Leonīds Vīgners ir viens no sava laika ievērojamākajiem latviešu simfoniskā orķestra un kora diriģentiem, kurš pirmatskaņojis daudzus savu laikabiedru komponistu darbus. Viņš bija vairāku Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents un goda virsdiriģents. Spilgta personība, kas iespaidojusi savus līdzgaitniekus un laikabiedrus, kā arī mūzikas studentus – nākamo paaudžu mūziķus. 

L. Vīgners piedzima mūziķu ģimenē – tēvs Ernests Vīgners bija absolvējis Maskavas Valsts Konservatoriju (Московская государственная консерватория имени П. И. Чайковского) un nodarbojās ar pedagoģiju, māte Luīze bija mūzikas skolotāja. Jau zēna gados L. Vīgners ieguva labu muzikālo izglītību Maskavā un pirmās uzstāšanās bija “brīnumbērna” cienīgas: tēva vadītās mūzikas skolas audzēkņu koncertā kā diriģents viņš debitēja sešu gadu vecumā un pēc diviem gadiem (1914) diriģēja Franča Šūberta (Franz Schubert) balādi “Meža ķēniņš” (Erlkönig) Maskavas Lielā teātra (Большой театр) orķestra, kora un solistu sniegumā.

Pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gadā, Vīgneru ģimene atgriezās Latvijā. 1921. gada rudenī L. Vīgners uzsāka studijas Latvijas Konservatorijā un absolvēja to trijās specialitātēs – 1928. gadā ērģeļu spēlē pie Paula Jozuus, 1930. gadā – kompozīcijā pie Jāzepa Vītola un diriģēšanā pie Georga Šnēfoigta (Georg Lennart Schnéevoigt, īslaicīgi studējis arī pie Emīla Kūpera), papildus apguva sitamo instrumentu spēli. No 1920. līdz 1933. gadam strādāja par teorētisko priekšmetu pasniedzēju sava tēva E. Vīgnera Fonoloģijas institūtā. 1930. gadā saņēma Latvijas Kultūras fonda stipendiju, kas deva iespēju papildināties diriģēšanas meistarklasēs pie Feliksa Veintgartnera (Felix Weintgartner) Bāzelē, kā arī apmeklēt tādas Eiropas mūzikas metropoles kā Prāgu, Vīni, Zalcburgu, Berlīni, Drēzdeni un Parīzi.

20. gs. 30. gados E. Vīgners uzsāka aktīvu muzikālo darbību Latvijā: 1930. gadā dibināja Bezdarbnieku simfonisko orķestri (vēlāk tas pārsaukts par orķestri “Dzimtene”), bija Jelgavas simfoniskā orķestra diriģents (1930–1934), Ķemeru simfoniskā orķestra diriģents (1934–1940), vīru kora “Dziedonis” un Sieviešu palīdzības korpusa sieviešu kora diriģents (1930–1935). 1935. gadā dibināja Vīgnera vīru kori.

1933. gadā notika L. Vīgnera pirmais solodziesmu vakars, un 25.07.1936. viņam bija iespēja debitēt kā diriģentam ar Rīgas radiofona simfonisko orķestri koncertā, kad tika atklāta jaunuzceltā slēgtā Dzintaru koncertzāle (mūsdienās Mazā zāle).

1936. gadā L. Vīgners uzsāka darba gaitas Latvijas Nacionālajā operā – sākumā kā suflieris (bez algas), no 1937. līdz 1941. gadam bija diriģenta Leo Bleha (Leo Blech) asistents, no 1939. gada – operu diriģents (pirmais patstāvīgais iestudējums 1941. gadā bija Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviljas bārddzinis” (Il barbiere di Siviglia), no 1945. līdz 1949. gadam – galvenais diriģents; viņa vadībā notika daudzi pasaulslavenu klasisko operu iestudējumi vai atjaunojumi ar jaunu opersolistu sastāvu.

1949. gadā sākās L. Vīgnera kā galvenā diriģenta periods Latvijas PSR Radiokomitejas simfoniskajā orķestrī (mūsdienās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris), kas ilga līdz pat 1975. gadam ar īslaicīgu pārtraukumu no 1963. līdz 1967. gadam. Viņš vadīja šī orķestra koncertbraucienus gan uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām, gan uz Bulgāriju un Vācijas Demokrātisko Republiku.

L. Vīgners ir diriģējis pirmatskaņojumus ļoti daudziem latviešu komponistu simfoniskajiem darbiem, no kuriem kā nozīmīgākie jāmin Jāņa Ivanova simfonijas: Sestā “Latgales” (1949), Septītā (1953), Astotā (1956), Divpadsmitā (1967); Ādolfa Skultes Otrā simfonija “Ave Sol” (1959), Marģera Zariņa svīta klavierēm un orķestrim “Grieķu vāzes” (1960), Artūra Grīnupa Piektā simfonija “Kaugurieši”(1961), Imanta Kalniņa Trešā (1968) un Ceturtā simfonija (1973). Klasiskā simfoniskā repertuārā par L. Vīgnera interpretācijas virsotnēm laikabiedri atzinuši Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) Devīto simfoniju un Aleksandra Skrjabina (Александр Николаевич Скрябин) darbus: “Ekstāzes poēma” (Поэма экстаза) un “Prometejs” (Прометей). L. Vīgners izcili pārzināja visus simfoniskā orķestra mūzikas instrumentus, to iespējas, viņam bijusi absolūtā dzirde un lieliska atmiņa. Kā diriģentu viņu raksturoja spēja pārliecinoši atklāt skaņdarbu pamatdomu, muzikālos tēlus un emocionāli uzrunāt klausītājus.

No 1947. gada L. Vīgners bijis orķestra diriģēšanas klases un operdziedāšanas klases pedagogs; kopš 1961. gada – profesors. Viņa diriģēšanas klasi beiguši tādi izcili Latvijas mūziķi kā Edgars Tons, Haralds Mednis, Mendelis Bašs un citi. Operdziedāšanas klasē ar topošajiem operas solistiem tika iestudētas pilnvērtīgas klasiskās operas, kā, piemēram, Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин) un Modesta Musorgska (Модест Андреевич Мусоргский) “Boriss Godunovs” (Борис Годунов).

Jau 20. gs. 30. gados L. Vīgners kļuva par vienu no labākajiem latviešu kordiriģentiem. 1947. gadā viņš dibināja jaukto kori “Mūza”, kas darbojās LPSR Arodbiedrību centrālās padomes strādnieku kluba paspārnē. Vēlāk dibināja un vadīja Republikas Dziedāšanas skolotāju un kordiriģentu kori (1959–1965), Republikas Dziedāšanas skolotāju un kordiriģentu kamerkori (1965–1990).

L. Vīgners bija Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents no 1948. gada līdz pat dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā. Viņš izmantoja savu autoritāti, lai aizstāvētu latviešu klasiskās kora dziesmas un latviešu tautasdziesmas svētku repertuārā, kā arī aizsāka vīru un sieviešu koru salidojumus. 1977. gada XVII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos L. Vīgneru neuzaicināja būt par svētku virsdiriģentu, bet aicinājumu būt goda virsdiriģentam meistars nepieņēma. Tikai 1990. gadā L. Vīgners atgriezās uz dziesmu svētku estrādes diriģēt svētku kopkori.

L. Vīgnera nozīmīgākie darbi ir viņa simfonisko darbu interpretācijas daudzu desmitu gadu garumā, no kurām liela daļa ir ieskaņotas.

Kā komponists L. Vīgners bija aktīvs jaunībā – sacerējis ap 30 kora dziesmu, ap 80 solo dziesmu un mazliet instrumentālās kamermūzikas, tostarp “Sonāti klavierēm”. Vairākas no viņa kora dziesmām tika iekļautas Vispārējo dziesmu svētku kopkora repertuārā; kā pirmā no tām – “Kalējiņi, bāleliņi” vīru korim ar Rūdolfa Blaumaņa tekstu 1948. gadā.

L. Vīgnera mākslinieciskā darbība ilga vairāk nekā pusgadsimtu un veidoja spilgtu posmu Latvijas mūzikā. L. Vīgnera personības daudzpusība, augstie mākslinieciskie ideāli un sasniegumi Latvijas mūzikas kultūrā ir augstu novērtēti.

Māksliniekam ir piešķirti daudzi Goda raksti un daudzi apbalvojumi: padomju okupācijas laikā L. Vīgneram tika piešķirts Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums (1955); pēc neatkarības atgūšanas: Latvijas Republikas Ministru kabineta balva (1996), Latvijas Lielā mūzikas balva (1998), Jāņa Cimzes (1998) un Jāzepa Vītola piemiņas medaļas (1998), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (1993), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1994).

2007. gadā skvērā pie Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra ēkas ir uzstādīts L. Vīgneram veltīts tēlnieces Leas Davidovas-Medenes veidots krūšutēls. L. Vīgnera portretu ir gleznojis Juris Jurjāns (1976/2016, audekls, eļļa).

L. Vīgnera portretējums dokumentālajā kino ir skatāms: dokumentālajā filmā “Es palieku Es” (režisors Ivars Zviedris, Anša Epnera studija, Ave, 2006); “Nepabeigtā simfonija” (kinožurnāls “Māksla” Nr. 3, Rīgas kinostudija, 1984); “Dzīve skaņās” (diriģenta L. Vīgnera 60 gadu dzīves un 40 gadu darba jubileja, kinožurnāls “Padomju Latvija” Nr. 3, Rīgas kinostudija, 1967).

CD*, “Starp divām mūžībām... (Leonīda Vīgnera kora dziesmas)”, Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, 2001.

CD, “Janis Ivanovs: Orchestral Works Vol. 2”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (L. Vīgners, I. Resnis, M. Villerušs), Campion Cameo, 1999, CAMEO 2009.

LP**, “Diriģē Leonīds Vīgners”, Rīgas skaņuplašu fabrika “Melodija”, 1975.

LP, “Imants Kalniņš – Simfonija Nr. 4”, Latvijas Radio un televīzijas orķestris (diriģents Leonīds Vīgners), Melodija, 1976.

LP, “Jānis Ivanovs: Simfonija Nr. 12, Latvijas Radio simfoniskais orķestris (diriģents Leonīds Vīgners), “Melodija”, 1970.

LP, “Jānis Ivanovs: 6. simfonija (Vissavienības Radio simfoniskais orķestris, diriģents Leonīds Vīgners)”, ”Līgo”, b. g.

LP, “Jānis Ivanovs: 7. simfonija do minorā”, Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris (diriģents Leonīds Vīgners),  “Melodija”, b. g.

LP, “Muzikālas gleznas no k/f “Salna pavasarī””,  Latvijas Radio simfoniskais orķestris (diriģents L. Vīgners), “Līgo”, 1958.

*kompaktdisks

**vinila skaņuplate