Persejs ir viens no varoņiem sengrieķu mitoloģijā. Viņš nogalināja gorgonu Medūzu (Μέδουσα) un izglāba Andromedu (Ἀνδρομέδα) no upurēšanas jūras nezvēram.

Persejs ir pusdievs un puscilvēks, jo viņa tēvs ir Zevs (Ζεύς), bet māte ir mirstīgā Danaja (Δανάη). Persejs tiek raksturots kā spēcīgs, izveicīgs un vīrišķīgs, arī ļoti skaists.

Perseja vārda etimoloģija ir neskaidra. Daži pētnieki uzskata, ka vārds varētu būt cēlies no sengrieķu darbības vārda πέρθω, perthō ‘nogalināt, iznīcināt’. Romiešu mitoloģijas ekvivalents ir nemainīgs – Persejs (Perseus).

Argosas valdniekam Akrisijam (Ἀκρίσιος) bija pareģots, ka viņu nogalinās paša meitas Danajas dēls, tāpēc viņš lika pazemē izveidot plašas telpas, kur Danaju ieslodzīt. Bet Danaju bija iekārojis Zevs, un viņš zelta lietus veidā nonāca pazemes telpās un ielija viņas klēpī. Danajai no Zeva piedzima dēls, ko viņa nosauca par Perseju. Kad Akrisijs uzzināja, ka Danaja dzemdējusi Zeva dēlu, viņš pavēlēja izgatavot koka šķirstu, ieslodzīt tajā gan Danaju, gan mazo Perseju un iemest to jūrā. Akrisijs šādi mēģināja izvairīties no orākula pareģojuma. Ilgi jūras viļņi dzenāja šķirstu, līdz tas nonāca Egejas jūras Serīfas salas krastā. To atrada zvejnieks Diktīds (Δίκτυς) un piedāvāja abiem pajumti. Tā Danaja un Persejs nonāca Serīfas valdnieka Polidekta (Πολυδέκτης) namā.

Perseja funkcija ir atbrīvot pasauli no briesmīgām radībām, tādējādi veicinot pasaules kārtību. Lielākā daļa viņam piedēvēto notikumu tieši to arī ataino. Persejam piedēvētie notikumi minēti un aprakstīti sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada”  (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), sengrieķu ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.), romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ~ 8. g. p. m. ē.) un citos. 

Persejs izauga Polidekta namā. Polidekts vēlējās precēt Danaju, bet tā viņu neieredzēja, un Persejs centās savu māti aizstāvēt. Tāpēc Polidekts nolēma rīkoties viltīgi – viņš uzrunāja Perseju, sakot, ja viņš tiešām ir Zeva dēls, tad viņš nebaidīsies veikt lielu un bīstamu varoņdarbu un atnesīs gorgonas Medūzas galvu. Polidekts cerēja, ka uzdevuma pildīšanas laikā Persejs ies bojā. Persejs piekrita un devās tālu prom uz rietumiem, kur valdīja Nikte (Νύξ) un nāves dievs Tanats (Θάνατος). Tur dzīvoja trīs māsas gorgonas (Γοργόνες) – vecākās māsas Steno (Σθενώ) un Eiriale (Εὐρυάλη) bija nemirstīgas, bet jaunākā Medūza bija mirstīga.

Pie Perseja ieradās Atēna (Ἀθηνᾶ) un Hermejs (Ἑρμῆς). Atēna Persejam iedeva spožu vara vairogu, bet Hermejs – asu zobenu. Ceļu pie gorgonām sargāja grajas (Γραῖαι) – gorgonu māsas. Grajas iemiesoja vecumu, tāpēc tām bija tikai viena acs un viens zobs, ar ko tās dalījās. Brīdī, kad viena deva aci nākamajai, visas trīs bija aklas, un tieši tad pēc Hermeja padoma Persejs, kurš klusi tām bija pielavījies, izrāva aci no rokām. Grajas lūdza aci atpakaļ, un Persejs bija ar mieru to atdot, ja grajas izstāstītu, kā tikt pie gorgonām. Pēc ilgas vilcināšanās grajas tomēr Persejam izstāstīja ceļu. Persejs devās tālāk un sastapa nimfas hesperīdas (Ἑσπερίδες), kuras pasniedza trīs dāvanas, – Aīda (Ἅιδης) bruņu cepuri, kuru, uzvelkot galvā, varēja kļūt neredzams, spārnotas sandales, ar kurām varēja lidot, un somu, kura sarāvās un izpletās atkarībā no tās satura. Persejs uzlika uz muguras somu, apāva sandales, uzvilka galvā ķiveri un aizlidoja tālāk. Viņš nonāca līdz gorgonu salai un, lidinādamies vēl augstu debesīs, ieraudzīja tās guļam. Gorgonām bija vara rokas, tērauda zvīņas un zelta spārni, kas mirdzēja saules staros. Matu vietā tām bija čūskas, taču baismīgākais bija gorgonu skatiens – tas pārvērta akmenī. Tāpēc Persejs pēc Atēnas padoma izmantoja spožo vairogu kā spoguli, lai varētu gorgonām pietuvoties. Gorgonas bija ļoti līdzīgas, un Persejs nezināja, kura no tām ir Medūza, bet tajā brīdī pie viņa pielidoja Hermejs, norādīja uz Medūzu un mudināja steigties, kamēr gorgonas vēl guļ. Persejs pielidoja pie Medūzas un, skatīdamies vairoga atspulgā, ar Hermeja dāvāto zobenu nocirta tai galvu. Līdz ar tumšo asins šalti no Medūzas ķermeņa izlidoja spārnotais zirgs Pēgass (Πήγασος) un milzis Hrisaors (Χρυσάωρ), kurus viņa bija ieņēmusi no Poseidona (Ποσειδῶν). Nocirsto Medūzas galvu Persejs ielika somā, un, būdams neredzams, varēja aizbēgt no Steno un Eiriales, kuras bija pamodušās un meklēja Medūzas nogalinātāju.

Atpakaļceļā Persejs nonāca zemē, kurā valdīja Atlants (Ἄτλας), titāna Japeta (Ἰαπετός) dēls un Prometeja (Προμηθεύς) brālis. Atlantam piederēja lieli ganāmpulki un skaisti dārzi. Kādā no dārziem auga zelta ābele, kuru Atlants īpaši sargāja, jo dieviete Temīda (Θέμις) bija pareģojusi, ka Zeva dēls paņems ābeles zelta ābolus. Persejs ieradās pie Atlanta, lai tur atpūstos, iepazīstināja ar sevi, sakot, ka ir Zeva dēls, bet Atlants, to dzirdējis, Perseju padzina. Turklāt Atlants bija nosaucis Perseju par meli, jo neticēja, ka viņam somā ir Medūzas galva. Dusmās Persejs pavērsa pret Atlantu Medūzas galvu, un Atlants pārvērtās par kalnu, kas balsta debess jumu.

Persejs lidoja tālāk un nonāca zemē, kur valdīja Kēfejs (Κηφεύς) un Kasiopeja (Κασσιόπεια). Viņiem bija meita Andromeda (Ἀνδρομέδα). Kasiopeja bija sadusmojusi jūras nimfas, teikdama, ka esot par tām skaistāka. Tāpēc nimfas lūdza Poseidonam sodīt Kēfeju un Kasiopeju. Poseidons uzsūtīja Kēfeja zemei briesmoni, kas visu postīja. Kēfejs devās pie orākula lūgt padomu, kā izbeigt nelaimi, un orākuls paziņoja, ka briesmonim jāziedo Andromeda, tāpēc viņa tika piekalta pie klints jūras krastā. Persejs Andromedu ieraudzīja un iemīlējās. Kamēr Andromeda stāstīja, kāpēc piekalta pie klints, no jūras izbrāzās Poseidona briesmonis. Atsteidzās Kēfejs un Kasiopeja, un Persejs apsolījās Andromedu izglābt, ja viņam ļaus to precēt. Kēfejs apsolīja savu meitu Persejam par sievu, un Persejs grūtā cīņā briesmoni nogalināja.

Persejs upurēja Zevam, Atēnai un Hermejam. Kēfeja pilī sākās kāzas, ieradās arī Erots (Ἔρως) un kāzu dievs Himēns (Ὑμήν), taču līksmību pārtrauca Andromedas pirmais precinieks Fīnejs (Φινεύς). Viņam līdzi bija bruņotu vīru pulks. Fīnejs mēģināja nogalināt Perseju ar šķēpu, sākās cīņa, un, kad Persejs saprata, ka Fīneja vīru ir par daudz, lai viens pret tiem cīnītos, viņš izmantoja Medūzas galvu – Fīnejs un viņa vīri pārakmeņojās.

Pēc kāzām Persejs un Andromeda devās uz Serīfu. Persejs sastapa savu māti slēpjamies Zeva templī, bet Polidektu svinam dzīres kopā ar saviem vīriem. Polidekts bija pārsteigts par Perseja ierašanos, jo bija pārliecināts, ka pie gorgonām viņš būs gājis bojā. Kad Persejs paziņoja, ka atnesis Medūzas galvu, Polidekts neticēja un izsmēja Perseju. Saniknots Persejs izņēma no somas Medūzas galvu, un Polidekts un viņa vīri pārakmeņojās.

Serīfas valdīšanu pārņēma Diktīds, bet Persejs, Andromeda un Danaja devās uz Argosu. Kad Perseja vectēvs Akrisijs uzzināja par mazdēla ierašanos, viņš aizbēga uz Larisu. Argosā sāka valdīt Persejs, viņš atdeva nimfām Aīda cepuri, spārnotās sandales un somu, Hermejam zobenu, bet Medūzas galvu – Atēnai, kura to piestiprināja pie krūšu bruņām. Taču Akrisijs no sava likteņa neizbēga – Persejs kādās sacensībās nejauši nogalināja savu vectēvu, metot bronzas disku. Persejs vairs nevēlējās palikt Argosā un aizceļoja uz Tīrintu.

Persejam un Andromēdai bija pieci dēli – Elekrtions (Ἠλεκτρύων), Stenels (Σθένελος), Alkajs (Ἀλκαῖος), Mestors (Μήστωρ) un Helejs (Ἕλειος), kā arī meita vārda Gorgofone (Γοργοφόνη), burtiskā tulkojumā ‘Gorgonas nogalinātāja’, par godu Perseja dižākajam varoņdarbam. Gorgofone pēc sava pirmā vīra Mesenijas valdnieka Periera (Περιήρης) nāves apprecēja Spartas valdnieku Oibalu (Οἴβαλος), tāpēc sengrieķu mitoloģijā viņa tiek uzskatīta par pirmo sievieti, kura apprecējusies otrreiz. Atsevišķos avotos minēti vēl daži citi Perseja pēcteči, taču sengrieķu mitoloģijā zināmākais Perseja pēctecis ir Hērakls (Ἡρακλῆς). Elektrions bija Perseja ietekmīgākais dēls, kurš valdīja Mikēnās, taču viņa vecākā brāļa Alkaja dēls Amfitrions (Ἀμφιτρύων), kad bija apprecējis Elektiona meitu Alkmēni (Ἀλκμήνη), savu māsīcu, viņu nogalināja un aizbēga uz Tēbām. Tad Perseja jaunākais dēls Stenels sagrāba varu Mikēnās. Alkmēnei no Zeva piedzima Hērakls, tāpēc Persejs vienlaikus ir Hērakla vectēvs un pusbrālis. Savukārt Stenela dēls ir Eiristejs (Εὐρυσθεύς), kurš Hēras (Ἥρα) viltības dēļ Hērakla vietā tika pie lielas varas.

Perseja atspoguļojums mākslā ir plašs un sens. No antīkās pasaules saglabājušās freskas, monētas un vāžu gleznojumi, daži no tiem datējami jau ar 5. gs. p. m. ē. Vēlāk Persejs atveidots gleznās, ciļņos, grāmatu ilustrācijās un statujās. Bieži Persejs attēlots ar Aīda bruņu cepuri galvā, Hermeja zobenu un Medūzas galvu rokā, kas arī uzskatīts par viņa simbolu. Piemēram, 16. gs. itāļu skulptora Benvenuto Čelini (Benvenuto Cellini) statuja “Persejs ar Medūzas galvu” (Perseo con la testa di Medusa, 1554). Perseja vārdā nosaukts zvaigznājs – Persejs (Perseus). Ar Perseju saistītie mīti izmantoti arī spēlfilmās. Piemēram, 2010. gadā iznāca Luisa Leterjēra (Louis Leterrier) filma “Titānu cīņa” (Clash of the Titans).

Persejs godāts Mikēnās, Atēnās un Serīfas salā, viņam veltīti daži altāri, taču avoti nevēsta par plašu Perseja kultu.