Artūrs Silgailis starpkaru periodā bija viens no ievērojamākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, pēdējais Zemgales divīzijas štāba priekšnieks. Otrā pasaules kara laikā pārstāvēja bijušo Latvijas armijas augstāko virsnieku daļu, kas valsts neatkarības atjaunošanas iespēju saskatīja pagaidu sadarbībā ar nacistisko Vāciju, ieņēma atbildīgus amatus Latviešu leģionā.

Dzimis Penkules pagasta Mežmuižas saimniecisko darbu pārrauga (vagara), bijušā muižas kučiera Zāmeļa (cēlies no Penkules pagasta zemniekiem) un Hedvigas (dzimusi Kleina) Silgaiļu ģimenē, kristīts Mežmuižas (mūsdienās Augstkalnes) evaņģēliski luteriskajā draudzē. Ap 1897. gadu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur tēvs bija ormanis, strādnieks, pēc tam neliela transportuzņēmuma īpašnieks. 06.1912. beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 14.05.–14.09.1915. mācījās un ar I šķiru beidza Viļņas karaskolas (Виленское военное училище) saīsināto kara laika apmācību kursu (no 28.07.1915. skola evakuācijā Poltavā, mūsdienās Ukrainā). 13.10.1923.–04.09.1924. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas Virsnieku kursus, 30.05.1924. – paukošanas instruktoru kursus Virsnieku kursos, 20.10.1926.–03.12.1928. mācījās un ar I šķiru beidza Virsnieku akadēmiskos kursus (01.12.1928. pārdēvēti par Kara akadēmiskajiem kursiem).

Precējies 10.1922. ar Helēnu Kožemjakinu (krievu tautības vecticībniece no Daugavpils), dēli – Igors Valentīns (inženieris, Otrā pasaules kara laikā dienējis Latviešu leģionā), Viktors Arturs (inženieris); no 12.1978. atraitnis. 1982. gadā precējies otrreiz, sieva – Velta Paparde, represētā Latvijas armijas kapteiņa Jāņa Papardes bijusī dzīvesbiedre, gleznotāja.

Pēc pilsētas reālskolas beigšanas strādāja par mācekli grāmatvedības nozarē, aizrāvās ar futbolu, spēlēja Āgenskalna Sporta un vingrošanas biedrības zēnu komandā. Pirmā pasaules kara laikā 14.05.1915. Viļņā brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā (karaskolā). Pēc tās beigšanas Poltavā no 14.09.1915. virsnieks (praporščiks) 146. kājnieku rezerves bataljonā Balašovā, Saratovas guberņā, 1. rotas jaunākais virsnieks. 01.–26.12.1915. komandējumā marša rotas pavadīšanai uz fronti, 09.04.1916. komandēts uz aktīvo armiju, 20.04. ieradās un iedalīts 428. Lodeinojes Poļes kājnieku pulkā frontē pret Vācijas armiju, 8. rotas komandieris. Podporučiks (13.08.1916.). 1916. gada vasarā pulks pārvietots uz Sveaborgas (Suomenlinnas) jūras cietoksni Helsingforsā (Helsinki Somijā). 16.12.1916. ar Sveaborgas cietokšņa garnizona pavēli piekomandēts 509. Gžatskas kājnieku pulkam Viborgas cietoksnī , 26.12. ieradās jaunajā dienesta vietā un iecelts par 5. rotas komandieri (11.07.1917. oficiāli pārvietots uz 509. kājnieku pulku). No 19.01.1918. arī 1. bataljona komandiera vietas izpildītājs, vienlaikus izpildot tiešos amata pienākumus. 20.02.1918. pulks pārformēts par sardžu rotu, tās komandieris. 22.03.1918. Vīpuri (mūsdienās Viborga Krievijā) cietoksnī atvaļināts no Krievijas armijas tās demobilizācijas gaitā. Piedalījās Somijas pilsoņu karā “balto” spēku pusē. 12.04.1918. piedalījās Helsinku ieņemšanā, būdams 1. Helsinku brīvprātīgo bataljona ložmetēju virsnieks. Pēc “balto” uzvaras 23.05.1918. devās no Somijas uz vācu karaspēka okupēto Latviju, 01.06.1918. iebrauca Rīgā. Spēlēja futbola komandā “Union”.

22.12.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Baltiešu landesvērā, 3. vācu zemessargu rotas ložmetēju komandā. 02.–03.1919. landesvēra sastāvā atkāpās uz Kurzemi. 01.04.1919. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) komandēto landesvēra Krievu nodaļu. Piedalījās visās nodaļas kaujās ar Padomju Latvijas armiju. 19.07.1919. nodaļas un tās ložmetēju rotas sastāvā no Rīgas ar kuģi pārvests uz Narvu, kur 20.07. iedalīts Krievijas Ziemeļrietumu armijā, dienēja 5. (Līvena) divīzijas 1. kājnieku pulkā. 10.–11.1919. piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Petrogradas (mūsdienās Sanktpēterburga) frontē pie Jamburgas, Narvas u. c. Atkāpšanās laikā igauņu karavīru piekauts, atņemot ieročus. Pēc atkāpšanās uz Igaunijas teritoriju 02.12.1919. atvaļināts, atgriezās Latvijā. 22.12.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (virsleitnants). No 05.01.1920. bija 12. Bauskas kājnieku pulka 6. rotas, no 19.01. – 2. ložmetēju rotas jaunākais virsnieks Liepājā. 04.03.1920. iecelts par Neatkarīgās rotas komandieri. 09.05.–11.08.1920. pulka sastāvā piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Latgales frontē, Drisas (mūsdienās Vjerhņdzvinska Baltkrievijā) rajonā, 09.–10.1920. iesaistīts akcijās pret Lietuvas armiju Ilūkstes apriņķī un robežas apsardzībā. 02.1921. pulks novietots Daugavpils garnizonā. Armijai un pulkam pārejot uz miera laika štatiem, 03.03.1921. iecelts par 4. rotas komandieri (saformēta no Neatkarīgās un 9. rotas). Kapteinis (31.03.1921.; par kaujas nopelniem 15.06.1920.). 12.06.1921. uzdots izveidot pulka sporta klubu, tā priekšnieks. No 07.11.1921. ložmetēju rotas komandieris, no 01.11.1922. – 2. ložmetēju komandas priekšnieks. Pēc Kara akadēmisko kursu beigšanas 19.12.1928. pārcelts uz Kurzemes divīzijas štābu Liepājā, Operatīvās nodaļas adjutants. No 10.07.1931. Vidzemes divīzijas štāba priekšnieka palīgs Rīgā. Pulkvedis-leitnants (18.11.1932.). Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu ierindā, 23.03.1934.–19.10.1935. piekomandēts 6. Rīgas kājnieku pulkam, 2. bataljona komandiera vietas izpildītājs. 23.11.1935. pārcelts uz Augstāko kara skolu, no 06.04.1936. kara zinību (kājnieku taktikas) pasniedzējs. 06.10.1939. iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku Daugavpilī, 05.11. ieradās jaunajā dienesta vietā. Pulkvedis (11.11.1939.). Darbojās Armijas sporta kluba vadībā, bija Latvijas Futbola savienības valdes loceklis, rakstīja militārajā periodikā par militāriem un sporta jautājumiem.

Pēc valsts okupācijas 14.11.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Ventspilī, strādāja sievas tuviniekiem piederošā uzņēmumā Liepājā, darbojās nacionālajā pagrīdē. 21.01.1941. spiests izceļot uz Vāciju, izmantojot mātes šķietami vācisko izcelsmi. 01.05.1941. Marienburgā (mūsdienās Malborka Polijā) iestājās Latvju kareivju nacionālajā savienībā. 29.06.1941. brīvprātīgi iestājās Vācijas armijā, līdz 31.03.1942. bija 18. armijas 621. propagandas rotas zonderfīrers, piedalījās Latvijas un Igaunijas teritorijas ieņemšanā. 02.–16.07.1941. bija 18. armijas latviešu diktors Latvijas Radiofonā, pēc tam piedalījās kaujās pie Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburga), kā pirmais latvietis par tajās parādīto varonību 21.01.1942. apbalvots ar Dzelzs krustu. 01.04.1942. iecelts par Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Personāldepartamenta direktoru Rīgā. 03.1943. mobilizēts Latviešu leģionā, 15. grenadieru divīzijas kājnieku priekšnieks. 11.1943.–06.1944. periodiski bija 34. grenadieru pulka komandiera vietas izpildītājs, vairākkārt kaujas grupas komandieris frontē atkāpšanās kauju laikā. Virspulkvedis (oberfīrers; 02.1944.). No 07.1944. Leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks. Štāba sastāvā izbrauca uz Vāciju, 20.03.1945. Potsdamā ievēlēts par jaunizveidotās Latvijas Nacionālās komitejas prezidenta vietnieku un kara resora ģenerālsekretāru. Pēc Otrā pasaules kara angļu gūstā Putlosas karagūstekņu nometnē Vācijā, vēlāk – Zēdelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā. 03.1946. atbrīvots, atgriezās pie bēgļu gaitās Vācijā esošās ģimenes, strādāja meža darbos, pēc tam par noliktavas pārzini slimnīcā. 08.1948.–09.1953. bijis britu Reinas armijas Vācijā baltiešu sardžu un transporta rotu sakaru virsnieks. 09.1953. ar ģimeni izceļoja uz Kanādu. Strādāja par jūras tirdzniecības uzņēmuma biroja grāmatvedi Helifeksā, Jaunskotijas provincē, no 1976. gada dzīvoja Ošavā, Ontārio provincē. Aktīvi darbojās sabiedriskajās organizācijās, bija organizācijas “Daugavas Vanagi” goda biedrs, no 06.1967. studentu korporācijas “Fraternitas Imantica” goda filistrs. Miris Ošavas pilsētas slimnīcā.

A. Silgailis pārstāvēja akadēmiski izglītoto vecāko virsnieku jaunāko paaudzi, kas uzsāka strauju izvirzīšanos pēc Otrā pasaules kara sākuma, aktualizējoties nepieciešamībai pēc modernas pieejas stratēģijas un taktikas jautājumiem. Atstājis plašu atmiņu mantojumu par darbību Neatkarības kara laikā, starpkaru posmā un Latviešu leģionā, īpaši nozīmīgs ir vairākās svešvalodās tulkotais darbs par Latviešu leģionu.

Par nopelniem Krievijas armijas dienestā Pirmajā pasaules karā A. Silgailis apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira), par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira; V šķira), Aizsargu Nopelnu krustu; par kaujas nopelniem Vācijas armijas sastāvā Otrā pasaules kara laikā ar Dzelzs krustu (I šķira; II šķira), Kara Nopelnu krustu (II šķira), par darbību trimdā Rietumos – ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā.

A. Silgaiļa korespondence un dokumenti uzdāvināti Latvijas Kara muzejam, Latvijas Nacionālas bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavai (Haralda Biezā, Miķeļa Goppera, Kārļa Kangera kolekcija).