Grupai ir lieli nopelni postpanka muzikālās estētikas pamatu izveidē 20. gs. 70. gadu 2. pusē.

1976. gadā Salfordā, Lielajā Mančestrā, Anglijā, kādreizējie skolasbiedri Pīters Huks (Peter Hook, līdz 1962. gadam Pīters Vudheds, Peter Woodhead) un Bernards Samners (Bernard Sumner, pazīstams arī kā Bernards Dikens, Bernard Dicken un Bernards Albrehts, Bernard Albrecht), kurus bija iedvesmojis nesen apmeklēts The Sex Pistols koncerts, nodibināja grupu Warsaw, kurai pēc dažiem mēnešiem pievienojās dziedātājs Ians Kērtiss (Ian Curtis, pilnā vārdā Ians Kevins Kērtiss, Ian Kevin Curtis). 1977. gadā par tās bundzinieku kļuva Stīvens Moriss (Stephen Morris, pilnā vārdā Stīvens Pols Deivids Moriss, Stephen Paul David Morris) – kopš 1978. gada šie mūziķi darbojās ar nosaukumu ‘Joy Division’ (angļu 'Prieka divīzija'), kas aizgūts no rakstnieka Ka-cetnika 135633 (Ka-Tzetnik 135633) grāmatas “Leļļu māja” (House of Dolls, 1956), kurā ar to apzīmētas seksuāli izmantotas nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzītās.

Kaut arī sākotnēji Joy Division muzicēšana iekļāvās aktuālajā pankroka stilistikā, grupas muzikālās ietekmes neaprobežojās ar pankmūziku, bet iesniedzās arī The Velvet Underground, The Doors, Deivida Bovija (David Bowie), Kraftwerk un citu mākslinieku jaunradē.

1978. gadā klajā nāca pašizdots minialbums An Ideal for Living, bet principiāla nozīme Joy Divison attīstībā bija sadarbībai ar jaundibinātu, turpmāk ietekmīgu Mančestras neatkarīgo ierakstu kompāniju Factory Records un tās producentu Mārtinu Hanetu (Martin Hanett).

Ierakstot pirmo studijas albumu Unknown Pleasures (1979), M. Hanets grupas griezīgi agresīvo koncertskanējumu padarīja mērenāku un caurspīdīgāku, izceļot minimālistiski vienkāršo, bet melodisko basģitāras spēli un ritmisko pulsāciju, kas tuvāka deju mūzikai, kā arī uzsverot dziesmu emocionāli auksto noskaņojumu un drūmo atmosfēru. Šī tendence tālāk attīstīta albumā Closer (1980), kurā vairāk izmantoti sintezatori un elektroniskās bungas, kas pankrokā joprojām bija retums.

I. Kērtiss bija spilgts dziesmu tekstu autors un Joy Division idejiskais līderis, kura izpildījuma manierē apvienojušās Džima Morisona (Jim Morrison) un Igija Popa (Iggy Pop) vokālās un skatuviskās inspirācijas. Taču grupas darbību apgrūtināja viņa ģimenes krīzes un veselības problēmu (I. Kērtiss sirga ar progresējošu epilepsiju un depresiju) veicināta psiholoģiskā nenoturība, līdz 18.05.1980., īsi pirms došanās pirmajā turnejā pa Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), mūziķis izdarīja pašnāvību pakaroties.

Grupas otrais albums Closer iznāca jau pēc dziedātāja nāves un, tāpat kā šajā laikā atkārtoti izdotais singls Love Will Tear Us Apart, kļuva par tās pazīstamākajiem ierakstiem. Trīs pārējie mūziķi darbību turpināja grupā New Order.

Vēsturiskā skatījumā Joy Division galvenais nopelns bija pankroka stilistikas transformācija mākslinieciski daudzslāņainākā postpanka estētikā – tieši Joy Division un tādas grupas kā Siouxsie and the Banshees; Wire un Public Image Ltd. uzskatāmi par postpanka pionieriem. Savukārt albums Closer būtiski veicinājis arī t. s. gotiskā roka (gothic rock) stilistikas rašanos. Pankroka sociālās un politiskās neapmierinātības uzkurināto agresivitāti un huligānisko liriku aizstājot ar daudzveidīgāku un izkoptāku skanējumu, kā arī tekstiem, kuros mazāk apsūdzēta sabiedrība, vairāk analizēta indivīda sociālā un psiholoģiskā neiederība, Joy Division aizsāka muzikālu virzību, kam bija liela ietekme gan uz 80. gadu alternatīvā roka grupām (Bauhaus; The Smiths; The Cure; The Church; Primal Scream; U2 u. c.), gan nākamo desmitgažu mūziķiem (Radiohead; Nine Inch Nails, Placebo; Interpol; Franz Ferdinand; Arcade Fire; Mobijs, Moby; Low; The xx u. c.).

1995. gadā klajā nāca Deboras Kērtisas (Deborah Curtis) grāmata “Pieskarties no attāluma” (Touching from a Distance), kuras centrā ir viņas bijušā dzīvesbiedra I. Kērtisa likteņstāsts un abu attiecības. Autobiogrāfiskas grāmatas publicējuši arī grupas mūziķi P. Huks (“Svešie prieki: Joy Divison no iekšpuses”, Unknown Pleasures: Inside Joy Division, 2013 un “Substance”, Substance, 2016) un B. Samners (“Sīki un smalki”, Chapter and Verse, 2014). Grupas darbība un mūzika pētīta arī vairākās citu autoru grāmatās.

Joy Division darbība atspoguļota Factory Records un Mančestras mūzikas apritei veltītā spēlfilmā “24 stundu ballīšu cilvēki” (24 Hour Party People, režisors Maikls Vinterbatoms, Michael Winterbottom, Apvienotā Karaliste, 2002), savukārt režisora Antona Korbeina (Anton Corbijn) spēlfilma “Kontrole” (Control, Apvienotā Karaliste, ASV, 2007) stāsta par I. Kērtisu un ir balstīta D. Kērtisas grāmatā. Grupai veltīta arī dokumentālā filma Joy Division (režisors Grānts Džī, Grant Gee, Apvienotā Karaliste, 2007).

P. Huks (basģitāra, ģitāra, fona vokāls, 1976–1980)

B. Samners (ģitāra, taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1976–1980)

I. Kērtiss (vokāls, ģitāra, 1976–1980; miris 1980)

Terijs Meisons (Terry Mason; bungas, 1976–1977)

Tonijs Tabaks (Tony Tabac; bungas, 1977)

S. Moriss (bungas, 1977–1980)

Atmosphere; Atrocity Exhibition; Disorder; Heart and Soul; Incubation; Isolation; Love Will Tear Us Apart; New Dawn Fades; Shadowplay; She’s Lost Control; Transmission; Twenty Four Hours.

 Unknown Pleasures (Factory, 1979); Closer (Factory, 1980); Preston 28 February 1980* (NMC, 1999); Les Bains Douches 18 December 1979* (NMC, 2001).

* koncertieraksti