Ivaru Kalniņu raksturo vīrišķība, temperaments, elegance, šarms un iznesība gan uz teātra skatuves, gan kino. Aktiera artistiskā pievilcība, plastiskā izteiksmība un dabiskā vitalitāte ir ļāvusi viņam iemantot lielu popularitāti un skatītāju mīlestību gan Latvijā, gan Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). I. Kalniņa aktierspēlē skatuviskās izteiksmes vienkāršība, lakonisms un formas precizitāte apvienojas ar koncentrētu kaislīgumu un apvaldītu juteklismu. Ļoti liela nozīme aktiera daiļradē ir bijusi mūzikai un viņa izteiksmīgajai balsij.

I. Kalniņš ir dzimis Grīziņkalnā. I. Kalniņa tēvs Edmunds strādāja par atslēdznieku Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, savukārt māte Anna bija mājsaimniece. Topošais aktieris mācījās Rīgas 36. vidusskolā, bet 8. klasi un vidusskolu pabeidza Rīgas Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā (1964–1969). I. Kalniņš sāka strādāt jau 14 gadu vecumā – vispirms par atslēdznieka mācekli Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, vēlāk par mehāniķi Statistikas pārvaldes skaitļošanas centrā un meistaru Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātes Skaitļojamo mašīnu laboratorijā. Jau jaunībā I. Kalniņš spēlēja ģitāru un dziedāja estrādes mūzikas amatieru ansamblī, kā arī skolas ballēs un klubos. Interesi par aktiermākslu viņā radīja darbošanās Tautas kinoaktieru studijā (1969–1971), kur pedagogi bija režisori Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. I. Kalniņš mācījās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, Dailes teātra Piektajā studijā (1971–1975), saņemot diplomu kā teātra un kino aktieris.

I. Kalniņš bija precējies ar mūzikas pedagoģi Ilgu Kalniņu un aktrisi Aurēliju Anužīti; pēc tam aktieris apprecējās ar juristi Lauru Magaznieci (Kalniņu).

Pirmā I. Kalniņa loma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Akadēmiskā Jāņa Raiņa Dailes teātrī bija Žoržiks Gunāra Priedes lugā “Otīlija un viņas bērnu bērni” (1972, insc. A. Liniņš, rež. A. Matīsa). Aktiera humora izjūta parādījās Klaidoņa lomā Viktora Eftimiu (Victor Eftimiu) lugā “Sveiks, tēvocīt!” (Omul care a văzut moarte, 1973, rež. A. Matīsa, A. Liniņš). Kā jūtīgi aizrautīgs un romantikas iedvesmots jauneklis I. Kalniņš sevi pieteica Ričarda lomā Piektās studijas diplomdarbā – Leonīda Žuhovicka (Леонид Аронович Жуховицкий) “Orfejā” (Легенда о Ричарде Тишкове, 1974, rež. A. Matīsa); šajā lomā aktieris bija dziesminieks ar ģitāru rokās, un šis tēls saauga ar aktieri uz ilgu laiku. Spilgta loma I. Kalniņam bija Kolonijas barvedis, ātrais, viltīgi bīstamais Zuments Piektās studijas spēcīgākajā darbā – Andreja Dripes romāna “Pēdējā barjera” inscenējumā (1974, insc. A. Liniņš, rež. A. Matīsa), dinamiskā, kustību ekspresijas pārpilnā izrādē par nepilngadīgo noziedznieku kolonijas dzīvi. Radošās dzīves sākuma gados aktieris izrādēs piedalījās arī masu ainās – viņš bija viens no ģeņģeru puišiem Rūdolfa Blaumaņa darbā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, insc. A. Liniņš), kā arī darbojās masu skatos Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Brandā” (Brand, 1975, rež. A. Liniņš).

Loma, kas radīja priekšstatu par aktieri kā valdzinošu mīlētāju, vēlāk šo tēlu daudz ekspluatējot kino, bija aizrautīgi šarmantais dons Antonio Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин). Jauns ideālists bija I. Kalniņa Vasilijs Potapovs Aleksandra Gelmana (Александр Исаакович Гельман) darbā “Kādas sēdes protokols” (Протокол одного заседания, 1976, rež. A. Liniņš), kas bija eksperiments kamerspēles stilā Dailes teātra foajē telpās. Nervozi jūtīgs, pēc mīlestības un radoša pašapliecinājuma alkstošs bija aktiera Trepļevs Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Kaijā” (Чайка, 1976, insc. A. Liniņš, rež. Kārlis Auškāps) partnerībā ar Vijas Artmanes Arkādinu.

Ļoti nozīmīga I. Kalniņa radošajā darbā bija titulloma Justina Marcinkēviča (Justinas Marcinkevičius) traģēdijā “Mindaugs” (Mindaugas, 1979, insc. A. Liniņš) – stāstā par varu, kas sagrauj un iztukšo cilvēku. Lietuviešu valdnieka dramatiskajā lomā aktieris pārliecināja ar gribas mērķtiecību – radīt stipru, vienotu valsti, par šo mērķi bez kompromisiem maksājot ar asinīm, varmācību, nodevību un ciešanām. Sapni par savas tautas nākotni izsapņoja arī ārējās izpausmēs skopais I. Kalniņa kūru vadonis Indulis Raiņa lugā “Indulis un Ārija” (1987, insc. A. Liniņš, rež. A. Matīsa).

Nozīmīgas lomas bija arī Marks Volohovs Ivana Gončarova (Иван Александрович Гончаров) romāna “Krauja” (Обрыв, 1982, rež. Arkādijs Kacs, Аркадий Фридрихович Кац) iestudējumā, iekšēji vientuļais Vidvuds G. Priedes lugā “Zilā” (1982, rež. A. Liniņš), izmeklētājs Tansikbajevs Čingiza Aitmatova (Çıŋgız Töröquloviç Aytmatov) darbā “Un garāka par mūžu diena ilgst” (И дольше века длится день, 1984, insc. A. Liniņš), elegantais dēku meklētājs Gerijs Braiena Frīla (Brian Patrick Friel) lugā “Dejas Lūnasas svētkos” (Dancing at Lughnasa, 1993, insc. K. Auškāps, rež. Juris Strenga). Aktierim pašam ļoti mīļa loma bija brīvkungs fon Minhauzens Mārtiņa Zīverta lugā “Minhauzena precības” (1988, rež. Ērika Ferda, Miervaldis Ozoliņš, A. Liniņš); piedzīvojumu meklētāja, fantasta un azartiskā sapņotāja tēlā varēja izpausties aktiera humora izjūta un viņa rakstura romantiskās stīgas.

I. Kalniņa radošajā dzīvē ļoti svarīga bija mūzika. Lielu skatītāju atsaucību iemantoja dziedošo aktieru ansamblis “Mūžīgais unisons”, kurā kopā ar I. Kalniņu darbojās un mūzikas instrumentus spēlēja Jānis Paukštello, Varis Vētra un Andris Bērziņš. Pirmā uzstāšanās ansamblim bija televīzijā 1977. gadā. Artistiskais aktieru kvartets piedalījās arī Ādolfa Alunāna lugas “Džons Neilands” iestudējumā (1982, rež. K. Auškāps). Kopā ar komponistu Arturu Maskatu I. Kalniņš radīja soloprogramma “Si minors” (1983) ar Ojāra Vācieša dzeju; programmā skanēja īpaši aktierim rakstītas dziesmas un apvienojās runātais un dziedātais vārds.

Starp aktiera pēdējām lomām Dailes teātrī jāmin cienīgais Kastīlijas valdnieks Dons Ferdinands Pjēra Korneija (Pierre Corneille) lugā “Sids” (Le Cid, 1995, rež. A. Liniņš), asprātīgi zobgalīgais Benedikts Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1996, rež. Liniņš). Kā arī kolorīti izteiksmīgais, vieglprātīgi bezrūpīgais Hektors Hašebajs Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Lauzto siržu nams” (Heartbreak House, 1997, rež. K. Auškāps). Aktiera pēdējā loma Dailes teātrī bija izbijis bokseris Frenks Mečīns eksperimentālā uzvedumā Kamerzālē “Lidojums pāri savannai Mr. Spoguļa helikopterā” (1998, rež. Gatis Šmits, Regnārs Vaivars). Kopumā Dailes teātrī I. Kalniņš nostrādāja 25 gadus un vēlāk atgriezās uz Dailes teātra skatuves koncertos gan ar ansambli “Mūžīgais unisons”, gan programmu “Si minors”.

Aktieris spēlēja arī bagātu vecāku vīru Alanu Kevendišu Valdemāra Kārkliņa lugas “Sarkanvīns” uzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī (2000, rež. Arvīds Krievs). Viņš bija kapteinis fon Traps Ričarda Rodžersa (Richard Charles Rodgers) un Oskara Hammeršteina (Oscar Greeley Clendenning Hammerstein II) mūzikla “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music) uzveduma krievu variantā (2004, rež. Ivo Ēnsalu, Ivo Eensalu) Ķīpsalas hallē. I. Kalniņš piedalījās vairākos iestudējumos Krievijā. Pirmoreiz krievu valodā aktieris spēlēja psiholoģijas profesoru Kūrmanu un Reģistratoru Maksa Friša (Max Rudolf Frisch) darbā “Biogrāfija. Spēle” (Biografie: Ein Spiel, 2001, rež. Vitālijs Solomins, Виталий Мефодьевич Соломин) antreprīzes uzvedumā.

Aktieris ir ierakstījis vairākus mūzikas albumus, savulaik daudz uzstājies ar koncertiem Krievijā un piedalās teātra projektos dažādās valstīs.

I. Kalniņu kino lomu saraksts ir garš. Aktierim piemīt organiska žanra izjūta, vīrišķīga pievilcība un spēja ārēji lakoniskā formā pārraidīt tēlu iekšējo dzīvi. Savas faktūras dēļ viņš daudz spēlējis ārzemniekus. I. Kalniņa pirmā kino loma bija aizsargs Juris filmā “Vālodzīte” (1972, rež. Jānis Streičs), sekoja Sančo tēvs, ārzemju komersants filmā “Uzticamais draugs Sančo” (1974, rež. J. Streičs). Aktieris filmējās Ērika Riekstiņa lomā nepabeigtajā filmā “Piejūras klimats” (rež. Rolands Kalniņš, 1972; 1992). Viņš bija kuģu būvētavas strādnieks Janka dokumentālajā spēlfilmā “Ābols upē” (1975, rež. Aivars Freimanis), kurā tika atainota Zaķusalas dzīve un attiecības ar saliniekiem, kā arī jaunais zvejnieks Juris filmā “Zem apgāztā mēness” (1977, rež. Ēriks Lācis).

Nozīmīgākās lomas Latvijā I. Kalniņš nospēlēja režisora J. Streiča filmās, un loma, kas viņu uznesa slavas virsotnēs un radīja pavērsienu aktiera biogrāfijā bija Toms Fenels spēlfilmā “Teātris” (1978). Šī loma ilgus gadus noteica un ietekmēja viņa kinokarjeru, un aktiera radītais tipāžs bieži atkārtojās filmās, izraisot pārmetumus par vienveidību un atkārtošanos. Tāds bija arī I. Kalniņa elegantais skaistulis Italo filmā “Agrā rūsa” (1979, rež. Gunārs Cilinskis). Savdabīgu ironiju par savu mīlētāja tēlu aktieris radīja komiskā epizodē īsfilmā “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979, rež. Vija Bokalova-Ramāne, tagad Beinerte).

Pēc filmas “Teātris” panākumiem I. Kalniņš kļuva par pieprasītu aktieri daudzās PSRS kinostudijās un izveidoja veiksmīgu karjeru Krievijā: jau pirms tam viņš bija nospēlējis augstlēcēju Grišanovu filmā “Tiesības uz lēcienu” (Право на прыжок, 1972, rež. Valērijs Kremņevs, Валерий Иванович Кремнёв), sekoja Džeralds Krafts filmā “Inspektors Guls” (Инспектор Гулл, 1979, rež. Aleksandrs Proškins, Александр Анатольевич Прошкин), Fausts un Dons Karloss filmā “Mazās traģēdijas” (Маленькие трагедии, 1979, rež. Mihails Šveicers, Михаил Абрамович Швейцер), skarbi vīrišķīgais komisārs Andrejs Bologovs asa sižeta filmā “Drošību negarantēju” (Личной безопасности не гарантирую..., 1980, rež. Anatolijs Vehotko, Анатолий Тимофеевич Вехотко), virsnieks Edvīns Imres Kālmāna (Kálmán Imre) operetes “Silva” (Silva) ekranizējumā (Сильва, 1981, rež. Jans Frīds, Ян Борисович Фрид), cirka mākslinieks Daņila filmā “Divi zem viena lietussarga” (Двое под одним зонтом, 1983, rež. Georgijs Jungvalds-Hiļkevičs, Георгий Эмильевич Юнгвальд-Хилькевич), lauku skolotājs Smirnovs filmā “Pa pēdām sekojošais” (Идущий следом, 1984, rež. Rodions Nahapetovs, Родион Рафаилович Нахапетов), Dons Žuans filmā “Donžuāna kārdinājums” (Искушение Дон-Жуана, 1985, rež. Grigorijs Koltunovs, Григорий Яковлевич Колтунов, Vasilijs Levins, Василий Николаевич Левин).

80. gados I. Kalniņš daudz filmējās ārpus Latvijas. Vispopulārākā šo gadu kinoloma bija galantais atraidītais mīlētājs Herberts filmā “Ziemas ķirši” (Зимняя вишня, 1985, rež. Igors Masļeņņikovs, Игорь Фёдорович Масленников). 80. gados Latvijā aktieris filmējās tikai divās režisora A. Krieva filmās – viņš bija Alberts filmā “Aveņu vīns” (1984) un Zigurds Žīraks filmā “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987).

90. gados sākās Krievijas seriālu laiks, un I. Kalniņš piedalījās daudzos no tiem, piemēram, diriģenta Vladimira Toboļicka lomā seriālā “Laimīgu Jauno gadu!” (С новым счастьем!, 1999, rež. Leonīds Eidlins, Леонид Данилович Эйдлин), Dona Antonio lomā seriālā “Skaistumkopšanas salons” (Салон красоты, 2000, rež. Valērijs Harčenko, Валерий Николаевич Харченко, Valērijs Zeļenskis, Валерий Феликсович Зеленский, Aleksandrs Poliņņikovs, Александр Николаевич Полынников), “Interpola” eksperta Drongo lomā detektīvseriālā “Drongo” (Дронго, 2002, rež. Zinovijs Roizmans, Зиновий Александрович Ройзман) u. c.

Latvijā I. Kalniņš filmējās Ferdinanda lomā filmā “De Granšānu ģimenes noslēpumi” (1992, rež. Ada Neretniece, Latvija, Krievija), kā arī divās režisora J. Streiča filmās – viņš bija slimais augstskolas profesors Eduks filmā “Likteņdzirnas” (1997) un uzņēmējs Hugo filmā “Vecās pagastmājas mistērija” (2000). Viņš bija krievu mafijas barvedis Šagaļins filmā “Rīgas jumpravas” (Jomfruene i Riga, 1996, rež. Emīls Stangs Lunds, Emil Stang Lund, Norvēģija, Latvija). Viens no pēdējiem I. Kalniņa darbiem kino ir Aivara Balodina loma filmā “Rīgas vārti” (The Gates of Riga, 2022, rež. Ričards Vitkaitis, Ričardas Vitkaitis, Lietuva, Latvija).

 I. Kalniņš no 13.06.-25.11.1996. bija 6. Saeimas deputāts no Demokrātiskās partijas “Saimnieks” (1996) saraksta.

I. Kalniņš ir saņēmis balvu par lomām izrādēs “Pēdējā barjera” un “Kādas sēdes protokols” Teātru jaunatnes skatē (1976), kā arī 1993. gada jauniestudējumu skatē “Spēlmaņu nakts” balvu “Labākais aktieris otrā plāna lomā” par Gerija lomu izrādē “Dejas Lūnasas svētkos” (1994). 

LP*, “Mūžīgais unisons”, KGB (Kultūras Glābšanas Biedrība), 1983.

CD**, “Viss mans laiks ir mans”, Gailītis-G, 2000.

CD, “Tikšanās”, Pasadena, 2002.

CD, “Актёр и песня”, Русский Хит, 2003.

CD, “Asinsbalss”, Mikrofona Ieraksti, 2007.

CD, “Золотые времена”, Ivars Kalniņš, 2009.

CD, “Atziņa”, Factory Sounds Studio, 2017.

CD, “Kino Teātris”, Factory Sounds Studio, 2017.

LP, “Uh...”, Factory Sounds Studio, 2019.

CD, “Ejot trotuāram līdz”, Factory Sounds Studio, 2021.

*vinila skaņuplate

** kompaktdisks