Hermanis Saltups bija ārsts psihiatrs, kurš strādāja Sarkankalna un Aleksandra Augstumu ārstniecības iestādēs. Latvijas futbola valsts vienības pirmais vārtsargs, kurš piedalījās pirmajā starptautiskajā spēlē pret Igauniju 1922. gadā. 

H. Saltups dzimis kokapstrādes uzņēmēja un namīpašnieka Eduarda Saltupa un viņa sievas Alīdes (dzimusi Dance) ģimenē. Tēvs izdarīja pašnāvību 1926. gadā, bet 1930. gadā pašnāvību izdarīja arī jaunākais brālis Arnolds Eduards, kurš bija Latvijas armijas virsleitnants.

Trīsreiz precējies. Otrā sieva – zobārste Marija Saltupe (dzimusi Šmite), trešā sieva – aktrise Aina Avotiņa. Trīs bērni – dēli Andris (pazīstams ārsts kardiologs Austrālijā) un Jānis (arhitekts), kurš piedzima laulībā ar otro sievu, kā arī meita – izcilā latviešu ātrslidotāja, 1969. gada pasaules čempione ātrslidošanas daudzcīņā Lāsma Kauniste (māte A. Avotiņa).

H. Saltups vidusskolas izglītību ieguva Pētera I reālskolā Rīgā. No 09.1921. studēja medicīnu Latvijas Augstskolā (no 1922. gada Latvijas Universitāte, LU). LU studijās bija pārtraukums no 1922. gada rudens līdz 1924. gada pavasarim; šī pārtraukuma laikā studējis vispirms Halles Universitātē (Martin-Luther-Universität Halle-Wittenberg) un vēlāk Vīnes Universitātē (Universität Wien). No 1924. gada rudens semestra – atkal Rīgā, kur LU 17.12.1929. ieguva ārsta grādu.

Studentu biedrības “Atauga” vecbiedrs.

H. Saltups no skolas sola 27.12.1918. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku III Atsevišķajā latviešu (Studentu) rotā. Piedalījās Latvijas Neatkarības karā kaujās pret Sarkano armiju no 15.02.1919. Kurzemē (pirmā kauja pie Ventas 03.1919.) un atgriezās Rīgā pēc lielinieku padzīšanas 22.05.1919. kā virsnieks (leitnants). 1919. gada rudenī piedalījās kaujās pret Pāvela Bermonta spēkiem (pie Rīgas) un 01.1920. Latgales frontē (pret lieliniekiem). No 10.1920. bija medicīnas hospitants Latvijas Augstskolā un aktīvi sportoja, spēlējot futbolu un hokeju Latvijas izlases sastāvā. 

No 1928. gada līdz 20.04.1942. H. Saltups bija profesora Hermaņa Budula asistents un virsārsts Sarkankalna vājprātīgo slimnīcā (slēgta 1942. gadā, tagad šeit atrodas Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) un viens no insulīna šoka terapijas ieviesējiem Latvijā. Blakus pamatdarbam H. Saltups no 1939. gada bija Alkoholiķu ārstēšanas punkta Rīgā ārsts (darbs trīsreiz nedēļā vakaros), bet no 01.04.1940. – ārsts konsultants Nespējnieku patversmē (Ģimnastikas ielā 1). No 1942. līdz 1945. gadam H. Saltups strādāja Aleksandra Augstumu slimnīcā (tagad Nacionālais psihiskās veselības centrs), kur viņu 09.01.1945. apcietināja. H. Saltupu atbrīvoja pēc divarpus gadiem (08.10.1947.), un viņš atgriezās Latvijā, pateicoties Augusta Kirhenšteina un Paula Stradiņa gādībai. Sākumā H. Saltups ieguva darbu Daugavpils Psihiatriskajā slimnīcā, bet drīz pēc tam līdz pat mūža galam strādāja par ārstu psihiatru Jelgavas Psihiatriskajā slimnīcā (Ģintermuižā), jo pēc atgriešanās no apcietinājuma viņš nedrīkstēja dzīvot un strādāt Rīgā.

Jaunībā aktīvs sportists, kas sargāja Latvijas izlases vārtus futbolā. Viņa vārds ierakstīts Latvijas sporta vēsturē, jo H. Saltups bija Latvijas futbola valsts vienības pirmais vārtsargs, kurš piedalījās pirmajā starptautiskajā spēlē pret Igauniju 24.09.1922. gadā Rīgā (Latvijas Sporta biedrības laukumā, tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā 65), kas beidzās ar neizšķirtu rezultātu 1:1 (spēles pēdējās minūtēs H. Saltups uztraukumā nenoturēja jau rokās noķertu bumbu).

Pirmo reizi H. Saltups tika aizturēts 24.11.1944. Vēlāk viņu aizturēja darba vietā (Sarkandaugavā, Aptiekas ielā 1, kad viņš pieņēma pacientus) 09.01.1945. No 10.01. līdz 22.03. viņš atradās apcietinājumā Rīgas termiņcietumā. Pēc tam bez tiesas sprieduma pārvests uz Sverdlovskas apgabalu kā “bīstams sociāls elements”. Galvenā apsūdzība H. Saltupam bija par saistību ar garīgi slimo iznīcināšanu Sarkankalnā un Aleksandra Augstumos, kur viņš strādāja pēc Sarkankalna slimnīcas likvidācijas. Pratināšanā H. Saltups atzina, ka nacistiskās Vācijas okupācijas laikā kā ārsts sastādīja pacientu sarakstu, kuri ārstējās slimnīcā ilgāk nekā piecus gadus. Nošauto pacientu skaitu Sarkankalnā ārsts nosauca robežās no 280 līdz 350, kas atbilda patiesībai. H. Saltupa apsūdzības nolēmums tika sastādīts tikai 18.10.1945. Sverdlovskā (tagad Jekaterinburga, Krievijā). Maskavā 12.01.1946. viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījuma darba labošanas nometnēs (soda laiku skaitot no 10.01.1945.) kā “sociāli bīstamam elementam”. H. Saltups sodu no 08.04.1945. izcieta soda nometnē pie Kušvas Urālos (Krievijā), kur strādāja gan kā ārsts, gan arī citos darbos kopā ar pārējiem ieslodzītajiem. 25.07.1945. H. Saltupu pa etapu deportēja uz Sverdlovsku, kur viņš atradās dažādos cietumos līdz 10.1945., lai varētu turpināt viņa krimināllietas izmeklēšanu. Vēlāk pārvietots uz Tagillaga nometni Ņizņijtagilā.

Pēc H. Saltupa mātes lūguma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Kirhenšteins 30.08.1945. rosināja LPSR Iekšlietu tautas komisāru paātrināt H. Saltupa lietas caurskatīšanu un atļaut atgriezties darbā no izsūtījuma LPSR trim ārstiem (Latvijā pēc kara ļoti trūka ārstu, jo lielākā daļa bija devusies bēgļu gaitās). Aptuveni pēc gada, 15.07.1946., A. Kirhenšteins turpināja lūgt atbrīvot H. Saltupu, šoreiz adresējot iesniegumu LPSR Valsts drošības ministram Alfonam Novikam, uzsverot to, cik ļoti Latvijā trūkst pieredzējušu ārstu psihiatru. H. Saltupa lieta (viņam klātneesot) Rīgā 11.09.1946. tika pārskatīta, un pirmstermiņa atbrīvošana tika noraidīta. Arī Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) Medicīnas fakultātes dekāns, profesors P. Stradiņš 14.05.1946. parakstīja izziņu par H. Saltupa kā ārsta speciālista lietderību atgriezties darbā padomju okupētajā Latvijā. Rezultātā izdevās panākt H. Saltupa pirmstermiņa atbrīvošanu 1947. gadā (izciešot pusi piespriestā soda).

Triju Zvaigžņu ordenis (1928, V šķira).