Neilgās valdīšanas dēļ Frīdrihs III uzskatāms par starpposmu diviem Prūsijas karaļiem un Vācu Impērijas ķeizariem, kuri bija valdījuši ilgu laiku. Kaut arī Frīdrihs III vadīja Vācu Impēriju īsu laiku, atšķirībā no sava priekšteča – tēva (Vilhelms I, Wilhelm I.) – un pēcteča – dēla (Vilhelms II, Wilhelm II.) – Frīdrihs III bija krietni liberālāks un mērenāks uzskatos. Viņš bija iemantojis pat simpātijas Lielbritānijas un Francijas presē. Vācu monarha galmā un varas virsotnē līdz 1888. gadam viņš uzskatāms par nozīmīgu personu, kas kopumā tradicionāli visai konservatīvo valsts vadību (monarha galmu un valdību) ietekmēja ar progresīvām un liberālām tendencēm.

Frīdrihs bija vienīgais Prūsijas karaļa un vēlākā Vācu ķeizara Vilhelma I un viņas sievas Saksijas-Veimāras-Eizenahas Augustas (Maria Luise Augusta Catherina von Sachsen-Weimar-Eisenach) dēls un troņmantinieks. Līdz kļūšanai par karali un ķeizaru, ģimenē saukts vienkārši par Frīdrihu vai par Frīdrihu Vilhelmu. Skolas zinības apguvis mājmācības ceļā pie atzītiem tā laika augstākā līmeņa pedagogiem. Piemēram, kopš 1844. gada Frīdriha mājskolotājs bija ievērojamais Senās Grieķijas vēstures pētnieks un arheologs Ernsts Kurciuss (Ernst Curtius), kas vēlākajā vācu troņmantiniekā veicināja aizraušanos ar antīkā laikmeta kultūru un mākslu. Līdztekus klasiskajām skolas zināšanām apguva arī galdnieka un grāmatiespiedēja amata prasmes. Tēva iespaidā tomēr par galveno Frīdriham kļuva militārās izglītības joma, kas bija tradīcija Hoencolernu dinastijā. 1846. gadā viņš jau piedalījās savā dzīvē pirmajās militārajās mācību spēlēs.

1849.–1852. gadā Frīdrihs studēja Bonnas universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn), kur apguva juridiskās zinības, interesējās par vēstures un politikas zinātnēm. Pēc studiju beigšanas devās plašākā ceļojumā pa Krieviju, bet atgriežoties atkal pievērsās militārajai karjerai. Īpaši Frīdrihu interesēja militārā stratēģija, tādēļ par viņa tuvāko kolēģi, skolotāju un draugu kļuva nākamais izcilais Prūsijas militārais stratēģis – ģenerālštāba priekšnieks Helmuts fon Moltke (Helmuth Karl Bernhard von Moltke).

1858. gadā troņmantinieks Frīdrihs Londonā apprecēja princesi Viktoriju (Victoria, Princess Royal, Victoria Adelaide Mary Louisa), Lielbritānijas karalienes Viktorijas (Victoria) vecāko meitu. Abi bija iepazinušies jau, kad Viktorijai bija 11 gadu. Kaut arī abu laulības izraisīja nevienprātīgu vērtējumu, britu karaļnams, kurš piederēja vāciskajai Sakšu-Koburgu dinastijai, laulībā saredzēja iespēju tuvināt Londonas un Berlīnes attiecības un izveidot vienotu, liberālu Vāciju, kas balstītos britiem ierastajā konstitucionāli monarhistiskajā varas principā. Abu laulībā dzima vēlākais Vācu ķeizars Vilhelms II un vēl septiņi dēli un meitas.

Pirmo reizi politiskajos procesos Frīdrihs bija iesaistīts pastarpināti 1848. gada revolūcijas laikā, kad viņa tēvs, tā laika kroņprincis Vilhelms (vēlākais Vilhelms I), ar militāru spēku centās apspiest revolūcijas nemierniekus. Tā rezultātā kopā ar tēvu bija spiests pamest valsti un īslaicīgi pārcelties uz Londonu.

Salīdzinot ar savu tēvu, kroņprincis Frīdrihs bija liberālāk noskaņots, kaut arī nekad atklāti nenostājās opozīcijā Vilhelma I un Oto fon Bismarka (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen) kopīgi īstenotajai iekšpolitikai un ārpolitikai, tostarp idejai par vācu apvienošanu ar militāriem līdzekļiem. Par spīti savai pārliecībai, ka vācu apvienošanās nav atrisināma ar militāriem līdzekļiem, Frīdrihs tomēr aktīvi piedalījās vācu apvienošanās karos. 1866. gada prūšu–austriešu un 1870.–1871. gada franču–vācu kara laikā Frīdrihs komandēja Prūsijas bruņoto spēku dažādas armijas daļas. Piedalījās arī tādās izšķirošās kaujās pret frančiem kā kauja pie Sedanas un Parīzes aplenkums. Kara vērotāji un žurnālisti no franču un britu puses, tolaik īpaši izcēla Frīdriha humāno attieksmi pret pretinieku un cilvēciskās attiecības ar sev padotajiem karavīriem.

Kroņprincis Frīdrihs visu mūžu ārkārtīgi daudz smēķēja, kas sagrāva viņa augšējos elpceļus. Frīdriha ārstniecībā iesaistījās Eiropas vadošie ārsti, tostarp arī ievērojamais ķirurgs un aseptikas pamatlicējs, Rīgā dzimušais vācbaltietis Ernsts fon Bergmans (Ernst Gustav Benjamin von Bergmann). Stājoties Vācu ķeizara amatā 09.03.1888., Fridrihs III jau bija neglābjami slims, viņam bija diagnosticēts balsenes vēzis. Pēc Frīdriha III nāves 15.06.1888. par viņa pēcteci Vācijas tronī kļuva viņa pirmdzimtais – vecākais dēls Vilhelms II, kura raksturs bija impulsīvāks un politiskie uzskati – konservatīvāki.

Tā kā 1888. gadā Vācu Impērijā nomainījās trīs ķeizari, šo gadu Vācijas vēsturē pieņemts dēvēt par “trīs ķeizaru gadu”.

Kroņprinča un vēlākā ķeizara postenī Frīdriha III politiskie uzskati bija liberāli, un tādēļ viņam bija nesaskaņas ar konservatīvo valdības vadītāju O. fon Bismarku. Vācu Impērijas konservatīvās aprindas bieži viņu kritizēja, turot aizdomās par izdabāšanu angļiem. Kā arguments pārmetumiem tika minēta troņmantinieka sievas piederība britu dinastiskajai dzimtai un biežie kontakti ar oficiālo Londonu. Uzskatu atšķirības Hoencolernu galmā un valdībā tika atspoguļotas arī vācu presē un tādēļ bija pazīstamas arī plašākai publikai. Sava tēva Vilhelma I ilgstošās valdīšanas iespaidā un savu liberālo uzskatu iespaidā kroņprincis Frīdrihs bija nonācis šķietamā laikabiedru aizmirstībā, troņmantinieka lomā pavadītais mūžs, kā atzinuši viņa biogrāfi, bija izrādījies nākamajam vācu ķeizaram morāli un fiziski nogurdinošs.

Biogrāfi mēdz uzsvērt, ka kroņprinci Frīdrihu uzskatīja par vienu no daudzsološākajiem liberālajiem troņmantiniekiem Eiropā. Frīdrihs III sevi pierādīja kā cilvēcīgs karavadonis un liberāls politiķis. Literatūrā īpaši izcelts, ka Frīdrihs nostājies opozīcijā tā laikā Rietumu pasaules sabiedrībās izplatītajam antisemītismam. Kopš 19. gs 70. gadu nogales antisemītisms bija ieguvis plašu izplatību arī Vācu Impērijā tā sauktās Nacionālās kustības (Völkische Bewegung) formā. Lai parādītu savu noraidošo attieksmi pret šādu sabiedrības tendenci, Frīdrihs kopā ar sievu pat publiski apmeklēja sinagogu.

Hoencolernu dinastijai tipiskā veidā Frīdrihs III apbalvots ar daudziem vācu pavalstu un ārzemju augstākajiem ordeņiem.

Frīdriham III jau kopš franču–vācu kara izveidojās ciešas draudzīgas attiecības ar progresīvi noskaņoto Prūsijas karaļa galma nozīmīgāko mākslinieku Antonu fon Verneru (Anton Alexander von Werner). kurš gleznojis gan oficiālos Frīdriha III portretus, gan gleznas, kurās Frīdrihs III tēlots ikdienišķās situācijās. Frīdriha III ģimenes un ikdienišķu situāciju motīvus gleznojis arī viens no tā laika pieprasītākajiem un iecienītākajiem vācu portretistiem Francis Vinterhalters (Franz Xaver Winterhalter). Nozīmīgs Frīdriham III veltīts monuments ir viņa jātnieka figūra Ķelnes Hoencolernu tilta (Hohenzollernbrücke) mākslinieciskajā kompleksā, kas atklāts 1911. gadā. Mākslinieciski augstvērtīgs Frīdriham III veltīts piemineklis (jātnieka figūra) atrodas arī Brēmenē (atklāts 1905. gadā). Pēc Frīdriha III nāves izplatījās tendences, ka arhitektūras un pilsētvides objekti Vācu Impērijā tika nosaukti viņa vārdā, tādējādi godinot viņa piemiņu. Vairāki Frīdriham III veltītie pieminekļi (piemēram, Berlīnē, Poznaņā) politisko režīmu maiņas dēļ iznīcināti. Literatūrzinātnieki uzskata, ka Frīdriha III personības un rakstura iezīmes populārajā filozofiskajā romānā “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924) galvenā literārā tēla jaunveidē izmantojis Tomass Manns (Thomas Mann).