Oskars Sakārnis dzimis kā jaunākais bērns dzirnavnieka Jūlija Aleksandra un Annas Leontīnes (dzimusi Pētersone) Sakārņu divu bērnu ģimenē. Mācījās Litenes pamatskolā, Alūksnes proģimnāzijā, Pleskavas Sergeja reālskolā (1918–1919) un Cesvaines Valsts ģimnāzijā (1919–1922). Studēja Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātē (1922–1930), beidza Teoloģijas institūtu (1930), pēc tam bija subasistents (15.09.1930.–31.03.1931.). Vēlāk ieguva licenciāta grādu (30.07.1943.). Studiju laikā piedalījās studentu brālības “Betānija” (24.11.1925.; no 1939. gada – “Auseklis”) dibināšanā, kuras mērķis bija kristīgi latviska, nacionāla audzināšana. O. Sakārnis bija biedrības pirmais sekretārs un vēlāk kādu laiku arī priekšnieks (priors). Kandidāta gadu kalpoja draudzēs pie mācītājiem Edgara Villes Dundagā un Jāņa Reinharda Jelgavā. O. Sakārni par mācītāju ordinēja bīskaps Kārlis Irbe Jelgavas Svētā Nikolaja evaņģēliski luteriskajā baznīcā (30.11.1930.; baznīca no 1937. gada – Sv. Vienības baznīca).

Kā garīdznieks O. Sakārnis bija atsvabināts no karaklausības (20.01.1931. un 11.02.1944.).

O. Sakārnis ieguva garīdznieka tiesības Zviedrijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (07.11.1956.).

O. Sakārņa darbu teoloģijā ietekmēja brāļu draudžu garīgā ievirze, Jāņa Poruka un Augusta Saulieša darbi. A. Saulietis bija O. Sakārņa latviešu valodas skolotājs Cesvainē.

O. Sakārnim pirmā darbavieta bija Aizputes Evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur viņš bija pirmais latviešu tautības mācītājs (1931–1936). No 1931. gada viņš bija 6. Aizputes aizsargu pulka mācītājs.

Pēc tam O. Sakārnis bija Kuldīgas Sv. Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs (1936–1944). Līdzīgi kā Aizputē, arī šeit viņš bija 14. Kuldīgas aizsargu pulka (no 22.12.1936.) un pulka 1. bataljona mācītājs (no 29.03.1939.), Kuldīgas iecirkņa prāvests (1941), Liturģijas komisijas loceklis (1941–1944), kā arī skolotājs Kuldīgas Valsts ģimnāzijā un arodskolā.

O. Sakārnis dievkalpojumus saistīja ar mūziku. Studiju gados viņš interesējās par baznīcas mūziku, himnoloģiju un liturģiju. O. Sakārnis sakārtoja tekstu kantātei “Jēzus pie akas” (vai “Dzīvības ūdens”) un kopā ar Leonīdu Breikšu uzrakstīja jaunu dievkalpojuma liturģijas tekstu, latviskojot pārlieku vācisko liturģiju. Pēc O. Sakārņa ierosinājuma, viņa bijušais profesors LU Teoloģijas fakultātē Jāzeps Vītols uzrakstīja jaunu mūziku gan liturģijai, gan kantātei (1935). Liturģiju un kantāti atskaņoja Kuldīgā (14.03.1937.) un pārraidīja radiofonā. Vairāki (apmēram pieci) O. Sakārņa vadītie dievkalpojumi tika pārraidīti radiofonā.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1943. gada pavasarī) O. Sakārnis kā Kuldīgas luterāņu draudzes prāvests izsludināja literāru un muzikālu konkursu par tēmu “Latvju lūgšana Dievam”, kurā uzvarēja dzejnieks Andrejs Eglītis. Lūcijas Garūtas komponētās kantātes pirmuzvedums “Dievs, Tava zeme deg!” notika 1944. gada 15. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.

1944. gada jūnijā O. Sakārnis izsludināja konkursu patriotiskai garīgai dziesmai, kas būtu veltīta Latviešu leģiona vadībai, bet šo konkursu kara apstākļu dēļ vairs nebija iespējams pabeigt.

1944. gadā O. Sakārnis devās bēgļu gaitās. Pēdējo dievkalpojumu Kuldīgā viņš noturēja 1944. gada 1. oktobrī. Viņš izbrauca no Ventspils ar laivu “Merkurs” (13.10.1944.) un nokļuva Hervīkā, Gotlandē, Zviedrijā (14.10.1944.). Jau nākamajā dienā nometnē (Visbijas tuvumā) O. Sakārnis noturēja pirmo dievkalpojumu Zviedrijā.

Trimdā Zviedrijā O. Sakārnis bija Stokholmas, Vesterosas un Rietumzviedrijas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs (no 1945. gada) un prāvests (no 12.12.1946.), Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Pārvaldes Zviedrijā priekšnieks (1945–1947 un 1975–1978), Virsvaldes loceklis (no 1975. gada), kā arī Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadības referents par latviešu draudžu jautājumiem. O. Sakārņa laikā Baznīcas Pārvalde sagatavoja un izdeva “Dziesmu grāmatu latviešiem svešumā” (1946; vāka autore Marija Induse-Muceniece). Pēc abu Stokholmas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienošanās 1978. gadā O. Sakārnis kļuva par tās galveno mācītāju.

O. Sakārnis bija Zviedrijas latviešu laikraksta “Latvju Vārds” līdzstrādnieks, kurš veica gan rakstu autora, gan izdevuma izsūtīšanas darbus. Pildīdams burtliča darbu, viņš salika pa vienai grāmatai izdevniecībām “Senatne” un “Imanta”, bet draudzēm salika un iespieda dziesmu lapiņas un apkārtrakstu. O. Sakārnis izdeva A. Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” tekstu zviedru (Herre i höjden! Jorden brinner!; 1947) un angļu valodā (God, Thy earth is aflame; 1948). Tās abas ir ar Niklāva Strunkes vāka dizainu, ilustrācijām un izkārtojumu. Ar laikraksta “Latvju Vārds” žurnālista karti O. Sakārnis piedalījās Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) dibināšanas sanāksmē Amsterdamā (1948). 

Prāvests O. Sakārnis vairākkārt apmeklēja pēc Otrā pasaules kara internētos latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, noturēja dievkalpojumus un cīnījās pret viņu izdošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). Lai pretdarbotos karavīru izdošanai, O. Sakārnis tikās ar Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājiem, bīskapiem un parlamenta jeb Riksdāga (Sveriges riksdag) deputātiem. Laikā, kad presē sāka rakstīt par iespējamu leģionāru izdošanu PSRS, Zviedrijas iestādes O. Sakārnim aizliedza vadīt Latvijas Valsts svētku dievkalpojumu Renesletas (Ränneslätt) nometnē. O. Sakārnis bija viens no pieciem parakstītājiem latviešu, igauņu un lietuviešu baznīcu un palīdzības komiteju vārdā nosūtītai telegrammai Zviedrijas karalim Gustavam V (Gustaf V) ar lūgumu baltiešu karavīrus neizdot PSRS (23.11.1945.). O. Sakārnis izvadīja abus latviešu leģionārus, kuri Zviedrijā izdarīja pašnāvības, protestējot un pretojoties izdošanai. 

Pēc sociāldemokrātu valdības spiediena Zviedrijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pārtrauca trimdas latviešu un igauņu baznīcu atbalstīšanu (01.07.1946.). Pēc tam mācītāji strādāja fiziskus darbus. O. Sakārnis pelnīja iztiku kā sētnieks. Viņš tīrīja dzelzceļa guļamvagonus Hagalundā, Solnā (1946–1948), un tikai pēc vairākiem gadiem atkal strādāja arhīva darbus Zviedrijas baznīcas iestādē (Zviedrijas baznīcas diakonu padome, Svenska kyrkans diakonistyrelse, no 1966. līdz 1984. gadam, Zviedrijas baznīcas Centrālā padome evaņģelizācijas un draudzes darbam, Svenska kyrkans centralråd för evangelisation och församlingsarbete). O. Sakārnis uz pusslodzi strādāja baznīcas izdevniecībā Vår kyrka (“Mūsu baznīca”; mūsdienās Kyrkans tidning, “Baznīcas laikraksts”) un uz pusslodzi – par prāvestu Stokholmas diecēzē (1969). Zviedrijas pavalstniecību viņš ieguva 1970. gadā.

O. Sakārnis kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvis divas reizes bija audiencē pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava (Carl XVI Gustaf) un pasniedza viņam Ernesta Glika tulkotās Bībeles jauniespiedumu sudraba apkalumā (15.12.1975.), tāpat Nīcas villaini kā kāzu dāvanu topošajai karalienei (15.06.1976.). 

O. Sakārnis publicējis atmiņas un vēsturiskas un teoloģiskas publikācijas vairākos rakstu krājumos.

O. Sakārnis Stokholmas latviešu svētdienas skolā mācīja latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi un ticības mācību (no 1946. gada), darbojās Latviešu nacionālajā fondā (no 2007. gada – Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds) kā valdes loceklis (1948–1953), bija ievēlēts Zviedrijas latviešu Centrālajā padomē (1959–1978), Latviešu palīdzības komitejā (no 1960. gada), dziedāja Teodora Reitera korī Stokholmā (no 1945. gada), bija Gotlandes Dziesmu svētku rīcības komitejā, bet Dziesmu svētkus vairs nepiedzīvoja.

O. Sakārņa darbs bija vērsts uz latvisku kristietību. Viņa darbību raksturoja centieni radīt latvisku vidi baznīcās, veidot jaunu muzikālu pavadījumu baznīcas skaņdarbiem. Uzskatāms piemērs bija Kuldīgas Sv. Annas baznīcas interjera pārveidošana tautiskā romantisma stilā, kā arī O. Sakārņa ierosinātais A. Eglīša un L. Garūtas radītais skaņdarbs “Dievs, tava zeme deg!”. O. Sakārnis trimdas laika svētrunās vienmēr pieminēja Latviju un latviešus un komentēja ziņas par tautiešu dzīvi okupētajā Latvijā. Viņš darbīgi iesaistījās visās latviešu sabiedrības aktivitātēs gan uzreiz pēc kara, gan arī vēlākajos trimdas gados.

O. Sakārnis kopā ar ērģelnieku Frici Spingu saņēma Valsts prezidenta amata izpildītāja Kārļa Ulmaņa pateicības telegrammu pēc tam, kad K. Ulmanis radiofonā bija dzirdējis hercoga Jēkaba piemiņas dievkalpojumā O. Sakārņa dziedāto liturģiju, lasījumu no E. Glika Bībeles un Kuldīgas ģimnāzijas kora atskaņotās dziesmas (12.03.1939.).

O. Sakārnis bija apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu (1939). 

1970. gadā O. Sakārnim Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvalde piešķīra mācītāja zelta Nopelnu krustu un pasniedza zelta vainadziņu pie Nopelnu krusta (1971). Tas notika dievkalpojumā Engelbrekta baznīcā, Stokholmā.

Dzejniece Milda Tālrīta-Fabriciusa O. Sakārnim ir veltījusi dzejoli (1937). O. Sakārņa portretu ir darinājis Jānis Audriņš Kuldīgā. Haralds Biezais rediģēja apgādā “Senatne” Upsālā izdoto antoloģiju “Meditācijas. Veltītas prāvestam Oskaram Sakārnim sešdesmit gadu dzimumdienā 1962. gada 1. jūnijā”. 

O. Sakārņa ģimenes liktenis un bēgšana uz Zviedriju Otrā pasaules kara beigās ir atspoguļota viņa mazmeitas Šarlotes Cērpas (Charlotte Cerps) zviedriski sarakstītajā romānā “Bēgputni” (Flyktfåglar, 2008, Forum, otrais izdevums 2009. gadā, Bonniers; grāmatas zviedriskais nosaukums ir jaunvārds, vārdu spēle, kas liek domāt gan par bēgļiem – flyktingar, gan par pavisam līdzīgu zviedru vārdu jeb gājputniem – flyttfåglar). Par grāmatu autore saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda atzinības rakstu (18.11.2010.).