Latvijas rublis veica pārejas maksāšanas līdzekļa funkcijas pēc neatkarīgās Latvijas valsts pārvaldes sistēmas veidošanas sākšanas un nodrošināja nepārtrauktu naudas apriti Neatkarības kara laikā un neilgi pēc tam. Šī naudas vienība, lai arī pastāvēja neilgu laiku, nodrošināja saimniecības darbību pašos Latvijas valsts pirmssākumos.

Pirmā pasaules kara laikā un valsts pastāvēšanas pirmajos gados Latvijas teritorijā apgrozībā bija vairāku veidu naudaszīmes – joprojām Krievijas Impērijas rubļi, lietoja arī Krievijas Pagaidu valdības izdotās Krievijas valsts kases zīmes rubļos (tā sauktā “Domes nauda” un “kerenkas”), Vācijas okupācijas laikā (1915–1918) lietoja Vācu Impērijas vācu markas, ostmarkas un ostrubļus, savu naudu emitēja Liepājas, Jelgavas, Ventspils un Rīgas pašvaldības, kā arī Rīgas un Cēsu strādnieku deputātu padomes un bermontieši. Tas viss radīja haosu naudas saimniecībā.

Latvijas Pagaidu valdība, kas tolaik atradās Liepājā, 29.01.1919. nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu. Valsts kases zīmes izdodamas rubļos un kapeikās – 1, 3, 5, 10, 50 kapeikās un 1, 3, 5, 10, 25 100 un 500 rubļu vērtībā.

Latvijas rubļa vērtība, tās izmaiņas

Latvijas rublis uzreiz neieguva sabiedrības uzticību. Paralēli tam kā maksāšanas līdzekli joprojām lietoja ostrubļus, vācu markas, kā arī Krievijas Impērijas laika rubļus, kuriem sabiedrība uzticējās vairāk, atceroties tos laikus, kad Krievijas rubļi bija ar zelta segumu. Lai veicinātu uzticību Latvijas rublim, valdība 22.03.1919. noteica apgrozībā esošo valūtu oficiālo maiņas kursu: 1 Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1,5 Krievijas Impērijas rublis.

Sākumā inflācijas dēļ Latvijas rubļa vērtība strauji kritās, piemēram, 1920. gada janvārī britu sterliņu mārciņa maksāja 230 rubļus, decembrī – 720, bet pēc gada jau 1010 rubļus. Tomēr pamazām radās arī priekšnoteikumi, lai stabilizētos Latvijas naudas kurss. 26.03.1920. valdība izsludināja likumu par valsts kases zīmju izlaišanu (1, 3, 5, 10, 25, 50, 100 rubļu nomināli) kopsummā par 200 miljoniem rubļu, norādot, ka no šīs summas 25 miljoni izlietojami mežu izmantošanai, 5 miljoni – kūdras ieguvei, 20 miljoni – linu iepirkšanai, tātad naudas izlietojums pakļaujams kontrolei. Šī valdības ierosmē veiktā mežu izstrādāšana un linu monopols radīja preču krājumus, un 1921. gada pavasarī tos sāka eksportēt uz ārzemēm. Tolaik pasaules tirgū sevišķi augsti kotējās lini (1 tonna maksāja 250–300 britu sterliņu mārciņas).

Stabilizējot Latvijas rubļa vērtību, 18.03.1920. sēdē valdība to pasludināja par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli Latvijā, pieņemot Likumu par vienīgo maksāšanas līdzekli un agrāko līgumu un parādu nokārtošanu, kas noteica, ka vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā ir Latvijas valsts kases zīmes rubļos un kapeikās. Kopš šīs dienas Krievijas Impērijas, Krievijas Pagaidu valdības un vācu okupācijas naudaszīmes kļuva par ārzemju valūtu ar attiecīgu maiņas kursu. Latvijas rublis pastāvēja līdz 03.08.1922.

14.07.1921. Satversmes sapulce noteica, ka līdz galīgai naudas reformai visus darījumus var slēgt, izmantojot iedomātu ideālo maksāšanas līdzekli – zelta franku (1 zelta franks = 0,2903226 grami tīra zelta). Sākotnēji 1 zelta franks līdzinājās aptuveni 100 Latvijas rubļiem, bet, saprātīgi veicot dažādus saimnieciskos pasākumus, piemēram, ieviešot 1921. un 1922. gadā nodokļu un aizdevumu noteikumus, Latvijas rublis nostabilizējās līmenī: 1 zelta franks = 50 rubļi.

03.08.1922. Ministru kabinets pieņēma Noteikumus par naudu. Par Latvijas valsts jauno oficiālo valūtu kļuva lati un santīmi. Latam tika noteikta vērtība 50 Latvijas rubļu apmērā. Rubļa vērtība pakāpeniski cēlās un nostabilizējās attiecībā 1 zelta franks = 50 rubļi.(frankus vēlāk pārsauca par latiem). Finanšu ministrijas rīkojums noteica, ka, sākot ar 05.05.1921., Latvijas rublis oficiāli apmaināms pret zeltu. Tātad Latvijas rublis bija kļuvis par konvertējamu, ar zeltu nodrošinātu valūtu.

Latvijas rublis izpildīja savu pagaidu naudas lomu, un turpmāk varēja ķerties pie pasākumiem, ko noteica Noteikumu par naudu (izdoti 16.07.1919. likuma kārtībā) 1. pants, ka “Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu. Naudas vienība ir lats”.

No 01.11.1922., pēc pārejas uz lata sistēmu, Latvijas rublis palika apgrozībā līdz 01.04.1925., izņemot 500 rubļu zīmi, kas kalpoja vēl piecus gadus. Neapmainītās rubļu zīmes pēc 01.04.1931. kļuva par antikvāru preci.

Pirmā jaunās valsts naudaszīme bija 25 rubļu Latvijas valsts kases zīme dzelteni brūnganos toņos ar uzrakstiem latviešu, krievu un vācu valodā ar sērijas numuru zilganmelnā krāsā. Naudaszīmju meta autori bija Latvijas armijas virsnieki Jānis Aleksandrs Liberts (averss) un Kārlis Mendziņš (reverss), bet 50 rubļu zīmes autors bija J. A. Liberts. Šīs naudaszīmes bieži tika viltotas Padomju Krievijā un jau 01.01.1922. tika izņemtas no apgrozības. K. Mendziņš bija arī 1 rubļa meta autors, izmantojot latviešu ornamentu motīvus, atgādinot Jūlija Madernieka manieri. Saules emblēma pārņemta no karavīru zīmotnes, kurā uzlecošā saule simbolizēja Latvijas brīvību, burts L saules lokā – Latviju, trīs zvaigznes – Vidzemi, Kurzemi un Latgali. 5 rubļu naudaszīmes meta autors bija Burkards Dzenis. Tās pamatā ir latviskais ornaments, aversā vidū uz daļējas Latvijas kontūras fona – tautumeitas profils, reversā – stilizēta saule. 10 rubļu naudaszīmes autors bija Vilhelms Krūmiņš. Aversa vidū stilizēta buru laiva, tai apkārt ovāls vairogs ar puķēm, augļiem, vārpām, zivīm, simbolizējot Latvijas zemes un ūdens bagātības; reversā – saulītes emblēma medaljonā. 100 rubļu naudaszīmes autors bija Hermanis Grīnbergs. Tās aversā stipri stilizēts saules motīvs ar sešstaru zvaigznēm; reversā uz uzlecošas saules fona – stilizēts ozols. Tautā šīs naudaszīmes tika sauktas par “ozoliem”. 500 rubļu naudaszīmes (tautā saukta par “līdaku”) meta autors bija Rihards Zariņš. Tās aversā dažādas vinjetes un režģījumi; reversā – lauksaimniecības, rūpniecības un jūrniecības simboli.

Latvijas rubļus no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim iespieda G. D. Meiera litogrāfiskajā iestādē, bet no 28.07.1919. līdz 1921. gadam – A. Groseta spiestuvē Rīgā. 5 un 25 rubļu zīmes Bermonta uzbrukuma laikā iespieda F. F. C. Tilgmaņa spiestuvē Helsinkos, bet kopš 1921. gada jūlija – Valstspapīru spiestuvē Rīgā.

No 1919. gada aprīļa līdz jūlijam Latvijas rubļus drukāja arī Niedras valdība, saglabājot agrāk izlaisto rubļu grafisko noformējumu un numerāciju, atšķīrās tikai ciparu un burtu krāsa.

Papīra naudaszīmju pētniecība ir saistīta ar vēstures zinātnes palīgdisciplīnu un numismātikas apakšnozari, kas nodarbojas ar papīra naudaszīmju un to ekvivalentu kolekcionēšanu un izpēti – notafiliju jeb bonistiku, kas popularitāti ieguva pēc Otrā pasaules kara, it īpaši kopš 20. gs. 60.–70. gadiem.