Derīgo izrakteņu izvietojumu Latvijā nosaka tās ģeoloģiskā uzbūve un ģeoloģiskā vēsture. Proterozoja pamatklintājā ir lielas dzelzsrūdu iegulas, kuru izstrādi ierobežo lielais dziļums (> 700 m). Lielā dziļuma un augsto izmaksu dēļ pagaidām vāji izzinātas perspektīvas attiecībā uz platīna (Pt) u. c. metālu atradnēm. Ievērojami lielāka praktiskā nozīme Latvijā ir nogulumiežu segai, kurā ir nerūdu minerālizejvielas, lieli minerālūdeņu un dzeramo pazemes ūdeņu krājumi, kā arī nelielas naftas iegulas. Nogulumiežus Latvijā izmanto pazemes gāzes krātuvju ierīkošanai un var lietot siltuma ieguvei.

Latvijas derīgos izrakteņus iedala izmantojamajos, perspektīvajos, mazizplatītajos un problemātiskajos. Izmantojamie izrakteņi ir labi izpētīti, kā arī salīdzinoši viegli pieejami ieguvei. Latvijā tie visi ietilpst nogulumiežu segas virsējā daļā.

Smilts-grants un smilts ir sastopama kvartāra nogulumos. Smiltī-grantī frakcijas > 5 mm daudzums ir lielāks par 15 %. Ja tas ir mazāks, materiālu klasificē kā smilti. Jaukta sastāva smilts–grants uzkrājusies ledāja kušanas ūdeņu straumēs, upēs un Baltijas jūras agrāko stadiju krastā. Smilts veidojusies gan tādos pašos apstākļos, gan arī ledāja kušanas ūdeņu baseinos, ezeros un kāpās. Visplašāk izplatītie un praktiski nozīmīgākie ir ledāja kušanas ūdeņu straumju (glaciofluviālie) smilts–grants un smilts nogulumi. Smilts sastāv no kvarca, laukšpata u. c. minerālu graudiem, bet grants frakcijā dominē granītu, gneisu, dolomītu, kaļķakmeņu u. c. iežu gabali. Šos iežu un minerālu graudus ir sadrupinājuši un līdz Latvijai atnesuši pleistocēna ledāji. Sadrupinātā materiāla cilmvieta ir Fenoskandija, Baltijas jūras dibens un Igaunijas un Latvijas teritorija. Vēlāk smilts un grants pārgulsnēta tekošo ūdeņu, jūras viļņu u. c. procesu ietekmē. Glaciofluviālās smilts-grants atradnes galvenokārt izplatītas Latvijas augstieņu teritorijā, bet Baltijas ledus ezera krasta veidojumos sastopamās smilts-grants atradnes ir Piejūras zemienē. Tā kā smilts atradņu izcelsme ir daudzveidīgāka, to izplatība ir plašāka, taču arī tās asociē ar augstieņu teritorijām. Izpētīto smilts un smilts–grants atradņu skaits Latvijā ir vairāki simti. Lielākās atradnes, kurās mūsdienās notiek ieguve, ir “Cēre” (Kandavas novads), “Kurzeme” (Talsu novads), “Lorupe” (Inčukalna novads), “Pope IV” (Ventspils novads).

Kvarca smiltīm ir raksturīgs liels kvarca saturs (> 90–95 %) un mazs krāsojošo savienojumu – dzelzs, titāna un hroma oksīdu – daudzums. Šādas smiltis sastopamas vidējā devona Sietiņu svītas un vidējās juras Papiles svītas nogulumos. Devona kvarca smiltis uzkrājušās deltas līdzenumā un mūsdienās sastopamas Latvijas ziemeļaustrumos, galvenokārt Valmieras, Liepas un Mārsnēnu apkārtnē. Latvijas ziemeļaustrumos ir izpētītas Bāles–Bērziņu un Cīruļu atradnes, bet ieguve notiek tikai Bāles–Bērziņu atradnē. Juras kvarca smiltis uzkrājās upēs un to grīvās. To iegulas atrodas Kurzemes dienvidos, uz ziemeļiem un austrumiem no Dzeldas, kur izpētītas Skudru un Pīlādžu atradnes.

Praktiski noderīgi māli sastopami devona un kvartāra nogulumos. Devona māli pārsvarā veidojušies upju deltās. Devona Lodes svītas mālu atradnes izplatītas Cēsu un Valmieras apkārtnē; lielākā atradne ir Liepa (Lode). Burtnieku svītas māli ir Ziemeļvidzemē – pazīstamākā atradne ir Tūja, bet iegulas ir arī pie Vitrupes, Pāles un Mazsalacas. Katlešu svītas māli ir Balvu un Viļakas novdos, kur lielākā izpētītā atradne ir Kuprava. Devona mālus mūsdienās iegūst tikai Liepas (Lodes) atradnē. Kvartāra māli veidojušies ledāja kušanas ūdeņu baseinos, kā arī Baltijas ledus ezerā un Litorīnas jūrā. Tie ir plaši izplatīti Latvijas teritorijā, bet ieguve 21. gs. notikusi Lielauces atradnē (Auces novads), Samiņu atradnē (Gulbenes novads), Progresa atradnē (Ozolnieku novads) un Brocēnu atradnē (Brocēnu novads). Mazāka nozīme Latvijā ir triasa un juras māliem, kurus mūsdienās neiegūst.

Praktiski izmantojami dolomīti ir augšējā devona Pļaviņu, Daugavas un Stipinu svītas nogulumiežos. Tie sākotnēji veidojušies seklās jūrās kā kalcija karbonātu nogulumi, taču magniju saturošu šķīdumu pieplūdes rezultātā pārveidojušies par dolomītiem. Latvijā ir izpētīti vairāki desmiti dolomītu atradņu, no kurām 2015. gadā ieguve notikusi 27 atradnēs. Pļaviņu svītas dolomītu ieguve mūsdienās notiek Apes un Dārzciema atradnēs, Daugavas svītas dolomītus iegūst Kalnciema, Kranciema, Turkalnes, Gaitiņu, Biržu, Aiviekstes kreisā krasta u. c. atradnēs, bet Stipinu svītas dolomīti tiek izstrādāti Iecavas un Akmenscūciņu atradnē.

Kaļķakmeņi veido lielāko daļu Latvijā sastopamo perma nogulumu. Tie veidojušies seklas iekšzemes jūras malā. Perma kaļķakmeņu krājumi un prognozētie resursi ir ievērojami, bet to ieguve mūsdienās notiek Kūmu atradnē uz dienvidiem no Saldus. Saldūdens kaļķieži sastopami arī pēcleduslaikmeta (holocēna) nogulumos. Saldūdens kaļķieži veidojušies ezeros (ezerkaļķi) un avotos (avotkaļķi). Šūnakmens ir saistītais, blīvais avotkaļķu paveids. Šūnakmeni Latvijā mūsdienās iegūst tikai Pellāju–Radzīšu atradnē Vecsaules pagastā, bet ezerkaļķi netiek iegūti.

Ieguvei un izmantošanai piemērots ģipsis (ģipšakmens) sastopams augšējā devona Salaspils svītā. Tas veidojies karsta un sausa klimata apstākļos. Seklas jūras lagūnās iztvaikojis ūdens un palielinājusies ūdenī esošo sāļu koncentrācija, līdz izgulsnējies kalcija sulfāts. Ģipsis Salaspils svītā sastopams tikai tajās vietās, kur bija senās lagūnas, – pie Salaspils, Saulkalnes un Sauriešiem, Jūdažiem–Mālpils un Skaistkalnes. Pilnībā ir izstrādāta Sauriešu atradne, un šobrīd ģipša ieguve Latvijā notiek tikai Salaspils atradnē.

Kūdra veidojusies holocēnā purvos. Lielākie augstie purvi Latvijā ir Teiču purvs, Cenas tīrelis un Ķemeru tīrelis, zemie purvi – Piekstuļnīcas–Salas un Sedas purvs un pārejas tipa purvi – Zodēnu un Aizdumbes purvs. 2015. gadā Latvijā kūdru ieguva 86 purvos, un no tiem lielākais ieguves apjoms bija Skrebeļu–Skrūzmaņu purvā (Līvānu novads), Lielsalas purvā (Talsu novads), Rāķu–Dzelves purvā (Alojas novads) un Aizkraukles (Aklajā) purvā (Aizkraukles novads).

Sapropelis (gitija) ir holocēna ezeru nogulumu veids. Tas veidojies no dzīvnieku, galvenokārt planktona, un ūdensaugu atliekām. Sapropelis ir perspektīvs derīgais izraktenis ar plašām izmantošanas iespējām, bet tā ieguve notiek neregulāri, dažos ezeros. 2015. gadā sapropelis ļoti nelielā apjomā iegūts Trudiņkas atradnē Krāslavas novadā.

Latvijā ir plaši izplatīti laukakmeņi, taču lielus sakopojumus tie veido reti, galvenokārt piejūras novados, kur Baltijas jūras seno stadiju laikā notikusi intensīva ledāja atnesto un uzkrāto kvartāra nogulumu pārskalošana. Lielākais laukakmeņu sakopojums Latvijā ir Rīgas līča rietumu krastā starp Kalteni un Roju. Laukakmeņu izcelsme ir analoģiska smilts un grants materiālam – tos līdz Latvijas teritorijai pārvietojuši pleistocēna ledāji. Laukakmeņu ieguve Latvijā notiek nelielos apjomos, galvenokārt kā liela izmēra magmatisko un metamorfo iežu gabalu atlase smilts–grants atradnēs, kā arī dolomīta u. c. derīgo izrakteņu atradņu segkārtās.

Visi dzeramie pazemes ūdeņi un minerālūdeņi ir valsts nozīmes derīgie izrakteņi. Dzeramie pazemes ūdeņi plūst aktīvās ūdens apmaiņas zonā – nogulumiežu slāņkopas virsējā daļā. Lielākajā Latvijas teritorijas daļā tie ietilpst kvartāra nogulumos un devona nogulumiežu slāņkopas augšdaļā, bet Kurzemes dienvidos arī karbona, perma un juras nogulumos. Dzeramie minerālūdeņi lielākajā daļā Latvijas teritorijas ieguļ apakšējā–vidējā devona smilšainajos nogulumiežos, kurus no pārsedzošajiem pazemes ūdeņu horizontiem norobežo vidējā devona Narvas svītas mālaini karbonātiskie nogulumieži. Kalcija sulfātu, sērūdeņraža un dzelzs minerālūdeņi ir izplatīti aktīvās ūdens apmaiņas zonā un veidojas specifiskos ģeoloģiskajos apstākļos. Latvijā mūsdienās minerālūdeņus iegūst vairākās vietās Rīgā un Jūrmalā. Kalcija sulfātu un sērūdeņraža minerālūdeņi izplūst Zemes virspusē vairākos avotos Ķemeros, Baldonē, Bārbelē u. c., bet dzelzsūdeņi – avotos Gaujas, Salacas u. c. Latvijas upju krastos.

Perspektīvie resursi iegulst lielā dziļumā, tādēļ to izpēte un ieguve ir apgrūtināta. Lielākā daļa šo izrakteņu nav pietiekami labi izpētīta, tādēļ nav skaidras to īpašības un apjoms. Perspektīvie resursi Latvijā ir proterozoja pamatklintājā un kembrija smilšakmeņos. To ir mazāk nogulumiežos, kas jaunāki par kembriju.

Alojas novadā pie Staiceles un Aknīstes novadā pie Gārsenes proterozoja pamatklintājā atrastas bagātas un kvalitatīvas dzelzsrūdas, kuru ieguve nenotiek lielā ieguluma dziļuma dēļ. Magnētiskās anomālijas, kas liecina par dzelzsrūdām, atklātas arī citur Vidzemē un Sēlijā. Iespējams, proterozoja pamatklintājā sastopamas arī citu metālu rūdas. Oolītu dzelzsrūdas atrodamas kembrija nogulumiežos Kurzemē, un to izstrāde mūsdienās nav aktuāla arī lielā dziļuma dēļ.

Kembrija porainajos, labi šķirotajos smilšakmeņos sastopami sālsūdeņi, kuros sāļu daudzums (mineralizācija) bieži pārsniedz 100 g/l. Tajos ir paaugstināts broma (Br), bora (B), litija (Li), fluora (F) un joda (I) daudzums, un šos elementus nākotnē, iespējams, varētu iegūt. Pie Jelgavas un Elejas, kā arī uz dienvidiem no Liepājas un Grobiņas ir paaugstināts Zemes siltums. Tas izpaužas kā kembrija iežos esošo ūdeņu paaugstināta temperatūra – līdz 55 ^oC pie Elejas un pat 62,5 ^oC pie Rucavas. Šie siltie ūdeņi ir perspektīvi enerģijas resursi.

Kembrija porainajos smilšakmeņos, mazāk ordovika un silūra porainajos un plaisainajos kaļķakmeņos, Kurzemes rietumos vietām konstatēta nafta. Vienīgā naftas atradne Latvijas sauszemes teritorijā ir Kuldīgas struktūrā (pie Gudeniekiem). Augsto izmaksu dēļ mūsdienās nav iegūta pietiekami plaša informācija par naftas perspektīvām Latvijai piederošajā jūras akvatorijā. Vietās, kur nafta ir atklāta, tā pārsvarā atrodas pazemes kupolveida struktūrās. Latvijā apzinātas vairākas līdzīgas uzbūves struktūras, kurās var iesūknēt un uzglabāt dabasgāzi, – Dobeles, Snēpeles, Degoles potenciālās pazemes gāzes krātuves. Šobrīd izmanto tikai Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Šīs u. c. struktūras ir potenciāli izmantojamas arī ogļskābās gāzes u. c. fluīdu iesūknēšanai un uzglabāšanai.

Mazizplatītie un problemātiskie resursi ir reti sastopami, daudzos gadījumos arī maz pētīti. Dziedniecības dūņas sastopamas gan purvos (kūdras dūņas), gan ezeros (sapropeļdūņas). Tās var izmantot sanatorijās, taču mūsdienās maz lietotas. 2015. gadā dziedniecības dūņas iegūtas Slokas purvā, lai izmantotu kūrorta rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”. Krāsu zemes (dabīgais okers, limonīts) arī veidojušās pēcleduslaikmetā (holocēnā) no avotu ūdeņiem. Krāsu zemju būtiskākā īpašība ir paaugstināts dzelzs (III) oksīda (Fe₂O₃) saturs – 30–60 %. Līdzīgos apstākļos veidojušās analoģiska vecuma purvu rūdas, kas atšķirībā no krāsu zemēm ir cietas, blīvas. Šie ģeoloģiski jaunie dzelzs savienojumu nogulumi ir plaši un samērā vienmērīgi izplatīti Latvijā. Brūnogles veido vairākas nelielas iegulas juras nogulumos, kuras sastopamas tikai Kurzemes dienvidos. Tās ir veidojušās purvu, ezeru, vecupju, iespējams, arī upju deltu apstākļos. Smago minerālu kliedņi (koncentrāti) ar nelielām praktiskās izmantošanas perspektīvām sastopami Kurzemes piekrastē – pie Papes–Liepājas un Ventspils–Ovīšiem. Šajos kliedņos ir paaugstināts titāna minerāla rutila un cirkoniju saturošā cirkona saturs. Kliedņi ir saskaloti jūras viļņu un garkrasta straumju iedarbības rezultātā. Dzintars pirms 40–20 miljoniem gadu (paleogēnā un neogēnā) uzkrājies lielu upju deltās, kas atradās tagadējā Kaļiņingradas apgabala teritorijā. Tā cilmavots bija Zviedrijas priežu meži. Vēlāk, jau kvartāra perioda starpleduslaikmetos un pēcleduslaikmetā, Baltijas jūras un to senāko stadiju garkrasta straumes dzintara gabaliņus pārskaloja valdošo vēju virzienā uz ziemeļiem, ieskaitot Latvijas piekrasti.