Kristus kā šī darba veicējs ir Pestītājs jeb Glābējs (no sengrieķu valodas vārda σωτήρ, sōtēr). Kristīgajā teoloģijā mācība par pestīšanu vispārīgi tiek dēvēta par soterioloģiju (no sengrieķu valodas vārda σωτηρία, sōtēria ‘glābšana’, ‘pestīšana’, ‘atbrīvošana’). 

Pestīšana jeb glābšana vai izpirkšana ir Kristus darbs cilvēces labā. Kristīgās teoloģijas ieskatā cilvēki kopš grēkā krišanas – Ādama un Ievas sākotnējās nepaklausības Dievam – dzīvo iedzimtā jeb sākotnējā grēka varā. Šī grēka sekas ir cilvēku nāve un nošķirtība no Dieva pat pēc nāves. Saskaņā ar šo izpratni Kristus atnākšana pie cilvēces, nāve pie krusta un augšāmcelšanās ir izpirkšana – Dieva dēls ar savu nāvi atmaksā cilvēku vainu par nepaklausību Dievam. Šī nāve ir upuris par cilvēces grēkiem, tāpēc cilvēki var nožēlot grēku, tapt taisnoti un atbrīvoti no grēka sekām. Taisnošana atjauno cilvēku attiecības ar Dievu un atgriež viņus mūžīgajā kopībā ar To. Plašākā reliģijpētniecības kontekstā ir iespējams arī runāt par citu reliģiju soterioloģiju, bet šāda pieeja tiek kritizēta par kristīgajai teoloģijai raksturīgo jēdzienu pārnešanu uz krasi atšķirīgām uzskatu sistēmām. Soterioloģija kristīgajā teoloģijā ir cieši saistīta ar eshatoloģiju jeb mācību par laika beigām, šīs pasaules bojāeju un jaunās pasaules – Dieva valstības – iedibināšanu. Kristīgās teoloģijas izpratnē vēsture ir pestīšanas vēsture – ceļš, kurā cilvēce atgriežas pie Dieva.

Pestīšana ir kristieša dzīves, ticības un prakses rezultāts. Kristiešu konfesiju teoloģijā atšķiras ceļi pie pestīšanas kā galarezultāta, taču neatkarīgi no izpratnes par cilvēka iesaisti pestīšanas procesā un tā detaļām tiek uzskatīts, ka pestīšanas nodrošinātājs un īstenotājs ir Dievs, kurpretim cilvēks pats sevi atpestīt nevar. Pestīšanas rezultāts ir mūžīgā dzīvošana kopā ar Dievu. Kristīgajā teoloģijā tiek uzskatīts, ka pestīšana ir cilvēku augšāmcelšanās no mirušajiem pēc Kristus otrreizējās atnākšanas, līdzīgi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Kaut arī pastāv teoloģijas, kas noliedz pārliecību, ka daļa cilvēku augšāmcelsies, bet daļa – mūžīgi cietīs vai tiks pazudināti, kristieši lielākajā daļā gadījumu uzskata, ka izglābta jeb pestīta tiks tikai tā daļa cilvēku, kas sekos Kristum un ticēs Dievam, kā arī dzīvos saskaņā ar Kristus mācību. Radikālākie konfesionālie uzskati par pestīšanu paredz piederību konkrētai konfesijai vai kopienai. Kristieši ar mērenākiem uzskatiem interpretē to par labu piederībai kādai no daudzajām kristiešu baznīcām. Mūsdienās daļa kristiešu tic, ka tiks atpestīti arī citām reliģijām piederīgi cilvēki; piemēram, katoļu teologs Karls Rāners (Karl Rahner) rakstīja par “anonīmiem kristiešiem”. Protestantu teologs Pauls Tillihs (Paul Tillich) uzskatīja, ka Kristus reprezentē jaunu realitāti, kas nes cerību un izlīgumu, bet tas nenozīmē, ka Viņš ir vienīgie “vārti” ceļā pie Dieva.

Kristīgās teoloģijas izpratne par pestīšanu ir cēlusies no Jaunās Derības, kas balstās Vecās Derības jeb Ebreju Bībeles teoloģijā. Tās praviešu tekstos tiek izteiktas gaidas pēc Mesijas (no senebreju valodas vārda מָשִׁיחַ, māšīaḥ ‘svaidītais’), kuram jābūt par jauno ebreju tautas valdnieku no Dāvida dzimtas. Kristietības izpratnē šis Mesija jeb Kristus (no sengrieķu valodas vārda χρῑστός, khrīstós ‘svaidītais’) ir Jēzus no Nācaretes – Dieva dēls, par kuru vēsta četri kanoniskie Jaunās Derības evaņģēliji. Jāņa evaņģēlija 3:17 tiek teikts: “Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” Savukārt Apustuļu darbu 4:12 ir rakstīts: “Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Šo izpratni par Jēzus kā Pestītāja lomu un dievišķumu pauž arī apustuļa Pāvila teksti, piemēram, Pirmajā vēstulē korintiešiem 15:3: “Vispirms es jums nodevu tālāk to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem” un vēstulē romiešiem 6:23: “Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā”. Jēzus nāve pie krusta tradicionāli tika uzskatīta par izpirkuma vai izlīguma maksu Dievam, kas atbrīvo cilvēkus no nāves un Dieva dusmām. Jēzus nāve ir izlīguma upuris par visiem grēkiem. Pēc tās vairs nav nepieciešama ikdienas upurēšana saskaņā ar Vecās Derības priekšrakstiem.

Kristīgajā teoloģijā pastāv atšķirīgas interpretācijas par grēka, izpirkšanas un taisnošanas nozīmi, kas ietekmē arī konkrētu teologu vai konfesijas izpratni par pestīšanu. Iedzimtais grēks kā jēdziens pirmoreiz parādās Svētā Augustīna (Aurelius Augustinus) darbos. Katoļu teoloģijā iedzimtais grēks paredz, ka Ādama un Ievas pēcnācējiem vairs nepiemīt Dieva sākotnēji dotais svētums un taisnība, jo tā pirmajiem cilvēkiem tika atņemta. Iedzimtais grēks atšķiras no grēkiem, kurus cilvēki var veikt ikdienas dzīvē. Iedzimtais grēks tiek nomazgāts ar kristībām, bet paliek citas grēka sekas – cilvēka kritusī daba, kurai piemīt tieksme pret grēku. Šajā teoloģijā pēc kristībām cilvēkam jāpiedalās baznīcas sakramentos jeb galvenajos rituālos, bet sakramenti nav vienīgais veids, kādā Dieva žēlastība var sasniegt cilvēku. Piemēram, tas, kurš mirst par ticību, būdams nekristīts, vai vēlas kristīties, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevar to izdarīt, var tikt uzskatīts par kristītu savas dziļās vēlmes dēļ (vai arī par “kristītu ar asinīm”).

Austrumu pareizticības teoloģijā par iedzimtā grēka sekām parasti tiek uzskatīts cilvēka mirstīgums. Savukārt cilvēka pakāpeniska taisnošanās dzīves laikā ir dievišķošanas process, kura gaitā cilvēks arvien vairāk līdzdarbojas ar Dievu. Protestantu teoloģijā pastāv vairāki uzskati par pestīšanu. Centrālā ideja protestantu teoloģijā ir taisnošana ticībā jeb pārliecība par to, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi ar savu ticību Jēzum Kristum kā Dieva dēlam. Šī izpratne tiek pretnostatīta taisnošanai ar darbiem, kas paredz, ka cilvēkam būtu jāveic citas darbības, lai būtu taisnots un līdz ar to pestīts. Reformātu tradīcijas kristieši Žana Kalvina (Jean Calvin) ideju ietekmē nereti tic predestinācijas teorijai. Viņi uzskata: tā kā Dievs ir viszinošs, daļu cilvēku Viņš ir izraudzījies pestīšanai, bet citus – pazudināšanai. Tāpēc cilvēkam nepiemīt brīvā griba. Zināt, vai kāds ir nolemts mūžīgajai dzīvei vai nāvei, var vienīgi Dievs. Viņš stiprina un iedrošina izredzētos ar Gara dāvanām, ticību un kristīgiem tikumiem. Luterisma izpratnē Dievs visus ir izredzējis pestīšanai, bet daļa cilvēku nevēlas atbildēt šim aicinājumam ar ticību un grēknožēlu. 18. un 19. gs. atmodas kustībās daļa sludinātāju akcentēja cilvēka brīvās gribas lomu pestīšanā, tāpēc izstrādāja dažādas masu sapulču “tehnoloģijas”, lai cilvēkus motivētu izdarīt izvēli un atgriezties pie Dieva.

Teoloģiskais jautājums par pestīšanu un tās izpratni ir centrāls baznīcas attiecībās ar pasauli. Kristieši ir aicināti uzrunāt pasauli ar Jēzus vēsti par grēku piedošanu un pestīšanu, tādējādi glābjot cilvēkus no mūžīgās nāves vai pazušanas. Šāda izpratne par cilvēku potenciālo likteni neizbēgami polarizē attiecības baznīcas un sabiedrības starpā. Modernā laikmeta kontekstā daudzas Rietumu baznīcas daļēji pārformulēja attiecības ar pasauli, koncentrējoties uz praktiskām darbībām pasaules labā, ieskaitot sociālo aktīvismu un iesaisti politikā. Katoļu atbrīvošanās teoloģija ir piemērs vienai no daudzajām 20. gs. teoloģiskajām refleksijām, kas pauž pārliecību, ka baznīcai primāri ir jānodarbojas ar cilvēku stāvokļa uzlabošanu šajā pasaulē, pirms tā rūpējas par cilvēku mūžīgo pestīšanu.