Pateicoties debijas singlam Creep (1992) un otrajam albumam The Bends (1995), grupa iemantoja atpazīstamību Lielbritānijas, ASV u. c. valstu alternatīvā roka apritē. Mūzikas prese tās jaunradi bieži klasificēja kā piederīgu britpopa estētikai, reizēm (īpaši ASV) dēvējot arī par grāndža britu versiju, taču Radiohead vēlējās apliecināt oriģinālāku un mākslinieciski ambiciozāku radošo individualitāti. Sākot darbu ar trešo LP, iepriekšējie sasniegumi grupai nodrošināja lielāku radošo neatkarību un ierakstu kompānijas EMI (Parlophone bija EMI struktūrvienība) uzticību, tādēļ OK Computer kļuva par tās pirmo pašproducēto (ar turpmāk pastāvīgo līdzproducentu N. Godriču) darbu.

Pirmo OK Computer iekļauto dziesmu – Lucky – grupa ieskaņoja jau 1995. gada septembrī, piedaloties labdarības organizācijas War Child akcijā, kuras rezultātā tika izdots Horvātijas un Bosnijas karā cietušo apgabalu bērnu atbalstam paredzēts dažādu mākslinieku (Oasis; The Stone Roses; Massive Attack; Portishead; Blur u. c.) izlases albums The Help Album (1995).

Lielākā daļa LP pārējā materiāla ieskaņota sesijās, kas ar pārtraukumiem ilga no 1996. gada septembra līdz gada beigām. Vairoties no rutīnas un jaunradi traucējošiem blakusapstākļiem, grupa izvēlējās strādāt nevis profesionālā ierakstu studijā Londonā vai dzimtajā Oksfordā, bet nomaļā 16. gs. lauku muižā pie Bātas (Somersetas grāfistē, Anglija) – aktrises Džeinas Seimūras (Jane Seymour) īpašumā, kur nesen bija ierakstījusies arī grupa The Cure. Vides maiņu un dažādu muižas telpu akustisko specifiku Radiohead vēlāk atzina par būtisku radošā procesa katalizatoru.

Sākot darbu Bātā, grupa bija sacerējusi vairākas albumam paredzētas dziesmas (t. sk. No Surprises; Subterranean Homesick Alien; The Tourist) un veikusi to demoierakstus, turklāt jau 1996. gada sākumā – vairāk nekā gadu pirms albuma iznākšanas – tās spēlēja ASV koncertturnejā, iesildot Alanisas Morisetes (Alanis Morissette) uzstāšanos. Šajā laikā Radiohead pēc režisora Beza Lurmena (Baz Luhrmann) pasūtījuma sacerēja arī dziesmu Exit Music (For a Film), kas pirmoreiz izskanēja filmā “Romeo + Džuljeta” (Romeo + Juliet, 1996, u. c.), bet pēc tam iekļauta albumā OK Computer.

Tiecoties pēc skanējuma spontanitātes un pirmreizīguma, ieraksti veikti, nevis iespēlējot katru instrumentu atsevišķi, bet muzicējot visai grupai reizē (t. s. dzīvais ieraksts), savukārt vairums vokālo partiju iedziedātas ar pirmo mēģinājumu; vēlāk šie ieskaņojumi tehnoloģiski apstrādāti un rediģēti.

Pēc Bātas sesijām vairākas dziesmas tika papildinātas ar stīgu grupas spēli, kas ieskaņota studijā Abbey Road Londonā.

Pēc LP iznākšanas kritika to bieži vērtēja kā konceptuālu progresīvā un ārtroka darbu, nereti salīdzinot ar Pink Floyd 20. gs. 70. gadu albumu melanholisko balādismu un prasmi muzikālu grandiozitāti apvienot ar emocionālu niansētību. Radiohead dalībnieki, kam raksturīga norobežošanās no mūzikas industrijā valdošajām tendencēm un preses klišejām, šos salīdzinājumus vairākkārt noraidījuši, kā iedvesmas avotus LP tapšanas laikā minot savstarpēji tik atšķirīgu mākslinieku kā Mailzs Deiviss (Miles Davis), The Beach Boys, The Beatles, Can, Massive Attack, DJ Shadow, Skots Vokers (Scott Walker) un P. Dž. Hārvijs (P. J. Harvey) jaunradi un eksperimentālās studijas darba metodes. Tāpat mūziķi noraidījuši LP bieži piedēvēto konceptuālo ievirzi, uzsverot, ka viņu mērķis nav bijis idejiski vai stilistiski vienots albums, bet gan 12 maksimāli labas dziesmas.

Mūsdienās OK Computer mūzika visbiežāk raksturota kā alternatīvais un eksperimentālais roks, kam dažbrīd piemīt arī progresīvā un ārtroka iezīmes. Spilgtākais paraugs šajā kontekstā ir dziesma Paranoid Android, kas sastāv no četrām, ar kontrastējošu emocionālo un muzikālo dinamiku, pēkšņām ritma un taktsmēra maiņām apveltītām daļām – albumā iekļautā skaņdarba versija ilgst sešarpus minūtes, bet tās sākotnējā hronometrāža esot pārsniegusi 14 minūtes.

Kaut arī, atšķirībā no vēlākajiem Radiohead darbiem, OK Computer pārsvarā joprojām balstās elektrisko ģitāru skanējumā, LP skaņu ainavā ievērojama loma ir arī elektroniskajiem instrumentiem un daudzveidīgiem pēcapstrādes efektiem.

Agrīnajā periodā grupas dziesmu tematika bieži bija saistīta ar jaunu cilvēku pieaugšanas un pašizziņas procesiem un to noteiktu personisku introspekciju, arī sociālu neiederību un pašnoliegumu, taču līdz ar OK Computer repertuārā sāk dominēt abstraktāki dziesmu teksti ar izteiktāku sabiedrisku ievirzi. Jauno dziesmu tematika skar nāvi un vientulību, politiskus procesus un to korumpētību, globalizāciju, lielo korporāciju starptautiskās ietekmes nostiprināšanos un tās sekas, t. sk. antikapitālisma tendences. Šīs pārmaiņas grupas interešu lokā liela mērā noteica pieaugošā koncertdarbības intensitāte, kas bija saistīta ar ilgstošu atrautību no mājām un ierastās vides, regulāriem pārlidojumiem starp valstīm un kontinentiem, kā arī komunikācija ar dažādu valstu plašsaziņas līdzekļiem.

Kaut arī LP tapšanas laikā interneta un sociālo mediju loma sabiedrības ikdienā vēl bija ievērojami mazāka nekā nākamajās desmitgadēs, viena no tā caurviju tēmām ir tehnoloģiju, īpaši datorizācijas, strauji augošā sociālā dominance (kompozīciju Fitter Happy ierunājusi Apple operētājsistēmas macOS tekstu rediģēšanas datorprogramma SimpleText) un tās veicināta līdzcilvēku atsvešinātība, psiholoģiskas un sensoras pārslodzes, eksistenciāla nedrošība un aizraušanās ar dažādām t. s. pašpilnveides teorijām un praksēm. Grupas vokālists un tekstu autors Toms Jorks (Thom Yorke) gan uzsvēris, ka albums nav par datoriem un tehnoloģijām, bet drīzāk uztverams kā refleksija par “digitālo laikmetu” un “troksni, kas pēc pusotra ceļā aizvadīta gada skan manā galvā”.

LP nosaukuma frāze ir aizgūta no angļu rakstnieka Daglasa Adamsa (Douglas Adams) komiskas zinātniskās fantastikas raidlugas “Galaktikas ceļvedis stopētājiem” (The Hitchiker’s Guide to the Galaxy, 1978, vēlāk pārstrādāta arī romānā) epizodes, kurā galaktikas prezidents krīzes situācijā uzrunā datoru. Šajā literārajā darbā aprakstīts arī depresijas mākts robots, dēvēts par Paranoido Androīdu – viņa vārdā nosaukta iepriekš minētā Radiohead kompozīcija, kas kļuva par albuma pirmo singlu.

Grupas pievēršanās ievērojami eksperimentālākai muzicēšanai albuma izdevējus EMI sākotnēji noskaņoja piesardzīgi, mudinot samazināt tā komercpotenciāla un pieprasījuma prognozes. Par spīti šīm bažām OK Computer kļuva par grupas pirmo darbu, kas izvirzījies Lielbritānijas albumu tabulas virsotnē (savukārt Billboard topā sasniegtā 21. vieta bija grupas līdz šim labākais rezultāts ASV) un aizsāka kvalitatīvi jaunu Radiohead darbības periodu, kurā tā kļuva par vienu no ievērojamākajām rokgrupām pasaulē un būtiski veicināja eksperimentālas alternatīvās mūzikas izplatību plašā auditorijā.

1998. gadā LP tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais alternatīvās mūzikas albums (Best Alternative Music Album), kā arī nominēts kategorijā Gada albums (Album of the Year).

Kaut OK Computer (un Radiohead jaunradei kopumā) reizēm adresēti arī pārmetumi pseidointelektuālismā un formālā eksperimentālismā, daudz biežāk LP vērtēts kā viens no gadsimtu mijas un nākamo desmitgažu rokmūzikas ievērojamākajiem darbiem, kurā precīzi fiksēts gan tā tapšanas laikā valdošais sabiedrības noskaņojums un sociālpolitisko, ekonomisko un tehnoloģisko procesu mijiedarbības noteiktā laikmeta realitāte, gan trāpīgi prognozēta tā attīstība.

2017. gadā LP nemainīgi augsto statusu apliecināja arī tā divdesmitgades izdevumam OK Computer OKNOTOK 1997 2017 (iekļauts remāsterēts oriģinālalbums, kā arī citi tā sesijās tapuši ieskaņojumi) veltītā kritikas atzinība un otrā vieta britu topā.

2020. gadā OK Computer minēts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 42. vietā; 2003. un 2012. gadā tas šajā reitingā ieņēma 162. vietu.

* Visu dziesmu autori ir Radiohead: T. Jorks, Džonijs Grīnvuds (Johnny Greenwood), Filips Selvejs (Philip Selway), Eds O’Braiens (Ed O’Brien) un Kolins Grīnvuds (Colin Greenwood).