Apzīmējums “ķeizars” ir vēsturisks jēdziens, ko pamatā lieto vācieši vācu apdzīvotajā Eiropas areālā. Vācu valodā šī jēdziena nozīme ir ‘impērijas valdnieks’, arī ‘monarhs’, kurš valda pār plašām apvienotām teritorijām un kura pārziņā parasti ir ārpolitika, augstākā izpildvara un militārā vara valstī. Jēdzienu visbiežāk sastop dažādu valodu tekstos, kur pieminēti 19.–20. gs. vācu izcelsmes valdnieki Austroungārijā (1867–1918) un Vācu Impērijā (1871–1918). Šajās valstīs pastāvēja konstitucionālā monarhija, darbojās parlamenti, un tie ierobežoja varas koncentrāciju valdnieku rokās.

Jēdziens cēlies no romiešu personvārda “Cēzars” (latīņuCaesar, ko izrunāja ‘kaisar’). Pazīstamākais šī personvārda īpašnieks bija 44. gadā p. m. ē. nogalinātais Romas diktators Gajs Jūlijs Cēzars (Gaius Iulius Caesar). Romas Impērijas laikā šis jēdziens kļuva par Romas imperatora titulu. Līdzīga izcelsme un nozīme ir analoģiskam apzīmējumam slāvu valodās – “cars” (krievu царь, bulgāru un serbu цар).

Vācu tradīcijā, kas bija izplatīta arī latviešu valodā līdz 20. gs. 50.–60. gadiem, jēdziens “ķeizars” plaši attiecināts uz daudziem pasaules monarhiem. Latviešu valodā bieži lieto no romāņu valodām aizgūtu sinonīmu – apzīmējumu “imperators”, kas cēlies no Romas Impērijas militārā virspavēlnieka titula.

Līdz Otrā pasaules kara beigām vācu sabiedrībā attīstījās priekšstats par ilgstošu un secīgi vienotu vācu valsts vēsturisko attīstību. Proti, Vācu Nācijas Svēto Romas Impēriju (1512–1806) sauca par “pirmo” un Vācu Impēriju par “otro” valsti jeb impēriju. Tā iespaidā vācu vēstures kontekstā par ķeizariem mēdz saukt jau Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas imperatorus, kuri paši lietoja šo apzīmējumu, lai uzsvērtu, ka ir Romas Impērijas mantojuma likumīgie pēcteči. Vācu izcelsmes Habsburgu dinastija (Haus Habsburg) no 1438. līdz 1806. gadam gandrīz nepārtraukti valdīja Svētās Romas Impērijā, no tās cēlās 21 šīs impērijas valdnieks, kurus dēvēja par ķeizariem. Līdzīgu konkurējošu pieeju var novērot arī senākos arābu tekstos, kur par “romiešu ķeizariem” dēvēti Bizantijas, kā arī Osmaņu Impērijas sultāni pēc Bizantijas pakļaušanas 1453. gadā, sākot ar Mehmedu II (محمد ثانى, Meḥmed-i s̱ānī, II. Mehmed; arī Mehmeds Iekarotājs).

Tā kā Habsburgu monarhi turpināja valdīt arī Austrijas Impērijā (1804–1867), notika titula pārmantošana. Par ķeizariem tādēļ parasti dēvē Austrijas Impērijas un Austroungārijas imperatorus Franci I (Franz I.), kurš bija arī pēdējais Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas valdnieks, Ferdinandu I (Ferdinand I.), Franci Jozefu I (Franz Joseph I.) un Karlu I (Karl I.). Pēc vācu apvienošanās Prūsijas Karalistes (1701–1871) vadībā un Austrijas nozīmes mazināšanās ķeizara titulu sāka lietot Vācu Impērijas Hoencolernu dinastijas (Haus Hohenzollern) valdnieki. Tādējādi par ķeizariem saukti visi trīs Vācu Impērijas valdnieki – Vilhelms I (Wilhelm I.), Frīdrihs III (Friedrich III.) un Vilhelms II (Wilhelm II.).

Svešvalodās, piemēram, angļu valodā jēdzienu “ķeizars” (kaiser) visbiežāk attiecina uz Vācu Impērijas valdniekiem, ar to akcentējot monarhijas nacionālo raksturu. Bieži ierasts, ka šo jēdzienu angļu valodā pielieto, lai uzsvērtu negatīvas vai kritizējams iezīmes Vācu Impērijas attīstībā un izceltu trīs Vācu Impērijas ķeizaru lomu laikmetā. Retāk šo jēdzienu angļu, franču, krievu u. c. svešvalodās pielieto Austrijas Impērijas un Austroungārijas valdnieku gadījumā. Līdzīga situācija mūsdienu literatūrā novērojama arī attiecībā uz vel agrīnāko posmu – Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas valdniekiem, kurus šajās svešvalodās par ķeizariem dēvē gadījumos, ja uzsvērta to vāciskā izcelsme.

Mūsdienās Austrijā, daļēji citur bijušās Austroungārijas teritorijās un pat Ukrainas rietumos, kā arī Vācijas dienviddaļā Francis Jozefs I un viņa ilgstošā valdīšana (1848–1916) joprojām tiek pozitīvi vērtēta. Tādēļ var novērot, ka jēdzienu “ķeizars” šeit bieži personificē tieši ar Franča Jozefa I personību un viņa laikmetu. Ar Franča Jozefa I personību un viņa dzimšanu vasaras vidū saistāms vācu sarunvalodā lietots īpašs laika apstākļu apzīmējums “ķeizarisks laiks” (Keiserwetter), kas nozīmē pilnīgi skaidru debesjumu dienā un lieliskus laikapstākļus. Apzīmējumu saista arī ar Vilhelmu II, kurš publiskos svinīgos pasākumos zem atklātas debess parasti parādījās tikai lielisku laikapstākļu gadījumā. Līdzīgi arī, piemēram, kulinārijā vācvalodīgajās Eiropas valstīs pieņemts augstākā labuma ēdienus dēvēt par “ķeizariskiem”. Daudzviet, piemēram, spāņu un portugāļu valodās runājošajās pasaules valstīs, kā arī Bangladešā, Indijā, Pakistānā, citviet islāma pasaulē un arābu valstīs vārds “ķeizars” (respektīvi, latviskoti “cēzars”) ir sastopams uzvārdos un personvārdos.