākums

Sarkanā terora sākuma un beigu datumu nav viegli noteikt. Vairums lielinieku vienīgo risinājumu iekšpolitiskās nestabilitātes un ārējo draudu apkarošanai saskatīja represiju palielināšanā, nāvessoda ieviešanā (28.10./10.11.1917. atteikšanos no nāvessoda bija pasludinājis Viskrievijas II Padomju kongress) un it sevišķi beztiesas nāvessodu piemērošanā (nošaušana uz vietas vai arī pēc VĀK kolēģijas vai citas netiesas institūcijas lēmuma). Ideja par nāvessodu kā efektīvāko iedzīvotāju disciplinēšanas līdzekli bija populāra. Vietējās revolucionārās komitejas draudēja ar nošaušanu par visdažādākajiem pārkāpumiem, piemēram, par dzeršanu, atrašanos uz ielas pēc plkst. 20.00 vakarā un tamlīdzīgi. Līdz 1918. gada vasarai nošaušanu uz vietas un citas terora metodes pielietoja pārsvarā pret kriminālnoziedzniekiem un spekulantiem.

Politiskais terors tika pielietots, apšaujot demonstrācijas Satversmes sapulces aizstāvībai 01.1918. un strādnieku demonstrācijas Maskavā, arestējot Satversmes sapulces deputātus, izpildot beztiesas nāvessodus dezertieriem armijā un tamlīdzīgi. Tomēr 1917. gada beigās un 1918. gada pirmajā pusē padomju valdības spējas ieviest terora politiku visā tās kontrolētajā teritorijā bija ierobežotas, jo nepieciešamās institūcijas tikai veidojās. Sākuma posmā terors bija haotisks, to ļāva īstenot anarhistiem un citiem ne pārāk kontrolējamiem grupējumiem. Terora politikas ieviešanu bremzēja arī tas, ka līdz jūlijam lielinieki darbojās koalīcijā ar kreisajiem eseriem, kuri iebilda pret Sarkanā terora pasludināšanu par valsts politiku.

Kā Sarkanā terora sākums tiek minēts gan 05.1918., kad ieviesa pārtikas rekvizīcijas un valsts monopolu pārtikas tirdzniecībā, gan bruņotais konflikts ar kreisajiem eseriem 06.07.1918. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka terora politika veidojās pakāpeniski, bet pilnībā noformējās 09.1918. sākumā.

Svarīgs atskaites punkts nāvessoda pielietošanā bija 21.02.1918. TKP dekrēts – uzsaukums “Sociālistiskā Tēvzeme briesmās!”, kas tika izdots saistībā ar Vācijas karaspēka uzbrukumu. Piedraudot ar nošaušanu nepakļaušanās gadījumā, tas paredzēja mobilizēt tranšeju rakšanas darbiem visus darba spējīgos buržuāzijas šķiras vīriešus un sievietes. Turklāt ar nošaušanu uz vietas tika piedraudēts arī “ienaidnieka aģentiem, spekulantiem, bandītiem, huligāniem, kontrrevolucionārajiem aģitatoriem, vācu spiegiem”. Dekrēts skaidri nedefinēja, kam ir dotas šādas tiesības. Tās izmantoja kā VĀK, tā arī milicija, vietējās padomes, tribunāli un citi. Visplašākās eksekūcijas pēc šī dekrēta notika Krimā, kur 22.–24.02. sodīja ar nāvi vismaz 600 cilvēkus – pārsvarā bijušos virsniekus, bet arī garīdzniekus, cara ierēdņus, ierindas pilsoņus. 21.02. dekrēts deva VĀK tiesības uz nāvessodu piespriešanu un izpildīšanu, un daudzi vēsturnieki to uzskata par Sarkanā terora sākumu.

Lielinieku vadībā bija terora pretinieki. Pirmais nopietnais individuālā terora akts pret redzamu lielinieku līderi bija Petrogradā pret V. Volodarski (В. Володaрский, īstajā vārdā Moisejs Goldšteins, Моисeй Мaркович Гольдштeйн) 20.06.1918. Lai gan V. Ļeņins aicināja uz to atbildēt ar teroru, tomēr vairāki vadošie lielinieki iebilda, un Petrogradā nenotika masveida represijas.

Svarīgs posms Sarkanā terora politikas attīstībā bija masu eksekūcijas 07.1918. pēc kreiso eseru sacelšanās un Jaroslavļas sacelšanās, kā arī cara ģimenes un viņa radinieku nogalināšana Jekaterinburgā, Alapajevskā, Permā. 07.1918. sāka arī īstenot preventīvu politiku pret virsniekiem. Bijušos virsniekus reģistrēja, bet pēc tam nereti arestēja, paturēja kā ķīlniekus vai nošāva. Par ķīlniekiem ņēma arī ārzemniekus, buržuāzijas pārstāvjus, opozīcijas partiju pārstāvjus, garīdzniekus, pārsvarā cilvēkus ar augstāku sociālo statusu. Lai gan bija arī daudzas virsnieku sazvērestības, preventīvi tika nogalināts lielāks virsnieku skaits, nekā tas bija atklāto sazvērestību rezultātā. Nošaušanas sākās arī par darbību līdz 10.1917., īpaši bieži to upuri bija žandarmi.

08.1918. individuālā terora akti pret lieliniekiem pastiprinājās, to rezultātā gāja bojā 339 cilvēki. Terora aktu iniciatori pārsvarā bija dažādu sociālistisko partiju un grupējumu pārstāvji, lielākoties anarhisti un eseri. Tas spēcināja Sarkanā terora piekritēju argumentus.

Oficiāli lielinieku valdība – TKP – izsludināja Sarkano teroru 05.09.1918. kā atbildes akciju uz atentātiem 30.08.1918., kad smagi ievainoja V. Ļeņinu, bet Petrogradas čekas priekšsēdētāju Moiseju Uricki (Моисей Соломонович Урицкий) nošāva. Taču masu eksekūcijas reģionos sākās jau pirms dekrēta. Pirmām kārtām tas bija Pievolgā, kur ĀK vadīja M. Lācis un kur vardarbības līmenis bija augsts jau pirms atentātiem. Īpaši lieli terora mērogi bija arī Petrogradā, kur divu dienu laikā nošāva 512 cilvēkus, pārsvarā iepriekš arestētos ķīlniekus. Galvenais upuru izvēles kritērijs bija sociālā izcelšanās, stāvoklis sabiedrībā un turība.

TKP 05.09. dekrēts noteica, ka “šķiras ienaidniekus” nepieciešams izolēt koncentrācijas nometnēs, bet visas personas, kam ir saistība ar baltgvardu organizācijām un dumpjiem, ir nošaujamas, publicējot viņu vārdus un sodīšanas pamatojumu laikrakstos. Tiesības sodīt tika piešķirtas VĀK, kā arī teritoriālajiem un kara revolucionārajiem tribunāliem. Dekrēts deva iespēju īstenot teroru ne tikai pret buržuāziju un citiem šķiriskajiem pretiniekiem, bet arī pret strādniekiem un zemniekiem, faktiski pret jebkuru sociālo grupu.

Arī par Sarkanā terora beigām nav vienprātības. Viedokļus var sadalīt trijās grupās. Pirmajā grupā ietilpst tie, kas uzskata, ka Sarkanā terora politika bija īslaicīga. Iļja Ratjkovskis (Илья Сергеевич Ратьковский) Sarkano teroru datē ar laika posmu 05.09.–06.11.1918., tā izbeigšanu sasaistot ar amnestiju saistībā ar Oktobra apvērsuma pirmo gadadienu. Citi vēsturnieki sasaista to ar citiem represīvās politikas atslābuma viļņiem – 01.1919. vai 01.1920., kad apturēja nāvessodu piespriešanu. Tomēr visi iepriekšminētie datumi iezīmēja tikai īslaicīgu terora mazināšanos, kas bija saistīts ar lielinieku varas stabilizācijas posmiem. Situācijai saasinoties, visi terora instrumenti atkal tika likti lietā, un VĀK ieguva jaunas pilnvaras. Plaši izmantots paņēmiens bija tajā vai citā apriņķī vai guberņā izsludināt karastāvokli, tādējādi apejot formālos ierobežojumus nāvessodu piemērošanai un citiem terora pasākumiem. 10.1919. VĀK ieguva tiesības nošaut uz vietas arī tos, kas traucē dzelzceļu darbību. 1919. gadā izveidoja arī koncentrācijas un piespiedu darba nometņu tīklu. 19.02.1919. par ķīlniekiem tika atļauts ņemt vietējo padomju darbiniekus par darba klaušu un citu rīkojumu nepildīšanu. Turpinājās masveida terors pret “kontrrevolucionāriem”. Krievijas Sarkanā Krusta Centrālā komiteja ziņoja Starptautiskajam Sarkanajam Krustam, ka Kijivā 02.–03.1919. čekisti nošāvusi apmēram 13 000 cilvēku. Viena no nežēlīgākajām terora akcijām notika Krimā 1920. gadā. 1920. gadā pēc Pjotra Vrangeļa (Пётр Николaевич Врaнгель) armijas evakuācijas apmēram 300 000 tās karavīru un viņu ģimenes locekļu nolēma nedoties emigrācijā. Vismaz 25 000–120 000 virsnieku nošāva, precīzāku nošauto skaitu nav iespējams noteikt. Pārējos izsūtīja piespiedu darbā atjaunot Donbasa šahtas un uz koncentrācijas nometnēm Krievijas ziemeļos.

Pie otrās grupas var pieskaitīt tos autorus, kas uzskata, ka Sarkanais terors nebeidzās līdz ar pilsoņu karu, bet turpinājās un pārauga 1937.–1938. gada Lielajā terorā. Šim viedoklim ir zināms pamats, jo, lai gan pēc pilsoņu kara terors vairs netika pielietots tik intensīvi un sistemātiski un sāka praktizēt jaunas, šķietami maigākas terora metodes, piemēram, atklātus politiskus procesus (pret maziniekiem, eseriem, “buržuāziskajiem” speciālistiem utt.), terors no dienaskārtības nepazuda. 1927. gadā pēc atentāta pret sūtni Polijā Pjotru Voikovu (Пётр Лaзаревич Войков) dažādās PSRS pilsētās nošāva 26 cilvēkus kā ķīlniekus. Terora politika pret zemniecību tika īstenota lauksaimniecības kolektivizācijas laikā 1930.–1933. gadā. Terors (no politisko tiesību atņemšanas līdz nāvessodiem) turpinājās pret Krievijas aristokrātiju, buržuāziju, bijušajiem balto armiju virsniekiem un citiem.

Trešās grupas pētnieki uzskata, ka Sarkanais terors kā valsts politika tika īstenots pilsoņu kara laikā un pēc tā (1918–1923). Tā lielākās intensitātes periods bija līdz 1921.gadam, bet līdz ar iekšpolitiskās un militārās situācijas stabilizāciju un NEP (jaunās ekonomiskās politikas, saīsinājums no krievu новая экономическая политика) ieviešanu praktiskā jēga sistemātiskai un masveidīgai terora pielietošanai bija zudusi, lai gan tā tika pielietota reģionos, kur turpinājās pretošanās lielinieku varai.

Oficiālie padomju izdevumi par VĀK darbību samazināja upuru skaitu. M. Lācis rakstīja, ka 1918.–1920. gadā čekisti nošāvuši 12 733 cilvēkus, bet tā bija tikai neliela daļa no upuru skaita, jo nāvessodus piesprieda un izpildīja ne tikai ĀK. 04.04.1919. tika nodibināta Antona Deņikina (Антoн Ивaнович Деникин) Sevišķā komisija lielinieku ļaundarību izmeklēšanai. Pēc komisijas aprēķiniem, 1918.–1919. gadā bija 1,7 miljoni terora upuru. Dažādu autoru novērtējumi svārstās skalā starp šiem diviem skaitļiem, taču tie ir tikai novērtējumi, jo nekādas ticamas statistikas par upuru skaitu nav, turklāt daudzos gadījumos nav skaidrs, uz kādu teritoriju tie attiecas. Vairums mūsdienu vēsturnieku uzskata, ka lielinieku terorā bojā gājušo skaitu pilsoņu kara laikā nav iespējams noteikt. Tas, visticamāk, ir mērāms simtos tūkstošos un, iespējams, ir tuvu miljonam.