Pēteris Laizāns bija latviešu filozofs, augstskolas mācībspēks, autors pētījumiem par Jauno strāvu un Latgales kultūrvēsturi.

1948. gadā P. Laizāns absolvēja Kārsavas vidusskolu un uzsāka studijas Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad Latvijas Universitāte, LU) Vēstures fakultātē. No 1953. gada līdz 1956. gadam viņš studēja LVU Filoloģijas fakultātes filozofijas zinātņu aspirantūrā ar specializāciju dialektiskajā un vēsturiskajā materiālismā.

1962. gadā P. Laizāns aizstāvēja disertāciju “Progresīvā filozofiskā doma Latvijā līdz 19. gadsimta beigām” un ieguva filozofijas zinātņu kandidāta grādu. Disertācijas vadītājs bija LVU rektors Valentīns Šteinbergs.

1958. gadā P. Laizāns bija laikraksta “Padomju Students” redaktors. No 1961. gada līdz 1966. gadam viņš bija Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Filozofijas sektora vadītājs. No 1966. gada līdz 1971. gadam un no 1981. gada līdz 1991. gadam P. Laizāns bija LVU Filozofijas katedras docents. Filozofs docēja lekciju kursus par vispārējo filozofijas vēsturi, Baltijas un Latvijas filozofijas vēsturi. No 1971. gada līdz 1973. gadam un no 1976. gada līdz 1981. gadam P. Laizāns vadīja LVU Filozofijas katedru. No 1974. gada līdz 1975. gadam P. Laizāns bija augstskolas vecākais līdzstrādnieks. 1991. gadā P. Laizāns ievēlēts par LU Filozofijas vēstures katedras profesoru (amatā līdz 1998. gadam).

Vairums filozofa pētījumu tika publicēti padomju okupācijas apstākļos, kad marksismu-ļeņinismu atzina par vienīgo zinātniski pamatoto pieeju. P. Laizāns pievērsās marksisma-ļeņinisma vēstures izpētei. Kopā ar LVU profesoru Ernstu Karpovicu sarakstītajā brošūrā “Dialektiskais materiālisms. Otrā burtnīca. Ievads filozofijas vēsturē” P. Laizāns aplūkoja marksisma rašanās cēloņus un teorētiskos avotus. P. Laizāns skaidroja, ka marksisma avoti ir meklējami vācu ideālisma filozofijā, politekonomijas teorētiķu darbos, kā arī franču utopiskajā sociālismā. P. Laizāns nošķīra divus marksisma attīstības posmus. Pirmais posms bija pirmsmonopolitiskā kapitālisma materiālisms, ko attīstīja Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels). Otrais posms bija monopolitiskā kapitālisma marksisms, kad norisinājās pāreja no kapitālisma uz sociālismu. Otro posmu pārstāvēja Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) un marksisma-ļeņinisma filozofi. Otro posmu P. Laizāns iedalīja divos periodos: 1) marksisma-ļeņinisma filozofijas attīstība pirms 1905. gada revolūcijas un laika posmā no 1905. gada revolūcijas līdz Oktobra apvērsumam, 2) marksisma-ļeņinisma attīstība pēc Oktobra apvērsuma.

P. Laizāns laikrakstos publicēja rakstus par literatūrkritiķi Visarionu Beļinski (Виссарион Григорьевич Белинский), franču apgaismības laika filozofu un rakstnieku Denī Didro (Denis Diderot), filozofu Polu Anrī Holbahu (Paul-Henri Thiry, baron d’Holbach) un krievu filozofu Aleksandru Hercenu (Александр Иванович Герцен). 

1966. gadā iznāca P. Laizāna monogrāfija “Jaunstrāvnieku filozofiskie uzskati”, kurā filozofs sniedza plašu ieskatu Jaunās strāvas izveidē un tās galvenajos pārstāvjos. P. Laizāns analizēja Jaunās strāvas pārstāvju filozofiskos, politiskos un estētiskos uzskatus. Pētījuma pirmajā daļā P. Laizāns sniedza ieskatu filozofiskās domas attīstībā Latvijā. Kā nozīmīgus 18. gs. domātājus Latvijas intelektuālajā vēsturē P. Laizāns minēja Benedikta Spinozas (Benedictus de Spinoza) ideju popularizētāju Teodoru Ludvigu Lauu (Theodor Ludwig Lau) un vācbaltiešu rakstnieku Garlību Merķeli (Garlieb Helwig Merkel). Jaunlatviešu kustības ietvaros P. Laizāns publicistu Kasparu Biezbārdi atzina par vienu no orģinālākajiem filozofiem.

P. Laizāns secināja, ka Jaunās strāvas pārstāvji pirmie Latvijas filozofiskajā domas vēsturē pārstāvēja dialektiskā materiālisma mācību un asi vērsās gan pret ideālismu, gan pret jaunkantiānismu. P. Laizāns norādīja, ka Jaunās strāvas laikā jau bija izveidojusies latviešu nacionālās literatūras tradīcija un tradicionālie mākslas veidi. Jaunās strāvas ietekmē estētika kļuva par zinātni. Kā nozīmīgākos Jaunās strāvas estētiskās domas attīstītājus P. Laizāns atzina dzejnieku Raini, kritiķus Jāni Asaru, Vili Dermani un Jani Jansonu-Braunu.

1976. gadā publicētajā rakstu krājumā “Apcerējumi par sabiedriskās un filozofiskās domas attīstību Latvijā: (līdz 20. gs. sākumam)” P. Laizāns definēja Jauno strāvu kā idejisku un literāru virzienu, kurā dominēja interese par materiālisma filozofiju, sociālisma idejām, darvinismu un ateismu. Vienlaikus viņš akcentēja, ka Jauno strāvu neraksturoja vienota izpratne par marksisma principiem. P. Laizāns secināja, ka dzejnieks Eduards Veidenbaums bija pirmais domātājs Latvijā, kura darbos ir rodamas pārdomas par šķiru cīņu un sociālisma idejām. Savukārt par vienu no Jaunās strāvas nozīmīgākajiem filozofiem P. Laizāns atzina Frici Roziņu. 

1988. gada 26. oktobrī P. Laizāns vadīja Latvijas Kultūras fonda rīkoto Latgales kultūras pētnieku sanāksmi. Šajā sanāksmē tika ievēlēta Latgales Zinību komisija, kuras mērķis bija Latgales kultūrvēsturiskās pētniecības veicināšana. P. Laizāns 1988. gadā piedalījās Latgales kultūras biedrības izveidošanā, uzrakstot biedrības programmu. P. Laizāns bija biedrības valdes loceklis, kurš aicināja rūpēties par latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, veicināt preses izdevumu, grāmatu publicēšanu šajā valodā. Viņš publicēja rakstus par literātu Franci Kempu, garīdznieku Franci Trasunu, filozofu Konstantīnu Raudivi, titulārbīskapu Pēteri Strodu, publicistu Jezupu Maciļeviču, vēsturnieku Gustavu Manteifeli (Gustav Manteuffel), kā arī Staņislavu Ladusānu, kuru P. Laizāns uzskatīja par vienu no izcilākajiem latviešu filozofiem. Arī K. Raudivi P. Laizāns atzina par ievērojamu domātāju un Rietumu kultūras norieta spilgtu analītiķi.

1970. gadā P. Laizānam piešķīra Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija goda rakstu.

1978. gadā par darba ciklu Latvijas filozofijas vēsturē viņu apbalvoja ar Zinātņu akadēmijas prēmiju. Pēc neatkarības atjaunošanas 1997. gadā P. Laizānu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zeltīta) goda zīmi. 1999. gadā Valsts Kultūrkapitāla fonds P. Laizānam piešķīra mūža stipendiju.

2000. gadā, atzīmējot P. Laizāna mūža 70. gadskārtu, LU izdeva P. Laizāna publicēto darbu bibliogrāfiju.

2004. gadā LU pētnieki izdeva rakstu krājumu “Filosofs starp tradīciju un pieredzi”, kas ir veltīts P. Laizāna piemiņai.