“Jēzus Kristus superzvaigzne” (Jesus Christ Superstar) ir muzikāli dramatisks, rokmūzikas estētikā ieturēts darbs, kas piedāvā sekulāru skatījumu uz Jaunās Derības evaņģēlijos aprakstītajiem notikumiem. Publiskam vērtējumam rokopera pirmoreiz nodota 1970. gadā izdotā dubultalbumā, 1971. gadā iestudēta Brodvejā (Ņujorka, Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV), bet pēc tam daudzkārt uzvesta dažādu valstu muzikālajos teātros, kā arī piedzīvojusi divas kinoekranizācijas.

20. gs. 60. gadu otrajā pusē, rokmūziķu mākslinieciskajām ambīcijām arvien biežāk pārsniedzot dažu minūšu dziesmas mērogu, tika radīti vairāki tematiski vienotu dziesmu cikli, kuru struktūrā un vēstījuma izklāsta veidā sekots operas un mūzikla tradīcijām. 1968. gadā Brodvejā tika pirmizrādīts Galta Makdermonta (Galt MacDermont), Džeroma Ragni (Gerome Ragni) un Džeimsa Reido (James Rado) rokmūzikls “Mati” (Hair), nereti dēvēts par “hipiju mūziklu”. Kā pirmā rokopera bieži minēta angļu grupas The Pretty Things sacerētā un izpildītā “S. F. Sorouvs” (S. F. Sorrow, 1968), kas vēsta par ikdienišķas personas, t. s. mazā cilvēka, Sebastjana F. Sorouva pieaugšanu, eksistenciāliem meklējumiem un nāvi. 1969. gadā panākumus guva angļu rokmūziķa Pīta Taunzenda (Pete Townshend) divcēlienu darbs “Tommijs” (Tommy) par aklu un kurlmēmu zēnu, kurš kļūst par reliģisku līderi. Vispirms to izpildīja autora rokgrupa The Who, bet vēlāk tas piedzīvojis daudzkārtējus uzvedumus muzikālajos teātros Brodvejā, Vestendā (Londona, Anglija) un citur; atšķirībā no “S. F. Sorouva”, kam apzīmējumu “opera” deva prese, “Tommijs” jau P. Taunzenda iecerē bija paredzēts kā rokgrupas izpildīta opera.

1968. gadā, sākot sacerēt “Jēzu Kristu superzvaigzni”, E. L. Vēbers bija 20 gadus vecs komponists, kurš bija studējis Karaliskajā Mūzikas koledžā (Royal College of Music) Londonā (Anglija), un aizrāvās gan ar akadēmisko mūziku, gan roku un popu, īpaši interesējoties par muzikālo teātri. T. Raisam tobrīd bija 24 gadi, neilga pieredze popgrupas dziedātāja ampluā un vairāku gadu stāžs mūzikas menedžmentā. Abu profesionālā sadarbība sākās 1965. gadā, bet pirmais plašāku ievērību guvušais kopdarbs bija bērniem paredzēta popkantāte “Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis” (Joseph and the Amazing Technicolor Dreamcoat, 1968), kuras sižets balstīts Vecās Derības 1. Mozus grāmatas stāstā par Jāzepu – vēlāk tā pārveidota mūziklā, kas iestudēts arī Dailes Teātrī Rīgā (režisore Baņuta Rubesa, latviski atdzejojusi Inese Zandere, 2008).

Lai arī audzināti anglikānisma garā, ne E. L. Vēbers, ne T. Raiss nebija reliģiozi, taču viņus saistīja Bībeles tekstu dramatiskais vēriens, tēli un ietekme. Tādēļ par sava nākamā, līdz šim ambiciozākā darba tēmu viņi izvēlējās Jēzus Kristus dzīves pēdējās nedēļas notikumus un nāvi.

E. L. Vēbers un T. Raiss uzsvēruši, ka, sacerot “Jēzu Kristu superzvaigzni”, viņu nolūks nebija teoloģisks komentārs. Tā vietā abi jaunie autori centās radīt aizraujošu izrādi, kurā izteiktas viņu paaudzes izjūtas par Kristu kā personību un masu līderi.

Operu ievada tās turpinājumā dzirdamo tēmu pieteikumus saturoša uvertīra, kurai seko solistu un / vai kora dziedāti skaņdarbi (ārijas) ar rokgrupas un / vai orķestra pavadījumu. Darbam ir divi cēlieni, savukārt tā žanriskā piederība bieži attiecināta uz progresīvo roku; tajā izmantoti arī vodeviļas, gospeļmūzikas un popmūzikas elementi. Apzīmējumu “rokopera” E. L. Vēbers sākumā pieņēma negribīgi, norādot, ka viņš gan daudz lietojis roka izteiksmes līdzekļus, taču ietekmējies arī no 20. gs. akadēmiskās mūzikas komponistiem Paula Hindemita (Paul Hindemith), Kšištofa Penderecka (Krzysztof Eugeniusz Penderecki) un Ģerģa Ligeti (György Sándor Ligeti). 

T. Raisa libretā Jaunās Derības teksti interpretēti brīvi, tiešus citātus variējot ar hipotētiskiem pieņēmumiem un dažbrīd izmantojot arī sarkastisku ironiju un laikmetīgu populārās kultūras žargonu. Sižeta centrā ir Jēzus attiecības ar Jūdu Iskariotu un pārējiem apustuļiem, kā arī augsto priesteru centieni Jēzu kompromitēt un iznīcināt. Atsevišķa sižeta līnija veltīta Jēzus un Marijas Magdalēnas attiecībām, kuru tēlojumā daudzi klausītāji sadzirdēja erotisku zemtekstu, ko gan T. Raiss noliedza. Jēzus operā ir jauns cilvēks, kuru, saskaroties ar priesteru intrigām un mācekļu neizpratni, piemeklē nogurums un šaubas gan par savu mesijas lomu un attiecībām ar sekotājiem, gan par Dieva gribu un nolūkiem. Šāda Jēzus tēla cilvēciskošana, reducējot viņa personības dievišķo aspektu, bija viens no iemesliem, kas operai savā laikā sagādāja kristīgo aprindu pārmetumus.

Turklāt notikumu attīstība libretā galvenokārt skatīta no Jūdas Iskariota viedokļa, tieši Jūdu izvirzot par centrālo tēlu un viņa veikto Jēzus nodevību traktējot kā apjukuma un cildenu nolūku vadīta mācekļa traģēdiju. Būdams Jēzus atbalstītājs un juzdams līdzi tā iekšējām pretrunām, Jūda savu draugu un tā dievišķo izcelsmi līdz galam tomēr neizprot, uztraucas par viņa sekotāju nekontrolējamo rīcību un tās potenciāli katastrofālām sekām Romas impērijā. Jūdam šķiet, ka Jēzus tēls un slava pūļa uztverē aizēno viņa paveikto, bet pats Jēzus ir uzņēmies pārāk lielu atbildību, vairs nespēj kontrolēt situāciju un no masu iedvesmotāja kļuvis par savai izredzētībai noticējušu “zvaigzni”.

Būtiskākā un savulaik visvairāk kritizētā atkāpe no Jaunās Derības libretā ir augšāmcelšanās epizodes trūkums. Luga beidzas ar Kristus nāvi pie krusta, bet augšāmcelšanās un mūžīgās dzīves ideja tajā nav pieminēta. T. Raiss to pamatojis, sakot, ka Jēzus augšāmcelšanās brīdī operas galvenais protagonists Jūda jau ir miris, tādēļ viņa stāstā šim notikumam nav vietas.

Līdz ar ziņām par Jēzum Kristum veltīta rokmūzikas darba tapšanu opera iemantoja kontroversālu, pat skandalozu reputāciju (kristīgā tematika populārajā mūzikā vēl bija reti sastopama), ilgāku laiku neļaujot autoriem atrast producentu, kurš būtu gatavs īstenot tās skatuvisko inscenējumu. Tādēļ publika “Jēzu Kristu superzvaigzni” pirmoreiz dzirdēja nevis no teātra skatuves, bet 1970. gada rudenī izdotā tāda paša nosaukuma dubultalbumā – lai arī tā libreta bukletā darbs apzīmēts kā “rokopera”,  E. L. Vēbers to sākotnēji dēvēja par “raidlugu”.

Operas ieskaņošanā piedalījās plašs izpildītāju sastāvs: rokgrupa, kuras kodolu veidoja Džo Kokera (Joe Cocker) grupas The Grease Band dalībnieki, stīgu un pūšamo instrumentu orķestris, koris un solisti. Albuma iznākšanas brīdī plašai publikai pazīstamākais no tiem bija bijušais grupas Manfred Mann dziedātājs Maiks D’Abo (Mike D’Abo) ķēniņa Hēroda lomā. Jēzus ārijas dziedāja Īans Gilans (Ian Gillan), kurš nesen bija pievienojies jau drīzā nākotnē ļoti populārajai rokgrupai Deep Purple, savukārt Jūdas atveidotājs Marejs Heds (Murray Head) nupat bija piedalījies mūzikla “Mati” Vestendas uzvedumā, bet 20. gs. 80. gados guva starptautiskus panākumus kā Bennija Andešona (Benny Anderson), Bjērna Ulvēusa (Björn Ulvaeus) un T. Raisa mūzikla “Šahs” (Chess, 1984) hita One Night in Bangkok izpildītājs. Marijas Magdalēnas lomā iejutās Ivona Elimane (Yvonne Elliman) – jauna dziedātāja, ko E. L. Vēbers bija dzirdējis uzstājamies kādā Londonas naktsklubā; vēlāk I. Elimane kļuva par Ērika Kleptona (Eric Clapton) grupas dalībnieci, bet kā solomāksliniece lielāko ievērību izpelnījās ar starptautisku Nr. 1 hitu If I Can’t Have You no filmas “Sestdienas nakts drudzis” (Saturday Night Fever, režisors Džons Bedhems, John Badham, 1977). Nelielā priestera lomā dzirdams Pols Reivens (Paul Raven), kurš jau pēc dažiem gadiem ar skatuves vārdu Gerijs Gliters (Gary Glitter) kļuva par glamroka zvaigzni.

Par spīti britu preses uzmanībai albums izpelnījās sabiedriskās raidorganizācijas BBC atskaņojuma aizliegumu, un tā panākumi Lielbritānijā bija mēreni (Nr. 6). Nesalīdzināmi lielāku ievērību tas guva ASV, kur sasniedza Billboard tabulas līderpozīciju, kļūstot par 1971. gada pieprasītāko albumu.

Turpmāk izdoti arī daudzi citi operas ieskaņojumi. Starp pazīstamākajiem ir 1971. gada Brodvejas izrādes, 1973. gada kinoekranizācijas un 1996. gada Vestendas iestudējuma ieraksti, kā arī 2018. gada NBC televīzijas koncertuzveduma albums ar Džoniju Ledžendu (Johnny Legend) Jēzus lomā un Alisu Kūperu (Alice Cooper) Hēroda tēlā; operu dažādās valodās ieskaņojušas arī citu valstu teātru trupas. Tomēr melomānu starpā par kanoniskāko parasti atzīts pirmais, 1970. gadā izdotais albums, kas ievērojami veicināja E. L. Vēbera un T. Raisa sacerējuma slavu visā pasaulē.

“Jēzus Kristus superzvaigznes” albumam piesaistot lielu publikas interesi, jau 1971. gadā ASV un Kanādā, pārsvarā universitāšu studentu teātros, tika uzvesti vairāk nekā 20 neautorizēti rokoperas dramatizējumi. 1971. gada rudenī plašas ažiotāžas (t. sk. dažādu kristīgo un ebreju organizāciju protestu) pavadībā notika tās oficiālā pirmizrāde Marka Hellingera teātrī (Mark Hellinger Theatre) Brodvejā. Ārēji krāšņais un vērienīgais uzvedums (režisors Toms O’Horgans, Tom O’Horgan, iepriekš bija iestudējis mūziklu “Mati”) saņēma pārsvarā kritiskas atsauksmes, un arī E. L. Vēbers par to izteicies noliedzoši, uzsverot, ka uzvedums bijis pompozi vulgārs viņa darba traktējums. Neattaisnojot prognozes, tas teātra repertuārā noturējās tikai divas sezonas un piedzīvoja 711 izrādes. 

Daudz veiksmīgāks bija 1972. gadā uzvestais Džima Šermana (Jim Sharman) iestudējums Vestendas Pils teātrī (Palace Theatre). Astoņās sezonās tas tika nospēlēts 3358 reizes un kļuva par visgarāko skatuves mūžu piedzīvojušo izrādi Lielbritānijas muzikālā teātra vēsturē.

Līdz pat mūsdienām “Jēzus Kristus superzvaigzne” bijusi arī daudzu citu valstu (Austrālija, Brazīlija, Zviedrija, Norvēģija, Francija, Itālija, Spānija, Vācija, Īrija, Čehija, Krievija, Japāna u. c.) muzikālo teātru repertuārā. Opera atkārtoti inscenēta arī Brodvejā un Vestendā. Vairākās valstīs izrādīti arī tās koncertuzvedumi.

Viens no pirmajiem operas iestudējumiem Eiropā 1971. gada Ziemassvētkos tika izrādīts padomju okupētajā Lietuvā – Viļņas Valsts mākslas institūtā (Vilniaus Valstybinis dailès institutas), Viļņas Joza Tallata-Kelpšas konservatorijas (Vilniaus Juozo Tallat-Kelpšos konservatorija) un Nacionālās Mikolaja Konstantīna Čurļoņa mākslas skolas (Nacionalinė Mikalojaus Konstantino Čiurlionio menų mokykla) studentu sniegumā; tas piedzīvoja tikai vienu izrādi, pēc kuras oficiālās iestādes to aizliedza.  

1973. gadā uz ekrāniem iznāca kanādiešu režisora Normena Džuisona (Norman Jewison) spēlfilma “Jēzus Kristus superzvaigzne”, kurā operas bibliskais sižets apvienots ar aktuālās hipiju kustības kontekstu. Filma tika uzņemta Izraēlā un Palestīnā, tostarp Jaunās Derības notikumu norises vietās. Galvenās lomas – Jēzu un Jūdu – tajā spēlēja Teds Nīlijs (Ted Neeley) un Karls Andersons (Carl Anderson); Jēzus loma sākotnēji tika piedāvāta Ī. Gilanam, kurš, nespējot filmēšanos apvienot ar Deep Purple koncertslodzi, no tās atteicās. Marijas Magdalēnas lomā redzamā I. Elimane un Poncija Pilāta atveidotājs Berijs Dennens (Barry Dennen) bija vienīgie filmas aktieri, kas piedalījušies arī oriģinālajā 1970. gada albumā un 1971. gada Brodvejas iestudējumā. Par spīti popularitātei, kritikas un kristīgo aprindu reakcija uz filmu bija neviennozīmīga un bieži vien nesaudzīga.

2000. gadā klajā nāca rokoperas adaptācija videofilmas formātā. Šis darbs, ko uzņēmusi austrāliešu režisore Geila Edvardsa (Gale Edwards) un angļu režisors Niks Moriss (Nick Morris), veidots kā skatuves iestudējuma videoversija un filmēts studijas paviljonā. Galvenās lomas tajā uzticētas Vestendas mūziklu aktieriem Glenam Kārteram (Glenn Carter) un Žeromam Predonam (Jérôme Pradon). E. L. Vēbers atzinis, ka šī ekranizācija viņa mākslinieciskajai iecerei atbilst vairāk nekā N. Džuisona veikums.

20. gs. 70. gados rokoperai bija milzīga ietekme uz jauniešiem un rokmūzikas cienītājiem gandrīz visā pasaulē. Tās albums un iestudējumi guva plašu ievērību, veicinot interesi par Jēzu Kristu un kristietību, aktualizējot garīgus meklējumus kā personības pašpilnveides priekšnoteikumu, kā arī veicinot t. s. kristīgās rokmūzikas izplatību.

Savukārt kristiešu vidū opera bieži tika uztverta noraidoši. Filmā “Jēzus Kristus superzvaigzne” Jēzu atveidojušais T. Nīlijs vairākkārt stāstījis (t. sk. intervijā Vatikāna Radio, Radio Vaticana, 2014. gadā), ka N. Džuisons pirms oficiālās pirmizrādes filmu demonstrējis Romas pāvestam Pāvilam VI (Pope Paul VI), kurš paudis pārliecību, ka tā kristietībai piesaistīs daudz jaunu sekotāju. Tomēr dažādas kristiešu organizācijas E. L. Vēberam un T. Raisam, kā arī Brodveja uzveduma un filmas autoriem pārmeta Jēzus Kristus un kristīgās reliģijas zaimošanu un primitivizēšanu ar triviālām interpretācijām, spekulatīvu un patvaļīgi selektīvu evaņģēliju pārstāstu. Uzskatot, ka operā tendenciozi atspoguļota ebreju priesteru loma Kristus nāvē, pret to iestājās arī vairākas ebreju organizācijas (t. sk. Amerikas Ebreju komiteja, American Jewish Committee), kas tai pārmeta antisemītismu. Sporādiski protesti pret “Jēzus Kristus superzvaigznes” uzvedumiem dažādās valstīs (ASV, Ziemeļīrijā, Krievijā u. c.) notikuši arī 21. gs., tomēr laika gaitā vispārējā attieksme pret šo darbu kļuva daudz iecietīgāka, ļaujot tam kļūt par plaši atzītu muzikālā teātra klasiku. 2000. gadā operas uzvedums ar Vatikāna amatpersonu akceptu tika izrādīts daudzu svētceļnieku apmeklētajos Jēzus Kristus dzimšanas divtūkstošgades svētkos Romā (Itālija).

Kopš 20. gs. 70. gadu sākuma “Jēzus Kristus superzvaigznes” ieskaņojumi neoficiālā ceļā izplatījās arī okupētajā Latvijā, vismaz divām melomānu paaudzēm kļūstot par pasaules uzskatu veidojošu dzīvesveida vērtību, kuras ietekme, neaprobežojoties ar mūziku un daudziem okupācijas apstākļos augušiem klausītājiem svešo kristīgo tematiku, rokoperu padarīja par nonkonformisma un iekšējas brīvības simbolu.