Aleksandrs Grīns ir viens no populārākajiem latviešu rakstniekiem. Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā viņš bija virsnieks, pēc kara atvaļināts Latvijas armijas kapteiņa dienesta pakāpē. Viņa personīgā militārā pieredze un darbība žurnālistikā sekmēja patriotisko romānu autentiskumu un sižeta sasaisti ar patiesiem notikumiem. 

Dzimis māju saimnieka Jēkaba un Annas (dzimusi Svilumbērze) ģimenē. No 09.1904. mācījās Mužagala pagasta skolā, pēc tam līdz 1910. gadam Jēkabmiesta (tagadējā Jēkabpils) tirdzniecības skolā, no 09.1911. mācījās un 06.1914. beidza Longīna Ausēja reālskolu Cēsīs. No 05.1915. mācījās un 09.1915. ar I šķiru beidza Alekseja karaskolas (Алексеевское военное училище) Maskavā saīsināto kara laika apmācību kursu. No 01.09.1928. līdz 10.12.1928. studēja medicīnu Tērbatas universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). 1920. gada 1. semestrī, 1924. gada 1. semestrī, 1928. gada 2. semestrī–1929. gada 1. semestrī studēja medicīnu, 1929. gada 2. semestrī–1931. gada 1. semestrī dabaszinātnes, 1931. gada 2. semestrī–1936. gada 1. semestrī vēsturi Latvijas Universitātē. 

Precējies 1925. gadā ar Alīdu Leontīnu Cerbuli. Meitas Zenta Guna (pēc laulībām Romāne), Ilze. 

Vecākais brālis Jānis Grīns – jurists un literāts. 

14.05.1915. Maskavā brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā (karaskolā). Pēc karaskolas beigšanas no 14.09.1915. bija virsnieks (praporščiks) 268. rezerves kājnieku bataljonā Borisogļebskā, rotas jaunākais virsnieks. 09.10.1915. nosūtīts uz fronti Galīcijā un 21.10. iedalīts 14. Oloņecas kājnieku pulkā, 14., no 12.1915. – 16. rotas jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar Austroungārijas armiju. 18.01.1916. iecelts par 16., 29.01. – par 15., bet 24.03.1016. – par 9. rotas komandiera vietas izpildītāju. 02.04.1916. pēc paša lūguma pārvietots uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu Tērbatā (tagad Tartu), 08.04.1916. ieradās un tika iecelts par 4. rotas jaunāko virsnieku. 05.1916. paaugstināts par podporučiku, bet 16.08.1916. kā papildinājumu rotas komandieris nosūtīts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (np 11.1916. pulks) Ziemeļu frontes Rīgas sektorā. 03.09. ieskaitīts pulkā, 1. rotas jaunākais virsnieks. No 05.10.1916. 8. rotas komandieris, no 11.1916. pulka ložmetēju komandas jaunākais virsnieks. 11.02.1917. iecelts par 3. rotas komandieri. 26.03.1917. par kaujas nopelniem paaugstināts par poručiku. 03.06.1917. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku, 8. rotas jaunākais virsnieks. 02.08.1917. nakts sadursmē pie Grenču muižas ievainots galvā, evakuēts ārstēšanai uz Latviešu strēlnieku pulku apvienoto lazareti Rīgā. 09.1917., Krievijas armijai atkāpjoties no Rīgas, evakuēts turpināt ārstēšanos Petrogradā (tagad Sanktpēterburga). 17.01.1918. ar ārstu komisijas lēmumu Petrogradā atvaļināts no armijas veselības stāvokļa dēļ (galvas ievainojuma seku dēļ atzīts par invalīdu). No 03.02.1918. strādāja Viskrievijas Pilsētu savienības dienestā Veļikije Lukos Pleskavas guberņā. Pēc tam no darba vietas atbrīvots, līdz 05.06. dzīvoja bez nodarbošanās Veļikije Lukos. 12.06.1918. pārgāja Padomju Krievijas–Vācijas demarkācijas līniju un atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā, dzīvoja tēva saimniecībā Dignājas pagastā, nodarbojās ar zemkopību, no 01.09.1918. studēja Tērbatas universitātē, 10.12.1918., pēc vācu karaspēka evakuācijas no Tērbatas, atgriezās Dignājas pagastā.  

Lielinieku režīma laikā 05.04.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijas sanitārajā dienestā, pretgāzu masku kontrolieris 3. strēlnieku brigādē. 21.05. pie Iecavas dezertēja un cauri Bauskai ieradās Jelgavā. 25.–28.05. atradās vācu militārās žandarmērijas apcietinājumā Jelgavā, pēc atbrīvošanas 28. maijā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 1. Jelgavas brīvprātīgo rotā, virsleitnants. 15.06.1919. pārvietots uz Skolnieku bataljonu Rīgā, rotas komandieris. 07.1919. bataljons izformēts, atstāts par 2. Skolnieku rotas komandieri un kopā ar to ieskaitīts 7. atsevišķajā bataljonā, 08.1919. – 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, no 17.08.1919. bija šī pulka 7. rotas komandieris. 10.09.1919. ārstu komisija Latvijas Kara slimnīcā Rīgā galvas ievainojuma seku dēļ atzina par derīgu tikai aizmugures dienestam. No 06.10.1919. Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Preses nodaļas cenzors, no 24.01.1920 – Informācijas nodaļas iekšējās kara cenzūras Rīgas nodaļas vadītājs. 01.04.1920. iecelts par Apsardzības (no 1922. gada Kara) ministrijas izdotā laikraksta “Latvijas Kareivis” redaktora palīgu, redakcijas kolēģijas locekli (amatā līdz atvaļināšanai no armijas 1924. gadā). 18.11.1920. par nopelniem Latvijas neatkarības labā paaugstināts par kapteini. 01.04.1921. pēc Armijas virspavēlnieka štāba izformēšanas iedalīts Galvenā štāba Apmācības daļā, 1921.gadā bija arī dienas laikraksta ”Latvijas Sargs” redakcijas kolēģijas loceklis. 01.04.1922. piekomandēts Kara ministrijas spiestuvei. 11.03.1924. pārskaitīts Armijas komandiera štāba Administratīvajā daļā, 16.09.1924. pēc paša vēlēšanās atvaļināts no armijas. 1925. gadā bija humoristiskā žurnāla “Vecpuisis” redaktors un izdevējs, 1925.–1926. gadā laikraksta ”Rīgas Ziņas”, 1926.–1927.gadā laikraksta “Brīvā Tēvija” redaktors, 1927.–1929. gadā laikraksta ”Latvis” redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis, 1933. gadā – žurnāla “Universitas” redaktors, 1933.–1938. gadā laikraksta ”Brīvā Zeme” redakcijas loceklis, 1934.–1936. gadā laikraksta “Rīts” redaktors. Latvijas Preses biroja valdes loceklis, Latvijas Rakstu un mākslas kameras Literatūras sekcijas priekšsēdētājs. No 1920. gada darbojās studentu korporācijā “Lettonia”. Darbojās Aizsargu organizācijā, bija 5. Rīgas aizsargu pulka Sakaru bataljona vada komandieris. 11.1939. iesaukts karadienestā, iecelts par Armijas štāba Apmācības daļas priekšnieka palīgu.  

Pēc valsts okupācijas 07.07.1940. ieskaitīts Armijas štāba Apmācības daļas virsštatā, rudenī pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 613. korpusa artilērijas pulka vada komandieris. 18.06.1941. apcietināts karaspēka vasaras nometnē Litenē pēc viņa komandētā vada karavīru veiktās politiskā vadītāja Pelageja Suhačeva slepkavības, pārvests uz Rīgas Centrālcietumu, 24.06. evakuēts uz Krieviju, ievietots Krežu cietumā, pēc tam cietumos Kuibiševā un Astrahaņā. 10.11.1941. Staļingradas garnizona kara tribunāls Astrahaņas 2. cietumā piesprieda nāvessodu; nošauts. 

A. Grīns bija viens no ražīgākajiem latviešu rakstniekiem. Literatūrā viņš debitēja 1920. gada sākumā ar stāsta “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas” publikāciju, un 1921. gadā tika izdota autora pirmā grāmata – stāstu un noveļu krājums “Krustneša gaitas”. Stāsts un novele bija galvenie žanri A. Grīna 20. gs. 20. gadu rakstniecībā (krājumi “Pieviltā vīra atriebšanās un citi stāsti”, 1922; “Septiņi un viens”, 1926; “Likteņa varā”, 1928). Šos žanrus autors turpināja izmantot arī 30. gados (krājumi “Sauciens naktī”, 1935; “Klusie ciemiņi”, 1935; “Svētā Meinarda brīnumdarbs”, 1939). A. Grīns bija vēsturiskā stāsta viens no ievērojamākajiem pārstāvjiem latviešu literatūrā. Tomēr 30. gados priekšplānā izvirzījās romāns, kad tika publicēti deviņi romāni. A. Grīns rakstīja arī lugas (“Karoga meklētāji”,1936; “Zemgales atmoda”, 1937; “Dievu kokle”, 1937; “Pumpurs un Lāčplēsis”, 1938; “Kalēja līgava”, 1938). Literāros darbus papildināja asprātīgi feļetoni (“Dzejošanas sērga un padomi, kā no tās izvairīties”, “Vadonis skuķkopībā jeb padomi iesācējiem” un citi), kurus A. Grīns parakstīja ar pseidonīmiem Homo Grisenbergensis un Dr. Skribanovics. Nepabeigts palika iecerētais romāns “Debesu ugunis” par Oskaru Kalpaku. A. Grīna romāni ir tā saucamie avīžromāni, jo sākotnēji publicēti presē daudzos fragmentu turpinājumos.

Tulkoja latviešu valodā Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque), Ludviga Renna (Ludwig Renn) un citu darbus. 

A. Grīna literāro darbību spēcīgi ietekmēja viņa militārā karjera. Tas izpaužas literāro darbu tematikā un saturā, varoņu darbības stratēģijās, patriotiskajās intonācijās. A. Grīns bija prozas meistars, viņa daiļdarbu klāstā redzamāko vietu ieņem romāns, stāsts un novele.

Skarbs reālisms A. Grīna prozā mijas ar romantiski mistiskas noskaņas piesātinātām emocijām. Mistika un teiksmainība, realitātes un nerealitātes robežu satuvināšana arī ir viena no rakstnieka stila būtiskām iezīmēm, tāpēc šis stils dēvēts gan par pasakaino un teiksmaino reālismu, gan par fantastisko un maģisko reālismu.

A. Grīns bija meistarīgs batālists – kauju epizožu attēlotājs, nevairoties arī no naturālistiskām detaļām un ainām. Vērojamas stilistiskas līdzības ar poļu neoromantiķa Henrika Senkeviča (Henryk Sienkiewicz) māksliniecisko rokrakstu. Kara un cīņu tematika ieņem centrālo vietu A. Grīna daiļradē. Tās ir cīņas par izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, par dzimtas godu, par pašnoteikšanos un tautas brīvību. Gandrīz visus A. Grīna darbus caurvij piedzīvojumu un dēku elementi. Rakstnieka varoņi gandrīz vienmēr iesaistīti spraigos notikumos, dinamiskā darbībā. Neskatoties uz varoņu individualizāciju un pašpietiekamību, viņos runā asinsbalss, viņi ir savas dzimtas vai cilts, vai tautas pārstāvji un savu senču vēlējumu piepildītāji. A. Grīns bija spēka atzinējs, savos varoņos – latviešos – autors akcentēja brīvības alkas, drosmi un spēju cīnīties par savām tiesībām.

A. Grīna prozas darbiem, sevišķi romāniem, raksturīga paplašināta mākslinieciskā telpa, darbība dažādos laika slāņos, senākā un nesenākā pagātnē. Autora pastiprinātā interese par vēsturi rezultējās gan mākslinieciskās prozas darbos, kur dominē pagātnes notikumi, gan sarakstot “Pasaules vēstures” četrus sējumus (1929– 1931) un vēsturiska satura apcerējumus par ievērojamām vēstures personībām (“Mustafa Kemals. Jaunās Turcijas nodibinātājs”, 1935; “Trīs gadsimti un trīs vadoņi” – par Kurzemes un Zemgales hercogu Jēkabu (Jakob Kettler), par Krišjāni Valdemāru un Kārli Ulmani –, 1937; “Kauju karalis Kārlis XII”, 1939; un citi). Vēstures personu tēli darbojas arī A. Grīna stāstos un romānos, īpaši triloģijā “Saderinātie” (1938–1940). Tomēr savos mākslinieciskās prozas darbos A. Grīns nedarbojas kā vēstures restaurators, viņam raksturīga vēstures vielas brīva interpretācija (izņemot romānu “Dvēseļu putenis”, presē no 1932. gada 24. maija līdz 1933. gada 17. maijam; grāmatā pirmā un otrā daļa izdota 1933. gadā, trešā daļa – 1934. gadā). Visvairāk tēloti 17. gs. notikumi un hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (“Tobago”, 1934; “Trīs vanagi”, 1938; “Zemes atjaunotāji”, 1939). A. Grīna rakstības stilam raksturīgs pastišs un senāku laiku valodas atdarinājums.

Vēstures tematika ieņem centrālo vietu arī A. Grīna brāļa J. Grīna rakstniecībā.

Padomju okupācijas gados A. Grīns tika dēvēts par buržuāzisko nacionālistu un reakcionāras ideoloģijas paudēju, un viņa darbi tika iekļauti aizliegto darbu sarakstos.

“Nameja gredzens” ir pirmais A. Grīna romāns, un tas izpelnījās lielu lasītāju atsaucību (periodikā 1929. gadā, grāmatā 1931. gadā). Romānā vēstīts par 17. gs. Kurzemes un Zemgales hercogisti, kad notiek poļu un zviedru cīņas par teritorijas pārvaldīšanu. Romāna galvenais varonis ir autora iztēlē radītais kņazs Gundars, Nameja cilts pēctecis, kurš kļūst par Nameja testamenta misijas piepildītāju, mēģinot izcīnīt brīvību Zemgalei un tās ļaudīm. Paralēlā sižeta līnijā vēstīts par Kasparu no Silenieku dzimtas, kurš vietējam muižniekam atriebj māsas Zanes bojāeju raganu sārtā un tēva nāvi. Romānu caurvij naids pret svešas varas pārstāvjiem, pašnoteikšanās un brīvas dzīves patoss. Neskatoties uz Gundara spēku sakāvi un viņa nāvi, brīvības cerība paliek dzīva, to piepildīt turpinās Gundara dēls.

Romānā ievīti ticējumi, latvisko tradīciju un rituālu ainas (piemēram, veļu galds zemliku laikā un citi), kā arī mistikas elementi.

Romānu autors rakstīja kā veltījumu tiem, “kas mira Tīreļpurvā, un tuviem un tāliem, kam acis sedz Brāļu kapu smilts”.

Vērienīgais lielromāns ir episks vēstījums par latviešu strēlnieku cīņām Pirmajā pasaules karā  un Latvijas Neatkarības cīņās 1919. gadā. Autora skatījumā romāns ir vēstījums par “tautas karu”, bet tās nav šauri nacionālas norises, jo iekļaujas Eiropas kopējos procesos, ietekmējot arī kontinenta demokrātijas likteni, atspoguļojot jaunu nacionālo valstu rašanos.

Epopejiskais romāns ir latviešu strēlnieku cīņu vēstures literāra versija – augstā autentiskuma un ticamības līmenī, ko A. Grīns rakstīja kā cīņu dalībnieks un aculiecinieks. Romānā integrēti gan dokumentāli un prototipiski, gan autobiogrāfiski elementi.

Romāna centrā vienas – Vanagu – dzimtas pārstāvju liktenis, kad pēc mātes bojāejas no vāciešu lodes strēlnieku rindās iestājas gan tēvs Jānis, gan dēli Edgars un Artūrs. Viņu darbību motivē ne tikai persioniskas atriebes jūtas, bet plašāk – savas zemes sargu misijas apziņa, tautas brīvības un valstiskuma idejas. Romāns ir heroiskā stila un patriotisko intonāciju spilgts paraugs latviešu literatūrā. Tajā savijas naida un mīlestības motīvi – naids pret ārējiem agresoriem un pret lieliniecisma ideoloģiju un dzimtenes mīlestības motīvs.

Romāna plašajā tēlu klāstā (ap 150 personu) autors kaut skopi, bet tomēr centies iezīmēt katra individualitāti. A. Grīns netēlo masu, pūli, pat ne abstraktu tautu, bet gan konkrētus tautas pārstāvjus (dundadznieks Konrāds, Zemgales saimnieks, leišmalietis Sēja, kurzemnieks Pētersons, čiekurkalnietis Miķelsons, bijušais cirkus artists Spilva, fēniksietis Spandegs un daudzi citi). Tēlu sistēmā – arī vēsturisku personu literārie analogi.

Romāns mākslinieciski pārliecinoši apliecina latviešu tiesības uz savu zemi, savu valsti un brīvību, kā arī atgādina par katra pienākumu un atbildību brīvības un valsts aizsardzībā. A. Grīna romāns gan tematiski, gan intonatīvi sasaucas ar Aleksandra Čaka poēmu ciklu “Mūžības skartie” (1937, 1939).

Plašu ievērību izpelnījusies pēc romāna motīviem uzņemtā režisora Dzintara Dreiberga spēlfilma “Dvēseļu putenis” (2019).

Divdaļīgais romāns “Zemes atjaunotāji” (1. daļa “Meža bērni”, 2. daļa “Atdzimusī cilts”, 1939) ir autora mākslinieciskā brieduma laika un arī dzīves beigu perioda darbs. Tas ir vēsturisks romāns ar izteiktām dzimtas romāna iezīmēm, kur attāli rezonē arī A. Grīna senču – Klaucānu dzimtas – likteņi. Romānā attēlots 16. gs. un vēlāk hercoga Jēkaba valdīšanas laiks 17. gs. Latvijā: konkrēti Augšzemē – Sēlijā. Romāns stāsta par bērniem bagāto, strādīgo un drosmīgo Klaucānu dzimtu, kuras pārstāvji ir līdumnieki, zemes kopēji, mednieki un bitenieki, bet nepieciešamās reizēs arī drošsirdīgi karotāji. Kad mēra epidēmijā izdzīvo tikai dzimtas jaunākais – Gatiņš –, viņš kopā ar pārnovadu meiteni Mārīti kļūst par dzimtas, saimniecības un tradīciju atjaunotāju. Svarīga vieta romānā ierādīta paražām un seniem ticējumiem. Gatiņš piesauc Laimes māti, mīļo Māru, Laimu, Jumi un Dieviņu, Mārīte lūdz medījumu Meža mātei. Dievaiņu jeb veļu laikā tiek klāts veļu jeb gariņu galds, pie kura nāk sērst dzimtas senču gari. A. Grīns attēlo bēru paražas un kāzu norises rituālus. Romānā daudz izmantota autora dzimtās Sēlijas novadnieciskā leksika.

Vienas dzimtas liktenī, ko tēlo A. Grīns, ieraugāms latviešu dramatiskais liktenis – gan posts un nolemtība, gan darbīgums, vitalitāte un lepns gars.

A. Grīns ir viens no pazīstamākajiem 20. gs. 20.–30. gadu prozas rakstniekiem, un viņa stāsti, noveles un romāni ir paliekoša vērtība latviešu literatūrā. Rakstnieks ir vēsturiskā stāsta, vēsturiskā romāna un vēsturiskā piedzīvojumu romāna ievērojams autors.

A. Grīns pārstāv latviešu literatūrā spēka un vīrišķības daudzinātājus, viņa literārajam stilam raksturīgas heroiskas intonācijas. Rakstnieka darbus caurvij tautas brīvības un valstiskuma idejas. Izcilākā virsotne A. Grīna daiļradē ir strēlnieku cīņu epopeja “Dvēseļu putenis” – mākslinieciska un patriotiska vērtība. 

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (Орден Святого Станислава, III šķira, ar šķēpiem); par nopelniem Latvijā ar Triju zvaigžņu ordeni (IV, V šķira), Viestura ordeni (III šķira), Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina ordeni (Didžiojo Lietuvos kunigaikščio Gedimino ordino, III šķira). 

Vairākus A. Grīna romānus, kā arī lugu “Karoga meklētāji” un publicistiskos rakstus godalgoja Latvijas Kultūras fonds un Latvijas Preses biedrība.