Laiza Minelli ir amerikāņu aktrise un dziedātāja, kas veidojusi spilgtu skatuves un kino karjeru, turpinot savas mātes – Holivudas mūziklu leģendas Džūdijas Gārlendas (Judy Garland) – radošo ceļu. L. Minelli talantu raksturo plaša aktiermeistarības amplitūda – no ekscentrikas līdz dramatismam, kā arī virtuozas vokālās un horeogrāfiskās prasmes, ko viņa apliecinājusi gan filmās, gan uz mūziklu un koncertskatuvēm, gan ierakstos.

L. Minelli ir dzimusi šovbiznesa slavenību ģimenē – ievērojams statuss Holivudā bija ne vien viņas mātei, izcilajai aktrisei un dziedātājai Dž. Gārlendai, bet arī tēvam ­– nozīmīgu Holivudas filmu autoram, kinorežisoram Vinsentem Minelli (Vincente Minnelli). L. Minelli ir pusmāsa Lorna Lafta (Lorna Luft) un pusbrālis Džozefs Lafts (Joseph Wiley Luft), kas dzimuši Dž. Gārlendas laulībā ar Holivudas producentu Sidu Laftu (Sid Luft) pēc laulības šķiršanas ar V. Minelli. Līdzīgi kā Dž. Gārlenda, L. Minelli filmu uzņemšanas laukumā nonāca agrā bērnībā – epizodiski viņa uz ekrāna parādījās jau trīs gadu vecumā filmā “Senajā, labajā vasarā” (In the Good Old Summertime, 1949), kurā galveno lomu atveidoja viņas māte.

L. Minelli ir skolojusies Čedvikas skolā (Chadwick School) Losandželosā un Izpildītājmākslu mākslu skolā (High School of Performing Arts) Ņujorkā. Kaut arī uz ekrāna L. Minelli nokļuva jau bērnībā, pirmie nopietnie profesionālie panākumi bija saistīti ar lomām uz skatuves un televīzijā (TV). 1963. gadā L. Minelli piedalījās 1941. gada mūzikla “Labāko kāju uz priekšu” (Best Foot Forward) jauniestudējumā – debitantes sniegumu atzinīgi novērtēja izdevums The New York Times. 1965. gadā 19 gadus vecā L. Minelli atveidoja galveno lomu Džona Kendera (John Kander) un Freda Eba (Fred Ebb) pirmajā mūziklā “Flora, sarkanā briesmone” (Flora, the Red Menace), par ko izpelnījās nozīmīgo ASV teātra Tonija balvu (Tony Award) labākajai mūziklu aktrisei, kļūstot par jaunāko šīs godalgas laureāti.

L. Minelli pirmā kino loma bija britu filmā “Čārlijs Bablzs” (Charlie Bubbles, 1967, rež. Alberts Finnijs, Albert Finney), kurā viņa tēlo pusmūža rakstnieka un šķirteņa Čārlija Bablza (lomā – A. Finnijs) jauniņo, pievilcīgo sekretāri Elaizu. Lielāku dramatisko ieguldījumu prasīja nākamā loma filmā “Sterilā dzeguze” (Thee Sterile Cuckoo, 1967) – par darbu šajā filmā viņa tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas (Academy Awards) Oskara balvai (Oscar) kategorijā “Labākā aktrise”. L. Minelli varone ir ekscentriska studente Mērija Anna, kura veido attiecības ar atšķirīga temperamenta puisi no citas koledžas. Filma ir psiholoģiski precīzs jaunatnes dzīves attēlojums, ko veidojis tolaik debitants, vēlāk – nozīmīgs ASV režisors Alans Dž. Pakula (Alan J. Pakula). Vienu no ievērojamākajām dramatiskajām lomām L. Minelli nospēlēja nākamajā filmā “Saki, ka mīli mani, Džūnija Mūna” (Tell Me That You Love Me, Junie Moon, 1970), ko uzņēmis pazīstamais režisors Oto Premingers (Otto Preminger). Tajā viņa atveido drauga sakropļotu jaunu sievieti, kurai nokļūšana slimnīcā aizsāk jaunu dzīves posmu.

1972. gadā klajā nāca filma “Kabarē” (Cabaret, 1972, rež. Bobs Fose, Robert Louis Fosse), kas uzskatāma par nozīmīgāko L. Minelli darbu kino. Filmas pamatā ir 1966. gadā Brodvejā pirmizrādīts Dž. Kendera un F. Eba autordueta mūzikls “Kabarē” (Cabaret), un tajā pārliecinoši izmantoti melodrāmas un politiskās satīras elementi. Filmas darbība risinās 20. gs. 20. gadu izskaņā Vācijā, kur strauji pieaug antisemītisks noskaņojums, bet L. Minelli atveidotā dekadentiski ekstravagantā kabarē dziedātāja Sallija Boulza uzstājas naktslokālā Kit Kat Klub un uzsāk kopdzīvi ar amerikāņu rakstnieku. Klubs un tā vide kļūst par vācu sabiedrībā joprojām izplatītās dekadences un drīzā politiskā autoritārisma priekšnojautu metaforu. Par atraktīvās Sallijas Boulzas atveidojumu 1973. gadā L. Minelli tika piešķirta Amerikas Kinoakadēmijas balva “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise”.

1973. gads L. Minelli karjerā bija īpaši nozīmīgs, jo viņa saņēma gan nozīmīgāko kino apbalvojumu “Oskars”, gan ASV TV industrijas Emmy balvu (Emmy Awards) par koncertprogrammu “Laiza ar Z” (Liza with a Z, 1972), ko iestudēja izcilais mūziklu režisors un horeogrāfs B. Fose.

Pēc “Kabarē” panākumiem L. Minelli vairāk koncentrējās uz koncertdarbību, nevis kino, turklāt dažas nākamās filmas bija mazāk sekmīgas. Lielbudžeta filmas “Veiksmīgā lēdija” (Lucky Lady, 1975, rež. Stenlijs Donens, Stanley Donen) darbība risinās ASV “sausā likuma” laikā 20. gs. 20. un 30. gados. L. Minelli tajā tēloja vitālu atraitni, kura iesaistās alkohola kontrabandā ar partneriem, kurus atveidoja populārie aktieri Džīns Hekmens (Gene Hackman) un Bērts Reinoldss (Burt Reynolds).

Filma “Laika jautājums” (A Matter of Time, 1976) bija būtiska kā sadarbība ar aktrises tēvu – režisoru V. Minelli, kuram tā izrādījās mūža pēdējā filma. L. Minelli tajā spēlēja Romas viesnīcas istabeni, kuru kāda kaprīza grāfiene nolemj padarīt par zvaigzni. “Laika jautājums” piedāvā negaidītu aktrišu duetu – L. Minelli un zviedru izcelsmes Holivudas zvaigznes Ingrīdas Bergmanes (Ingrid Bergman) partnerību.

Par nozīmīgu uzskatāms L. Minelli darbs izcilā amerikāņu režisora Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese) filmā “Ņujorka, Ņujorka” (New York, New York, 1977), kurā viņas partneris bija aktieris Roberts de Niro (Robert de Niro). Filmas darbība risinās ASV pēc Otrā pasaules kara, un tās centrā ir divu jaunu mūziķu vētrainās attiecības. L. Minelli atveido dziedātāju Fransīnu, kura sastop pašpārliecinātu saksofonistu. Talantīgo mākslinieku ģimeni iznīcina karjeras ambīcijas un raksturu nesaderība.

L. Minelli piemīt spilgts un ekscentrisks raksturlomu tēlotājas talants un atveidoto tēlu dziļš psiholoģiskais pamatojums. Šādi var raksturot arī L. Minelli darbu komēdijā “Artūrs” (Arthur, 1981, rež. Stīvs Gordons, Steve Gordon). Tajā viņa tēloja vienkāršas izcelsmes sievieti, kura veic sīkas zādzības dārgos veikalos un nejauši kļūst par ekscentriska miljonāra romantiskas intereses objektu. Šo varoni L. Minelli spēlēja arī populārās filmas turpinājumā “Artūrs 2: ar ledu” (Arthur 2: On the Rocks, 1988, rež. Bads Jorkins, Bud Yorkin); viņas partneris abās filmās ir britu komiķis Dadlijs Mūrs (Dudley Stuart John  Moore).

1987. gadā komēdijā “Īres policists” (Rent-a-Cop, rež. Džerijs Londons, Jerry London) L. Minelli vēlreiz spēlēja kopā ar aktieri B. Reinoldsu un atveidoja prostitūtu, kura, kļūstot par nozieguma liecinieci, aizstāvībai ir spiesta nolīgt apsargu – izbijušu policistu.

90. gadu sākumā filmā “Dejojot stepu” (Stepping out, 1991, rež. Lūiss Gilberts, Lewis Gilbert) viņa atveidoja kādreizējo Brodvejas mākslinieci, kura vada deju nodarbības pieaugušajiem.

Kaut arī kinokarjeru ietekmēja veselības problēmas, aktrise ir turpinājusi filmēties arī 21. gs. – pamatā TV seriālos, biežāk – atsevišķās to epizodēs. Piemēram, seriāla “Likums un kārtība” (Law & Order: Criminal Intent, 2001–2011) 2006. gada epizodē. Apjomīgāka loma bija seriālā “Kavētā attīstība” (Arrested Developement, 2003–2019), kur L. Minelli tēloja temperamentīgo Lusillu pirmajā, otrajā un ceturtajā sezonā, kopumā 21 sērijā. Pretrunīgi vērtētajā mazbudžeta komēdijā  “Oh Ohaio”  (The Oh in Ohio, 2006, rež. Billijs Kents,  Billy Kent) L. Minelli, atkal apliecinot komiķes talantu, notēloja seksa terapijas speciālisti.

L. Minelli ir filmējusies arī pēc populāra TV seriāla motīviem veidotā filmā “Sekss un lielpilsēta 2” (Sex and the City 2; 2010, rež. Maikls Patriks Kings, Michael Patrick King).

Paralēli darbībai kino L. Minelli attīstīja arī skatuves karjeru –  viņa ir saņēmusi trīs ASV augstākos teātra mākslas apbalvojumus – Tonija balvas. Otro Tonija balvu viņa saņēma par darbu Dž. Kendera un F. Eba mūziklā “Cēliens” (The Act, 1977.–1978. gada sezona), ko režisēja M. Skorsēze, trešo – par koncertiestudējumu “Laiza ir pilī”  (Liza’s at the Palace, 2008–2009, rež. Rons Lūiss, Ron Lewis).

Tāpat kā viņas mātei, L. Minelli piemita muzikalitāte, kas ļāva kļūt par vairāku paaudžu iecienītu dziedātāju ar spēcīgu, tehniski precīzu alta dziedājumu, aizrautīgi enerģisku izpildījuma manieri un spilgtu, nereti komisku vai traģikomisku skatuves tēlu – vienkāršu, nedaudz vulgāru, taču simpātisku “pasaules iekarotāju”, kura savu mērķu vārdā ir gatava pārciest dzīves triecienus. L. Minelli dziedāja arī aktuālo popmūziku, taču viņas pamatrepertuāru veidoja Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas standarti, mūziklu tēmas un tradicionālās populārās mūzikas estētikā ieturēti skaņdarbi. 

Kaut arī pirmo lielo atzinību viņa izpelnījas ar koncertalbumu “Live” at the London Palladium (1965), kas ieskaņots ar Dž. Gārlendu, un abām piemita līdzīgs skatuviskais temperaments, no mātes spilgtā tēla L. Minelli centās norobežoties. Par nozīmīgākajiem padomdevējiem karjeras agrīnajā periodā viņa uzskatīja Toniju Benetu (Tony Bennett) un Šarlu Aznavūru (Charles Aznavour).

Pēc veiksmīgas debijas muzikālajā teātrī 1964. gadā viņa sāka dziedāt naktsklubos, kā arī noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Capitol Records un aizsāka ilggadēju sadarbību ar mūziklu un dziesmu autoriem Dž. Kenderu un F. Ebu, kuri snieguši būtisku ieguldījumu viņas muzikālajā izaugsmē; F. Ebs arī iestudējis vienu no dziedātājas slavenākajiem koncertšoviem Minnelli on Minnelli (1999) ar dziesmām no viņas tēva V. Minelli filmām.

Starp slavenākajiem Dž. Kendera un F. Eba sacerējumiem dziedātājas repertuārā bija Cabaret un Maybe This Time no mūzikla “Kabarē”. Līdzīgu statusu iemantojušas All That Jazz no mūzikla “Čikāga” (Chicago, 1975) un Theme from New York, New York – lai arī visplašāk tā pazīstama kā viens no Frenka Sinatras (Frank Sinatra) pēdējiem lielajiem hitiem (1980), pirmoreiz Theme from New York, New York izskanēja L. Minelli izpildījumā filmā “Ņujorka, Ņujorka”; vēlāk tā bija neiztrūkstoša gandrīz katrā viņas uzstāšanās reizē – vairākkārt arī duetā ar F. Sinatru. Vēl viena turpmāk klasiska mākslinieces repertuāra vienība, ko Dž. Kenders ar F.  Ebu sacerēja filmai “Ņujorka, Ņujorka”, ir dziesma But the World Goes ’Round.

Dziedātāja regulāri strādāja arī ierakstu studijā, tomēr visspilgtāk viņas artistiskums izpaudās uz koncertskatuves, tādēļ lielu daļu viņas diskogrāfijas veido koncertieskaņojumi. Koncertprogrammas tika veidotas kā vērienīgi uzvedumi ar orķestri, dejotājiem, kostīmu maiņām un monologiem dziesmu starplaikos.

1987. gadā L. Minelli kļuva par pirmo izpildītāju, kam izdevies pilnībā izpārdot trīs nedēļu koncertsēriju prestižajā Ņujorkas Kārnegija zālē (Carnegie Hall), bet 80. gs. nogalē viņa piedalījās lielā, daudzas valstis aptverošā turnejā “Frenks, Laiza & Samijs: lielais notikums” (Frank, Liza & Sammy: The Ultimate Event) ar F. Sinatru un Samiju Deivisu jaunāko (Sammy Davis Jr.); turneja bija iecerēta kā 50. un 60. gados populārā dziedātāju un aktieru grupējuma Rat Pack atkalapvienošanās, un viņa tajā aizstāja Dīnu Mārtinu (Dean Martin), kurš veselības problēmu dēļ piedalījās tikai dažos koncertos. Šajā laikā L. Minelli arī savus cienītājus pārsteidza ar negaidītu žanrisku atkāpi, ieskaņojot dueta Pet Shop Boys producētu elektroniska deju popa albumu Results (1989). Dueta mūziķi Kriss Lovs (Chris Lowe) un Nīls Tenants (Neil Tennant) arī sacerējuši vairumu albumā dzirdamo dziesmu, taču par tā veiksmīgāko singlu (Top 10 Lielbritānijā) kļuva Pet Shop Boys raksturīgā sintpopa stilā aranžētā Losing My Mind no Stīvena Sondhaima (Stephen Sondheim) mūzikla “Muļķībiņas” (Follies, 1971).

1992. gadā viņa ar grupas Queen mūziķiem, uzstājoties Fredija Merkūrija (Freddie Mercury) piemiņas koncertā Vemblija stadionā (Wembley Stadium) Londonā (Anglija), izpildīja dziesmu We Are the Champions, savukārt viens no vēlīnās muzikālās karjeras nozīmīgākajiem darbiem bija romantisku džeza balāžu albums Gently (1996), kas pretendēja uz Grammy balvu kategorijā “Labākais tradicionālā popa vokālais albums” (Best Traditional Pop Vocal Album); tajā dzirdama arī dziesma Does He Love You? – duets ar Donnu Sammeri (Donna Summer).

Aktīvu koncertdarbību L. Minelli turpināja arī 21. gs. pirmajā desmitgadē, bet pēc tam to beidza veselības sarežģījumu dēļ. Viņas pēdējais studijas albums Confessions ar dažus gadus iepriekš ieskaņotām dziesmām iznāca 2010. gadā, bet viens no pēdējiem muzikālajiem priekšnesumiem redzams filmā “Sekss un lielpilsēta 2”, kurā L. Minelli izpilda Koula Portera (Cole Porter) dziesmu Ev’ry Time We Say Goobye un Bejonsē (Beyoncé) hitu Single Ladies (Put a Ring on It).

1990. gadā L. Minelli bija starp pirmajiem jaunieviestās Grammy “Leģendu balvas” (Grammy Legend Award) saņēmējiem.

All That Jazz; Cabaret; Does He Love You?*; I’ve Got the World On a String**; Losing My Mind; Love Pains; Maybe This Time; Money Money; Say Liza (Liza with a “Z”); The Singer; Theme from New York, New York; Try to Remember

* ar Donnu Sammeri

** ar Frenku Sinatru

Liza! Liza! (Capitol, 1964); “Live” at the London Palladium*• (Capitol, 1965); Come Saturday (A&M, 1969); Cabaret** (ABC, 1972); Liza with a “Z”: A Concert for Television* (Columbia, 1972); The Singer (Columbia, 1973); New York, New York** (Liberty, 1977); At Carnegie Hall* (Telarc, 1987); Results (Epic, 1989); Gently (Angel, 1996); Minnelli on Minnelli: Live at the Palace* (Angel, 2000); Liza’s Back* (J, 2002); Liza’s at the Palace* (Hybrid, 2009); Confessions (Decca, 2010)

*• koncertieraksti ar Džūdiju Gārlendu

* koncertieraksti

** mūzika tāda paša nosaukuma filmai