Personības nozīme Atšķirībā no citiem nozīmīgiem Baltās kustības līderiem, A. Kolčaka personība joprojām tiek vērtēta vispretrunīgāk. A. Kolčaka pretinieku atbalstītāji joprojām uzskata, ka viņš bija Lielbritānijas, ASV vai vienlaicīgi abu valstu specdienestu aģents un (vai) marionete. Viņa valdībai pārmet izteikti asinskāru būtību, kas izpaudās “zvērīgajā baltajā terorā”. Tomēr neviens no apgalvojumiem nav pamatots, un tie abi tika atspēkoti jau krievu emigrācijas historiogrāfijā starpkaru laikā. Neskatoties uz to, strīdi, it īpaši mūsdienu Krievijā, nav rimušies, A. Kolčaks joprojām nav reabilitēts, un viņam par godu uzstādītie objekti tiek regulāri demolēti.
Lai gan A. Kolčaks kļuva par nozīmīgāko bruņoto spēku komandieri un Krievijas pilsoņu karā plašākās teritorijas diktatoru, viņš ievērojami atšķiras no citiem pretlielinieku līderiem vairākos pamata jautājumos. No tiem būtiskākie:
1. Augstākā valdnieka statuss. Tika gaidīts, ka šis amats veicinās “balto” spēku konsolidāciju, it īpaši pēc tam, kad A. Kolčaku 1919. gada vasaras sākumā atzina citi Baltās kustības līderi. Realitātē, izvietojot Baltās kustības karaspēku milzīgajā teritorijā bijušās impērijas perifērijā, nebija iespējams izveidot vienotu fronti. Augstākā valdnieka statuss un A. Kolčaka valdības atrašanās attālā reģionā austrumos kļuva par traucēkli ārpolitikas jautājumos, it īpaši Somijas atzīšanas jautājumā. Atrodoties vairāku tūkstošu kilometru attālumā, A. Kolčaka bija jāpaļaujas tikai uz savu emisāru sniegto informāciju (pat ne uz frontes virspavēlnieku ziņojumiem), kas bija subjektīva, un, neatzīstot Somijas neatkarību, primāri cieta Ziemeļaustrumu armijas vadības īstenotā Petrogradas ieņemšanas operācija, kas zaudēja potenciālo Somijas armijas atbalstu.
A. Kolčaka valdībai nebija jāsadarbojas ar “nacionālām nomalēm”, viņa militārās operācijas nebija no tām atkarīgās, kā, piemēram A. Deņikina gadījumā no Polijas armijas vai Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) – no Igaunijas, Somijas, mazāk Latvijas armijas. Tam biju papildu faktora loma A. Kolčaka noliedzošajā attieksmē pret šo valstu atzīšanu, atzīstot tikai Polijas suverenitāti, bet ne tādās robežās kā to vēlējās Polijas puse.
2. Teritoriālās un vietējās sociāli politiskās īpatnības. Lai gan A. Kolčaka valdība nomināli kontrolēja ārkārtīgi plašu teritoriju, realitātē vairākos apgabalos gan civilā gan militārā vara un loģistika koncentrējās dažādu atamanu rokās. Bieži vien viņi ignorēja A. Kolčaka pavēles un rīkojās pēc savas iniciatīvas, nereti asinskāri un savtīgos nolūkos. A. Kolčaks laicīgi tam nepievērsa uzmanību, ilgtermiņā negatīvi noskaņojot vietējos iedzīvotājus kā pret atamaniem, tā arī pret A. Kolčaku. Savukārt, ņemot vērā, ka Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu zemnieki reizē bija arī bruņoti mednieki, viņi veidoja partizānu vienības, kas uzbruka, A. Kolčaka karaspēkam atkāpjoties.
Turklāt, tā kā Krievijas austrumos vēsturiski nebija izveidojusies dzimtbūšana, sākoties rekvizīcijām vai citām vietējās varas piespiedu aktivitātēm, zemnieki nevilcinoties pretojās. Savukārt, ņemot vērā Krievijas pilsoņu kara īslaicīgo raksturu un austrumu reģionu ģeogrāfiju, līdz pat 1920. gadam lielinieki nespēja nostiprināties un īstenot kā “kara komunisma” politiku, tā arī izvērst Sarkano teroru, kas kopumā būtu krietni sliktāka alternatīva “baltajiem” un veicinātu sacelšanās, kā, piemēram, Krievijas Donas reģionā u. c. Ārkārtīgi plaši zemnieku nemieri austrumos izcēlās tikai 1920. gadā, laikā, kad regulārie pretlielinieciski karaspēki jau bija sakauti.
3. Profesionālā pieredze. A. Kolčaks bija jūrnieks, un tas būtiski un ne vienmēr pozitīvi atspoguļojās viņa karadarbībā uz sauszemes. Turklāt atšķirībā no armijas Krievijas flotei Pirmajā pasaules karā bija otršķirīga nozīme, un tā nepiedalījās izšķirošās jūras kaujās, līdz ar to A. Kolčaka pieredze lielākoties bija mīnēšanas un citu jūras aizsardzības pasākumu jomā, ko nevarēja izmantot kaujās uz sauszemes. Pastāv uzskats, ka admirālis, savulaik būdams Jūras ģenerālštāba Baltijas nodaļas priekšnieks un flotes modernizācijas īstenotājs, lai veicinātu flotes reformas, deva priekšroku jaunajiem speciālistiem. Tas iezīmējās arī Krievijas pilsoņu karā, kad militāro operāciju plānošanā tika atstumti pieredzējušie ģenerālštāba virsnieki, un rezultātā kļuva par iemesliem neveiksmēm.
Profesionālā pieredze Baltijas jūras reģionā reizē kļuva par iemeslu A. Kolčaka kategoriski noliedzošai attieksmei Baltijas valstu atzīšanas jautājumā. Admirālis uzskatīja, ka Krievijas Impērijas izbūvētas ostas un piekrastes nocietinājumu sistēma nevar tikt atdota jaundibinātiem valstiskajiem formējumiem, kas, viņaprāt, nespētu ilgstoši pastāvēt, un nocietinājumus ātri varētu ieņemt pretinieks (t. i., Vācija).
Īpašu uzmanību A. Kolčaks pievērsa Latvijai, Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām, kas atšķirībā no Petrogradas un Tallinas ziemā pilnībā neaizsala, kas apvienojumā ar labi attīstītu dzelzceļa tīklu bija stratēģiski svarīgi Krievijai.
4. Atpazīstamība. A. Kolčaks nebija tik populārs, kā, piemēram, Lavrs Korņilovs (Лавр Георгиевич Корнилов) vai N. Judeņičs. Ņemot vērā flotes sekundāro lomu karā, viņš bija plaši pazīstams galvenokārt jūras spēkos. Faktiski A. Kolčaku iesaistīties pretlielinieku pusē austrumos aicināja kā populārāko un pieejamāko personu Krievijas austrumos.
5. Iesaistīšanās Krievijas pilsoņu karā. Topošais admirālis pretlielinieciskajā kustībā iesaistījās samērā vēlu, 1918. gada nogalē, turklāt atšķirībā no L. Korņilova un A. Deņikina A. Kolčaks ieradās Omskā laikā, kad tika nodibināta sadarbība ar Sabiedrotajiem, eksistēja karaspēki un viņa rīcībā atradās Krievijas zelta rezerves, kas netika pilnībā iztērētas pat līdz viņa valdības krišanai.
6. Bruņoto spēku apmērs. A. Kolčaka vadītie bruņotie spēki bija vienīgā armiju grupa, kas īslaicīgi (1919. gada pavasarī) skaitliski pārspēja Strādnieku un zemnieku sarkano armiju, tam par iemeslu bija veiksmīgi īstenota mobilizācija. Tās organizēšana reģionā ar zemu iedzīvotāju blīvumu bija viens no A. Kolčaka veiksmīgi īstenotajiem pasākumiem, ko nespēja realizēt citu “balto” armiju virspavēlnieki pat blīvāk apdzīvotos reģionos.
7. Sabiedroto nodevība. Atšķirībā no citām “balto” armijām, kur Sabiedrotajiem bija ievērojama loma evakuācijā un tie pat sniedza atbalstu emigrācijā, A. Kolčaks kļuva par Sabiedroto nodevības upuri.
Vienlaikus A. Kolčakam un viņa vadītajai valdībai piemita īpašības, kas bija kopīgas visai Baltajai kustībai:
1) orientācija tikai uz Sabiedrotajiem; 2) Krievijas nākotnes politiskā vīzija, Krievijas nākotnes politisko formu uzticot Krievijas Satversmes sapulcei (A. Kolčaka interpretācijā – Nacionālajai sapulcei); 3) tuvākie politiskie līdzgaitnieki – kadeti (Konstitucionāli demokrātiskajai partijai piederīgie valstsvīri); 4) neatrisināts agrārais jautājums; 5) “nedalāmās Krievijas” politika u. c.
Lai gan A. Kolčaka pakļautībā atradās lielākie “balto” bruņotie spēki, viņš nespēja gūt militāro iniciatīvu ilgtermiņā un pēc īslaicīgiem panākumiem bija spiests atkāpties. Vērā ņemamus ilgtermiņa panākumus A. Kolčaks būtu spējis sasniegt tikai, koordinējot uzbrukumu ar bruņotajiem spēkiem citos reģionos, kas A. Kolčaka militāro panākumu zenītā vēl neguva pārliecinošus panākumus cīņas laukā un sāka plašu ofensīvu laikā, kad A. Kolčaka armijas atkāpās.
A. Kolčaka augstākā Krievijas valdnieka amats Sabiedroto skatījumā lika pieprasīt krietni plašākus soļus un garantijas demokrātiskā valstiskuma izveidei nākotnē. Lai gan līdzīgi kā citi “balto” līderi, A. Kolčaks solīja sasaukt Satversmes sapulci, realitātē viņš atbalstīja militāro diktatūru. Tas nebija reakcionārs solis, bet gan nepieciešams pasākums valdības darbībai un karadarbības veicināšanai pilsoņu kara apstākļos. Pretēji populāram mītam A. Kolčaks nebija izteikts monarhijas atbalstītājs, bet gan stingras varas piekritējs, vismaz kara un sekojošā pārejas periodā.
Ņemot vērā, ka diktatūrā lielākais svarīgu jautājumu slogs tiek uzticēts vienai personai, tai jābūt izteikti kompetentai, bet A. Kolčaka gadījumā rezultātu spēcīgi ietekmēja subjektīvie faktori un pat rakstura un veselības īpatnības. Līdzīgi kā citi Baltās kustības līderi (iespējams, izņemot Pjotru Vrangeli, Петр Николаевич Врангель) A. Kolčaks bija ļoti vājš politiķis, kas apvienojumā ar nelīdzsvarota rakstura epizodēm un izvēlēto pārstāvju darbību kļuva par iemesliem viņa neveiksmēm gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.
Savukārt A. Kolčaka “nedalāmās Krievijas” politikai apvienojumā ar augstākā valdnieka statusu bija negatīva loma politiskās un militārās darbības gaitā citos reģionos, kurus kontrolēja citas pretlielinieku valdības un komandieri. Spilgtākais piemērs – 1919. gada pirmajā pusē vilcināšanās atzīt Somijas neatkarību liedza Krievijas Ziemeļrietumu armijai gūt Somijas armijas atbalstu Petrogradas ieņemšanā, kas spētu būtiski ietekmēt kara gaitu, tai skaitā arī A. Kolčaka bruņoto spēku stāvokli, piespiežot Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas vadību dalīt spēkus Petrogradas aizsardzībai un cīņai pret A. Kolčaka karaspēku. Savukārt A. Kolčaka un viņa emisāru nelokāmā nostāja Parīzes miera konferencē, neatzīstot valstu suverenitāti, kas bija izveidotas pēc Krievijas Impērijas sabrukuma (izņemot Poliju), kļuva par iemeslu tam, ka mazinājās atbalsts krievu karaspēkiem tajos reģionos, kur sadarbība ar jaundibināto valstu karaspēkiem bija vitāli svarīga, tai skaitā arī Baltijas reģionā.
Neraugoties uz rakstura un profesionālajām īpašībām, kā arī politiskajām kļūdām, pat A. Kolčaka oponenti augstu vērtēja viņa pašaizliedzīgo godīgumu, savtīgu mērķu noliegšanu, augstu apzinīgumu un piekrišanu uzņemties ārkārtīgi sarežģītus pienākumus juku laikos, kam, visdrīzāk, viņš nebija piemērots.