Spēlfilma “Teātris” (1978) ir režisora Jāņa Streiča kino filma, kas interpretē britu rakstnieka Somerseta Moema (Somerset Maugham) romānu “Teātris” (Theatre, 1937); Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) romāns bija izdots saīsinātā latviešu un krievu valodas versijā. J. Streičs bija S. Moema daiļrades cienītājs kopš saviem studiju laikiem, tomēr no piedāvājuma uzņemt šo filmu sākotnēji atteicās, neredzot iespēju PSRS uzņemt filmu, kuras darbība notiek Lielbritānijā. Pēc vairāku mēnešu pārdomām režisors piekrita realizēt “Teātra” ekranizāciju, filmas stilistikā meistarīgi apvienojot teātra mākslas un kino mākslas nosacītību.

Spēlfilma uzņemta kā Maskavas Centrālās televīzijas radošās apvienības “Ekrān” (Экран) pasūtījums divu sēriju formātā. Atbilstoši PSRS kino veidošanas principiem, oriģinālā versija tika filmēta krievu valodā, bet pēc tam Rīgas kinostudijā veidotā filma tika dublēta latviski un rādīta gan Latvijas Televīzijā, gan uz lielajiem ekrāniem kinoteātros Latvijā.

Filmas režisors un scenārists J. Streičs, operators Harijs Kukels, mākslinieks Andris Merkmanis, montāžas režisore Margarita Surdenko, kostīmu māksliniece Večella Varslavāne, grima māksliniece Rasma Prande, komponists Raimonds Pauls.

Vija Artmane (Džūlija Lamberte), Gunārs Cilinskis (Maikls Goslins), Eduards Pāvuls (Džims Longtons), Valentīns Skulme (Čārlzs Tamerlijs), Elza Radziņa (Dollija De Frisa), Ivars Kalniņš (Toms Fennels), Pēteris Gaudiņš (Rodžers Goslins), Ilga Vītola (Īvija), Maija Eglīte (Evisa Kraitona), J. Streičs (Autors).

Lilita Bērziņa, Ēvalds Valters, Lilija Amerika, Baiba Indriksone, Arnolds Liniņš, Juris Strenga, Olga Krūmiņa, Herberts Zommers, Ivars Kauliņš, Boļeslavs Ružs, Aleksandrs Leimanis, Kārlis Pamše, Jānis Plēsums, Brigita Krūmiņa, Svetlana Bless, Āris Rozentāls, Ilga Hincenberga, Eduards Plataiskalns, Pēteris Vasaraudzis, Vladimirs Lobiņš, Alfrēds Sausne, Katrīne Patsternaka, Gunārs Binde, R. Pauls.

Džūlija Lamberte ir teātra dīva, lieliska aktrise, kura daudzas savas izjūtas iemieso skatuves tēlos. Teātris katru vakaru ir pārpildīts, un katrs jauns iestudējums nes panākumus. Tomēr laiks iet, un Džūlijas daiļums sāk plēnēt, pat diētas un regulāras ķermeņa masāžas neglābj no apziņas, ka viņai nebūs lemta mūžīgā jaunība. Viņas vīrs ir teātra direktors, kurš tic, ka Džūlija ir labākā aktrise Londonā, bet neviens nav pasargāts no teātra pasaules tenkām, iedomīgiem lugu autoriem, pašapzinīgiem mākslas kritiķiem un teātrim ļoti nepieciešamiem mecenātiem. Džūlijai ir vajadzīga apbrīna un iedvesma. Jaunais grāmatvedis Toms Fenels neskopojas ar komplimentiem, un tas glaimo pusmūža aktrises pašapziņai. Viņa uzsāk ar jauno pielūdzēju dēku. Toms atrod kopīgu valodu gan ar Džūlijas vīru, gan ar viņas pieaugušo dēlu, tomēr teātra aprindās sākas baumas par aktrises jauno aizraušanos, ko ievēro arī Džūlijas senā draudzene un teātra atbalstītāja Dollija. Džūlija nolemj atriebties gan jaunajai skatuves sāncensei, gan neuzticamajam mīļākajam, gan visai snobiskajai teātra pasaulei, izmantojot savus spēcīgākos aktieriskos ieročus.

Režisoram, strādājot pie citas savas kino ieceres pēc Gunāra Priedes lugas “Zilā”, kas tā arī netika realizēta, tika atrasta radošā koncepcija filmai “Teātris”. Scenāriju viņš uzrakstīja 1976. gada pavasarī, divu mēnešu laikā, Gagrā, Abhāzijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā. J. Streičs izdomāja principus, uz kuriem varētu balstīsies viņa filma: “Spēlēsim Angliju! Rādīšu uz ekrāna atklātu teātri”. Režisora jaunradītais tēls Autors filmā diskutē ar galveno varoni – aktrisi Džūliju Lamberti par teātri un dzīvi.

“Teātris” jau sākotnēji tika veidots, domājot par latviešu kino tā laika spožāko dīvu V. Artmani, kurai tuvojās 50 gadu jubileja. Kaut arī S. Moema romānā Džūlijai ir 37 gadi, V. Artmane tika atzīta par ļoti piemērotu šai lomai, turklāt viņa tobrīd bija ļoti populāra arī visā PSRS teritorijā, kas bija svarīgi, veidojot filmu pēc Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījuma. Tāpēc arī Toma Fenela lomai atbilstoši tika piemeklēts nobriedis aktieris, tolaik 30 gadus vecais I. Kalniņš. Bagātās Dollijas lomai ar noslieci uz sava dzimuma pielūgsmi J. Streičs vēlējās apstiprināt talantīgo aktrisi Tīnu Hercbergu, bijušo Latvijas Leļļu teātra māksliniecisko vadītāju. Taču pasūtītāji kategoriski pieprasīja nomainīt paredzētajā lomā T. Hercbergu viņas tautības – ebrejiete – dēļ. J. Streičs viņas vietā piedāvāja PSRS zināmo aktrisi E. Radziņu, kura tika apstiprināta šai lomai. Mājkalpotājas Īvijas lomu J. Streičs uzticēja nospēlēt Rīgas kinostudijas rekvizitorei, neprofesionālai aktrisei I. Vītolai.

Spēlfilma par britu teātra aizkulisēm tika uzņemta Rīgā un Rīgas kinostudijas paviljonos, ne reizi neaizbraucot uz Lielbritāniju.

Filmas budžets bija pieticīgs – 300 000 padomju rubļu divām sērijām, kas prasīja radošumu un taupīgumu no visas radošās grupas. Kostīmu māksliniece V. Varslavāne Džūlijai bija iecerējusi 30 ekrāna kostīmus, tomēr filmas budžets to neatļāva. Greznības ilūzija tika radīta ar sešiem tērpiem, tiem mainot aksesuārus un detaļas. Pāris epizodēs Džūlija filmējās sadrapētā, tikai saspraustā audumā, kas uz ekrāna izskatās kā kleita.

Filmas mākslinieks A. Merkmanis filmu paviljonā uzbūvēja sfērisku dekorāciju, kas tika sadalīta segmentos un ļāva dinamiski pāriet no vienas vides citā, mainot tapetes, mēbeles, kombinējot atstarojošus un gaismu absorbējošus materiālus, izmantojot melnu un sarkanu samtu, spoguļattēlus, fotogrāfijas.

Filmai netika sakārtotas starptautiskās autortiesības, tāpēc to nebija iespējams izrādīt ne festivālos, ne uz ekrāniem ārpus PSRS robežām. Filma tika parādīta PSRS vēstniecības pasākumos Berlīnē, Londonā un Ungārijā.

Filmas pirmizrāde notika 16.10.1978. Rīgas Kino namā.

Filma ir spilgts režisora J. Streiča autorstila paraugs, viena no 20. gs. 70. gadu izcilākajām filmām, kas apliecināja režisora spēju pasaules literatūras darbu adaptēt ar smalku ironiju ne tikai PSRS ideoloģijas prasībām, bet padarīt saprotamu plašai kino publikai. J. Streičs radīja teātra kā neīstas dzīves metaforu un uzturēja diskusiju par patiesām un uzspēlētām jūtām, kas ļauj panākt vispārinājumu par aktiera profesijas iekšējo dramatismu. Filma kā Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījums tika plaši izrādīta PSRS ietvaros. Tas cēla Rīgas kinostudijas prestižu, vairoja Latvijas aktieru popularitāti un režisora J. Streiča reputāciju. Plašu atpazīstamību ieguva komponista R. Paula mūzika, kas kļuva par vienu no spilgtākajiem Latvijas kino mūzikas paraugiem, un filmas melodijas ir pazīstamas arī ārpus tās, tiek izmantotas koncertos, atskaņotas radio ierakstos.

Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā spēlfilma” (1978).