“1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” ir nozīmīgākais un mūsdienās ietekmīgākais K. Marksa agrīnās teorētiskās attīstības dokuments, kur viņš pievērsies politekonomijas studijām, kā arī Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un Ludviga Feierbaha (Ludwig Feuerbach) ietekmē izstrādājis oriģinālu cilvēka radošās iedabas un atsvešināšanas koncepciju. Rokrakstu publikācija pusgadsimtu pēc K. Marksa nāves atstāja būtisku ietekmi uz dažādas ievirzes filozofijas un teoloģijas virzieniem un reizē radīja diskusijas par agrīnā K. Marksa humānistisko ideju un “Kapitāla” autora “zinātniskā stoicisma” attiecībām.

1843. gada pavasarī Prūsijas valdība slēdza opozicionāro laikrakstu Rheinische Zeitung, kurā K. Markss publicējās no 1842. gada maija un kura redaktors viņš bija no 1842. gada oktobra līdz 1843. gada martam, un kļuva skaidrs, ka Prūsijas cenzūras apstākļos publiskā revolucionārā publicistika ir neiespējama. K. Markss devās uz Parīzi, kur kopā ar vācu rakstnieku un filozofu Arnoldu Rūgi (Arnold Ruge) vēlējās izdot plašai publikai domātu žurnālu Deutsch-Französische Jahrbücher, kam bija jāvieno vācu un franču demokrātiskie spēki. Šajā laikā K. Markss iepazinās ar vairākiem tālaika demokrātiskās kustības pārstāvjiem – Pjēru Žozefu Prudonu (Pierre-Joseph Proudhon), Heinrihu Heini (Heinrich Heine) un Mihailu Bakuņinu (Михаил Александрович Бакунин). Parīzē sākās viņa mūža draudzība un sadarbība ar Frīdrihu Engelsu (Friedrich Engels).

K. Markss nav pabeidzis šo darbu, un līdz mūsdienām tas ir nonācis trīs atsevišķu rokrakstu veidā. Pirmais rokraksts ietver tālaika politiskās ekonomijas pamatjēdzienu – kapitāla, peļņas, zemes rentes – aplūkojumu, kā arī mūsdienās slavenāko un ietekmīgāko “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” fragmentu, kuram, gatavojot rokrakstus publicēšanai pusgadsimtu pēc K. Marksa nāves, tika dots nosaukums “Atsvešinātais darbs” (Die entfremdete Arbeit). Otrs – visīsākais – rokraksts ir veltīts privātīpašuma attiecībām un to ietekmei uz cilvēku. Trešajā rokrakstā K. Markss aplūkojis privātīpašuma izpratni tālaika politekonomijā, kritizējis nivelējošo komunismu un piedāvā savu filozofisko komunisma izpratni, analizēja vajadzību, ražošanas un darba dalīšanas un naudas attiecības. Trešā rokraksta noslēguma daļu K. Markss veltījis tālaika filozofijas kritiskam izvērtējumam, īpašu uzmanību pievēršot G. V. F. Hēgeļa un L. Feierbaha idejām. No mūsdienu viedokļa raugoties, tieši K. Marksa filozofiskās pārdomas par cilvēku, viņa juteklību un nonākšanu atsvešinātā stāvoklī kļuva par visnozīmīgāko rokrakstu daļu, politekonomiskajām studijām atvēlot K. Marksa vēlāko ekonomisko darbu agrīno sagatavošanas materiālu nozīmi. K. Marksa filozofiskās idejas šajā laikā vēl bija cieši saistītas ar G. V. F. Hēgeļa mācību, kuru jaunais K. Markss lielā mērā interpretēja caur L. Feierbaha kritisko priekšstatu prizmu.

Attīstot vēl G. V. F. Hēgeļa “Gara fenomenoloģijā” (Phänomenologie des Geistes, 1807) formulētās idejas, K. Markss “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos” uzsver darbu kā cilvēka pašradīšanas procesu: “Visa tā saucamā pasaules vēsture nav nekas cits kā cilvēka radīšana cilvēka darbā.” Reizē K. Markss nepiekrīt G. V. F. Hēgeļa priekšstatam par darbu tikai kā “abstrakti garīgo darbu” un, sekojot L. Feierbaham, pasvītro cilvēka ķermeniskumu un viņa darba priekšmetisko raksturu. Pateicoties darbam, sabiedrība K. Marksa izpratnē kļūst par cilvēka un dabas vienotību, patieso dabas augšāmcelšanos, īstenoto cilvēka naturālismu un dabas humānismu. No otras puses, pateicoties cilvēka izvērstai priekšmetiskai darbībai un tās pārveidotai priekšmetiskajai pasaulei, attīstās un daļēji no jauna rodas cilvēka juteklības bagātība. Cilvēciskās jūtas, uzskatīja K. Markss, ir visas iepriekšējās cilvēces vēstures produkts. K. Markss uzsvēris, ka katrs indivīds ir unikāls un neatkārtojams, taču tajā pašā laikā ir “totalitāte [..] domātās un sajustās sabiedrības subjektīvā klātesamība (Dasein)”. Šajā nozīmē cilvēka darbība ir ģints darbība un cilvēks ir ģints būtne (Gattungswesen)”.

Atsvešināšanas kategorija bija viena no centrālajām G. V. F. Hēgeļa filozofiskajā sistēmā – daba un vēsture tika saprastas kā absolūtā gara objektivizācijas un pašatsvešināšanas rezultāts, tajā pašā laikā atsvešināšana raksturo arī cilvēka specifisko attieksmi pret apkārtējo realitāti, kad cilvēki vēl nespēj izprast to un sevis pašus kā absolūtā gara izpausmi un saskatīt savu vienotību ar bezgalīgo. Pretēji G. V. F. Hēgeļa uzsvaram uz absolūtā gara paštransformāciju un atsvešināšanas pārvarēšanu caur virzīšanos uz absolūtām zināšanām L. Feierbahs par atsvešināšanas izejas punktu ņem juteklisko un ķermenisko indivīdu un skata atsvešināšanu kā maldīgās apziņas paveidu, kad Dieva idejā no cilvēka tiek atsvešinātas viņa paša būtiskās īpašības. Tieši L. Feierbaha pieeju jaunais K. Markss lika savas atsvešināšanas izpratnes pamatā “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos”, jo viņš saskatīja iespēju šādā veidā atbildēt uz jautājumu, kas visvairāk nodarbināja viņu Parīzes rokrakstu sarakstīšanas laikā. Runa ir par ekspluatācijas izcelsmi un tās pārvarēšanas iespējām. Viņaprāt, tālaika politekonomija pieņēma privātīpašumu kā faktu, bet nesniedza privātīpašuma skaidrojumu, jo neanalizēja attiecības starp strādnieku un viņa radīto produktu.

K. Markss konstatēja “ekonomisko faktu”, – strādnieks kļūst jo nabadzīgāks, jo vairāk bagātības viņš rada. Tas nozīmē, ka priekšmets, ko rada strādnieka darbs, viņa produkts nostājas pret darbu kā kāda sveša būtne, kā spēks, kas ir neatkarīgs no ražotāja. Kapitālistiskajā sabiedrībā, uzskata K. Markss, darba īstenošana, tā pārvēršana realitātē parādās kā strādnieka izslēgšana no realitātes, darba priekšmetiskošana parādās kā objekta zaudēšana un objekta uzkundzēšanās cilvēkam, priekšmeta apgūšana – kā atsvešināšanās. Atsvešināšanās izpaužas kā strādnieku atsvešināšanās no sava darba produktiem, no paša darba procesa, no savas sociālās iedabas un arī no citiem strādniekiem. Ja darba procesā strādnieks jūtas nelaimīgs, ja viņš nevis izvērš darbā savu fizisko un garīgo enerģiju, bet gan novārdzina savu fizisko iedabu un sagrauj savu garu, darbs kļūst par piespiedu darbu. Reizē darba piespiedu raksturs paredz arī kādu, kam darbs pieder, kas piespiež strādnieku. “Kad cilvēks pretstāv pašam sev, viņam pretī nostājas cits cilvēks.” Līdz ar to “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos” K. Markss uzskata privātīpašumu par atsvešinātā darba produktu. Savos brieduma gadu darbos K. Markss maina šo nostādni un skaidro strādnieka attieksmi pret savu darbu, par izejas punktu ņemot strādnieka un kapitālista attiecības. Taču “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos” K. Markss vēl spriež saskaņā ar L. Feierbaha reliģiskās atsvešināšanas modeli un aplūko privātīpašumu kā tādu atsvešinātā darba produktu, kas, savukārt, kļūst par līdzekli atsvešināšanas situācijas uzturēšanai. Atsvešināšanai pakļauti ir ne tikai strādnieki, bet arī citi sabiedrības locekļi, jo pār visiem valda necilvēciskais spēks, kas, pēc K. Marksa domām, savu visspilgtāko izpausmi rod naudā, kas ir “atsvešinātā cilvēces spēja”. Privātīpašuma apstākļos “visu fizisko un garīgo jūtu vietā stājas visu šo jūtu vienkārša atsvešināšana – piederēšanas jūtas”.

Līdz ar to, ka privātīpašums ir kļuvis par darba atsvešināšanas līdzekli, privātīpašuma atcelšana, pēc K. Marksa domām, kļūst par atsvešināšanas atcelšanas nepieciešamu, bet ne pietiekamu priekšnoteikumu. Ja privātīpašuma “atcelšana” tiek saprasta vienkārši kā pāreja pie sabiedriskā īpašuma, saglabājot līdzšinējo attieksmi pret darbu un attiecības cilvēku starpā, tā īstenībā atsevišķā privātīpašnieka vietā nostāda sabiedrību kā “vispārējo kapitālistu”. K. Markss noraida tālaika komunistiskajai literatūrai raksturīgo universālā askētisma sludināšanu un pozicionē savu komunisma izpratni kā “pozitīvo privātīpašuma pārvarēšanu”, kas ir “cilvēka pilnīga atgriešanās pie sevis kā sociālas (t. i., cilvēciskas) būtnes – atgriešanās, kas ir apzināti paveikta un iekļauj visu iepriekšējās attīstības bagātību”. Līdz ar to K. Markss “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos” tuvina darbu mākslinieciskai jaunradei, radošā indivīda pašrealizācijai. Ekspluatāciju aizstāj brīvi izvēlēta radoša darbība, kas visās tās izpausmēs ir sabiedriskā darbība – arī tad, kad tā nenotiek nepastarpināti kolektīvās darbības formā. Ekonomiskās bagātības un ekonomiskā trūkuma vietā stājas bagātais cilvēks, kam sevis apliecināšana visu cilvēcisko izpausmju daudzveidībā kļūst par iekšējo nepieciešamību.

Rokraksti pirmo reizi tika publicēti 1932. gadā – 49 gadus pēc K. Marksa nāves – divos atšķirīgos, bet savā starpā saistītos izdevumos. Vispirms Zigfrīda Landshuta (Siegfried Landshut) un Jākoba Pētera Maiera (Jacob Peter Mayer) redakcijā Leipcigā izdevniecībā “Felix Meiner Verlag” tika publicēts rokrakstu teksts bez izvērsta zinātniskā aparāta, kas parādījās tajā pašā gadā Marksa un Engelsa kopoto rakstu (Marx-Engels-Gesamtausgabe, MEGA) pilnā izdevuma 3. sējumā. 20. gs. 30. gadi bija asas politiskās un ideoloģiskās konfrontācijas laiks, tā spilgtākās izpausmes bija nacistu nākšana pie varas Vācijā un staļinisma ideoloģijas un politiskās prakses nostiprināšanas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kur viennozīmīgi dominēja deterministiskās un mehānistiskās marksisma interpretācijas, kas priekšplānā izvirzīja K. Marksa ekonomisko teoriju. Šie apstākļi laikā pirms Otrā pasaules kara noveda pie K. Marksa Parīzes rokrakstu marginalizācijas. Kaut arī jau 1932. gadā K. Marksa un F. Engelsa institūtā (Институт К. Маркса и Ф. Энгельса) parādījās rokrakstu teksta tulkojums krievu valodā, tas netika iekļauts K. Marksa un F. Engelsa Kopoto rakstu (К. Маркс, Ф. Энгельс. Cочинения) 1. izdevumā (1928–1947), un tā izmantošana aprobežojās ar institūta iekšējām vajadzībām un šauru partijas elites loku. 1933. gadā parādījās pirmais rokrakstu tulkojums franču valodā, kas kļuva par pamatu vairākām humānistiskām un kritiskām K. Marksa interpretācijām franču filozofijā, literatūrā un politikā. Vēl plašāku atpazīstamību un intelektuālu aprindu ievērību K. Marksa teksts ieguva saistībā ar tā tulkojumu angļu valodā, un saistībā ar to liela nozīme bija procesiem, kas norisinājās Padomju Savienībā līdz ar Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) nākšanu pie varas, viņa slaveno runu Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresā un politiskā “atkušņa” iestāšanos pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves.

“1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” nekad netika atklāti noliegti Padomju Savienībā, tomēr to idejas tik ļoti atšķīrās no oficiālās marksistiski ļeņiniskās ortodoksijas, ka rokrakstu teksts netika iekļauts K. Marksa un F. Engelsa Kopoto rakstu 2. izdevuma 39 sējumos (1955–1966) krievu valodā. Tomēr “atkušņa” gaisotnē “1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” kopā ar vairākiem citiem 1835.–1844. gadu darbiem krieviski tika publicēti 1956. gadā atsevišķā sējumā. 2. izdevuma pamattekstā krievu valodā rokraksti tika iekļauti tikai 1974. gadā 2. izdevuma paplašinājumā kā daļa no 42. sējuma. Arī pirmajā lielajā K. Marksa un F. Engelsa rakstu izdevumā vācu valodā (“Marksa Engelsa darbi”, Marx Engels Werke, 1957–1968), kas tika veidots, izmantojot 2. izdevuma struktūru un zinātnisko aparātu, “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” teksts tika iekļauts papildsējumā tikai 1977. gadā.

Līdzīga situācija izveidojās arī attiecībā uz rokrakstu tulkojumu angļu valodā. Domstarpības un šaubas padomju ideoloģiskajās struktūrās attiecībā uz rokrakstu publicēšanu noveda pie tā, ka pirmo reizi angļu valodā to teksts tika publicēts 1956. gadā nevis Padomju Savienībā, bet ārzemēs – ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Komunistisko partiju saistītā Ņujorkas izdevniecībā “International Publishers”. Maskavas izdevniecība “Progress” (Прогресс) sadarbībā ar Lielbritānijas izdevniecību “Lawrence & Wishart” publicēja rokrakstu tekstu angļu valodā trīs gadus vēlāk – 1959. gadā.

No 1975. gada īstenotajā grandiozajā K. Marksa un F. Engelsa darbu pilnajā izdevumā oriģinālvalodās (MEGA), kas ir plānots 114 sējumos, rokraksti ir izdoti 1976. gadā 1. daļas 2. sējumā.

K. Marksa “1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” atstāja būtisku iespaidu uz visdažādākajiem domātājiem – gan tādiem, kas attīstījās marksistiskās tradīcijas ietvaros, gan tādiem, kuriem nebija tuvas K. Marksa idejas kopumā, bet imponēja jaunā K. Marksa kapitālisma kritika no humānistiskām pozīcijām un, visbeidzot, tādiem, kuri saskatīja jaunā K. Marksa intelektuālos centienos tuvību reliģiskiem meklējumiem. Tieši pēc “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” publicēšanas izvērsās plašākas diskusijas par K. Marksu kā filozofu, manuskripti lika uzdot jautājumu par konceptuālu tiltu starp ekonomisko teoriju, kas padarīja K. Marksu plaši pazīstamu jau viņa dzīves laikā, un plašākiem filozofiskiem jautājumiem par cilvēka dzīves jēgu, brīvību un indivīda pašrealizāciju. Šajā sakarā uzmanību piesaistīja tādas “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” tēmas kā atsvešinātais darbs, cilvēka ģints būtības ideja, kā arī privātīpašuma un cilvēka dzīves komodifikācijas kritika.

K. Marksa idejas vispirms piesaistīja kreisi orientētos domātājus. Viens no redzamākiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem Herberts Markūze (Herbert Marcuse) uzreiz pēc rokrakstu publicēšanas rakstā “Jauni avoti vēsturiskā materiālisma nopamatošanai” (Neue Quellen zur Grundlegung des Historischen Materialismus, 1932) apgalvoja, ka K. Marksa rokrakstu publicēšanai ir jākļūst par izšķirošu notikumu marksisma pētījumu vēsturē, jo tie liek pārvērtēt vēsturiskā materiālisma izcelsmi un sākotnējo nozīmi, kā arī visu “zinātniskā sociālisma” teoriju, jo auglīgāk un daudzsološāk nekā tālaika valstiskais marksisms izvirzīja jautājumu par saikni starp K. Marksu un G. V. F. Hēgeli. Pēc H. Markūzes domām, K. Markss “1844. gada ekonomiski filozofiskajos rokrakstos” piedāvāja jaunu cilvēka izpratni, iekļaujot vēsturiskumu cilvēka būtiskajos raksturojumos. Agrīnā K. Marksa ideju ietekme ir jūtama vairākos H. Markūzes darbos – “Prāts un revolūcija” (Reason and Revolution, 1941), “Viendimensijas cilvēks” (One-Dimensional Man, 1964) un pat pēdējā lielākajā H. Markūzes sacerējumā “Estētiskā dimensija. Pie marksistiskās estētikas kritikas” (The Aesthetic Dimension: Toward a Critique of Marxist Aesthetics, 1977), kur viņš uzsver mākslas revolucionāro potenciālu, kas spēj pārraut sastingušo sociālo realitāti un pavērt atbrīvošanās horizontu.

Francijā “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” ietekme pirmajos gadu desmitos pēc Otrā pasaules kara cieši saistījās ar divu faktoru mijiedarbību. Pirmkārt, tā bija liela franču intelektuālo aprindu interese par G. V. F. Hēgeli 20. gs. 30.–80. gados, kas iesākās ar krievu emigranta Aleksandra Koževa (Alexandre Kojève, īstajā uzvārdā Koževņikovs, Кожевников) lekcijām par G. V. F. Hēgeļa “Gara fenomenoloģiju”. Otrkārt, tā bija spēcīga Francijas komunistiskās partijas ietekme, kas, pateicoties tās konsekventam antifašismam un lomai pretestības kustībā nacistiskās okupācijas laikā 20. gs. 40. gados, izveidojās par lielāko kreiso partiju pēckara Francijā, reizē tās vadības filozofiskās un ideoloģiskās nostādnes tolaik bija cieši saistītas ar padomju dogmatisko marksismu ļeņinismu. Šajā kontekstā K. Marksa “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” idejas un to hēgeliskās saknes neizbēgami konfrontēja ar Francijas komunistiskās partijas oficiālo ideoloģiju un veicināja pievēršanos cilvēka izpratnei un humānisma jautājumiem. Franču marksists Anrī Lefevrs (Henri Lefebvre), kurš aktīvi piedalījās rokrakstu teksta sagatavošanā franču valodā, plaši izmantoja jaunā K. Marksa atsvešināšanas ideju, analizējot cilvēku ikdienas dzīvi un tās vides izkārtojumu kapitālisma apstākļos. 20. gs. 50. un 60. gados Francijā “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” humānistiskās idejas, indivīda un sabiedrības attiecību izpratne, atsvešināšanas izpratne būtiski ietekmēja fenomenoloģijas un eksistenciālisma ideju piekritējus Morisu Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) un Žanu Polu Sartru (Jean-Paul Sartre), kurš darbā “Dialektiskā prāta kritika” (Critique de la raison dialectique, 1960) mēģināja sintezēt eksistenciālismu un marksismu.

Pēc “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” publicēšanas tulkojumā angļu valodā arvien nozīmīgāka kļuva agrīnā K. Marksa ideju uztvere ASV akadēmiskajā vidē. Ērihs Fromms (Erich Fromm) – psihoanalītiķis un viens no freidomarksisma pamatlicējiem – bija viens no tiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem, kurš palika Amerikā pēc Otrā pasaules kara un atstāja nozīmīgu iespaidu uz pēckara socioloģiju ASV. 1961. gadā viņš publicēja darbu “Marksa cilvēka koncepcija” (Marx’s Concept of Man), kur uzsver jaunā K. Marksa interesi par atsvešināšanas pārvarēšanu, jēgpilnu darbu un cilvēka dzīves piepildījumu, kas, viņaprāt, padara K. Marksa teoriju par sociālistiskā humānisma pamatojumu.

Tomēr arī Rietumu marksistiskajā literatūrā “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” idejas netika uztvertas viennozīmīgi. Franču marksists, t. s. strukturālistiskā marksisma pārstāvis Luijs Altusers (Louis Althusser) noraidīja 1844. gada manuskriptu ietekmi, uzskatot, ka tajos jaunais K. Markss vēl nebija sasniedzis brieduma gadu darbiem raksturīgo zinātnisko stingrību. L. Altusers kļuva par spilgtāko “divu Marksu” koncepcijas pārstāvi, uzskatot, ka K. Marksa attīstībā bija “epistomoloģiskais pārrāvums”, kas viņa domāšanu sadalīja divos periodos: jaunais K. Markss atradās spēcīgā G. V. F. Hēgeļa un L. Feierbaha ietekmē, viņa uzmanības centrā bija kapitālisma morālais nosodījums un līdz ar to par centrālo kļuva atsvešināšanas problēma, savukārt brieduma gadu K. Marksam kapitālisma morālā nosodījuma vietā stājas “zinātniskā stoicisma” pozīcija, kas centrā izvirzīja kapitālisma zinātnisko preparēšanu, tā objektīvo funkcionēšanas un bojāejas likumsakarību noskaidrošanu, kas rezultējās “zinātniskā sociālisma” mācībā. Līdzīgus uzskatus pauda arī Žans Īvs Kalvess (Jean-Yves Calvez), Sidnijs Huks (Sidney Hook) un Lūiss Feiers (Lewis Samuel Feuer). Pretēji viņiem Ē. Fromms uzskatīja, ka agrīnā K. Marksa teorija ir bagātāka par K. Marksa brieduma gadu koncepcijām, kur humānistisko problemātiku nomāca ekonomiskā analīze un šķiru cīņas apsvērumi. Tomēr lielākā daļa K. Marksa ideju pētnieku, piemēram, Deivids Maklelans (David McLellan), Īrings Fečers (Iring Fetscher), Ištvāns Mēsārošs (István Mészáros) un Lešeks Kolakovskis (Leszek Kołakowski), uzsver pēctecību K. Marksa ideju attīstībā un noliedz iespēju strikti nošķirt starp K. Marksa agrīniem filozofiskiem un vēlāko gadu “ekonomiskiem” un “vēsturiskiem” darbiem. Šī diskusija nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienu K. Marksa ideju pētniecībā, politikas filozofijā un kritiskās teorijas jomā, aplūkojot jautājumus par ētikas un sociālās zinātnes, ekonomikas teorijas un filozofijas, humānistiskās un strukturālistiskās ievirzes attiecībām.

Ņemot vērā “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” autora atklāti ateistisko pozīciju un viņa slaveno priekšstatu par reliģiju kā “tautas opiju”, varētu šķist pārsteidzoši, ka “1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” atstāja diezgan ievērojamu ietekmi uz 20. gs. reliģiskajiem domātājiem. Piemēram, viens no izcilākajiem 20. gs. teologiem Pauls Tillihs (Paul Tillich) jau 1933. gadā uzreiz pēc rokrakstu parādīšanās uzsvēra “1844. gada ekonomiski filozofisko rokrakstu” morālo ievirzi un nosauca tos par “praviešu tradīcijas laicīgo versiju”. Arī P. Tilliha pēckara darbos ir jūtama K. Marksa atsvešināšanas izpratnes ietekme, piemēram, priekšstatā par grēku kā nošķiršanu no esamības, no citiem un no sevis paša. Atbrīvošanās teoloģija, it īpaši Latīņamerikā, izmantoja atsvešināšanas jēdzienu no 1844. gada rokrakstiem, skaidrojot apspiešanas struktūras kapitālistiskajās sabiedrībās un interpretējot pestīšanu ne tikai kā garīgu procesu, bet arī kā atbrīvošanos no ekspluatācijas.

Līdz ar PSRS un oficiālā marksisma ļeņinisma sabrukumu no jauna pieauga interese par jaunā K. Marksa filozofiskajām idejām, uzsverot atsvešināšanas ideju, izmantojot viņa darba izpratni globālā neoliberālā kapitālisma nosodījumam, “zaļās domāšanas” kontekstā aktualizējot jaunā K. Marksa idejas par cilvēka un dabas attiecībām.

2017. gadā uzņemta Francijas, Vācijas un Beļģijas kopražojuma vēsturiska spēlfilma “Karla Marksa jaunība” (Le jeune Karl Marx, režisors Rauls Peks, Raoul Peck).