Retoriskais jautājums pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Retoriskais jautājums ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā retoriskais jautājums tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu figura verborum. Sengrieķu valodā šis termins ir ἐρώτημα, erotema ‘jautājums’, kas veidojies no sengrieķu darbības vārda ἐρωτάω, erotao ‘jautāt’. Latīņu valodā tas ir lietvārds interrogatio ‘jautājums’, kas veidojies no darbības vārda interrogare ‘jautāt’. Antīkajā retorikā retoriskais jautājums tiek definēts kā figūra, ar kuras palīdzību var apstiprināt kādu noteiktu argumentu. Retoriskais jautājums aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) u. c.

Mūsdienās retoriskais jautājums tāpat kā antīkajā pasaulē tiek pētīts gan teorētiski, gan izmantots praksē. Retoriskais jautājums parādās dzejā, drāmā, dziesmu tekstos, runās, sarunvalodā u. c., un tā galvenā funkcija ir izteikt apgalvojumu jautājumu formā, uz kuru nav vajadzīga vai netiek gaidīta atbilde. Sarunvalodā tāds jautājums, piemēram, “Vai tu nekad nevari ierasties laikā?” neprasa atbildi, tas funkcionē kā pārmetums par kavēšanos. Literatūrzinātnieki retorisko jautājumu definē kā jautājumu, kas neprasa atbildi, un šī forma ir veids, kā apstiprināt jau zināmo. Tas vērojams, piemēram, krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romānā “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1878) grāfa Vronska monologā. Kad pēc kritiena zirgu skriešanās sacīkstēs, Vronskis saprot, ka paša kļūdas dēļ mirst viņa zirgs, viņš jautā “Ko es esmu izdarījis?”. Jautājums neprasa atbildi, jo ir skaidrs, ka zirgs mirst viņa vainas dēļ. Literatūrzinātnieki norāda, ka daiļdarba valodā, īpaši dzejā, retoriskie jautājumi un retoriskie izsaucieni sastopami bieži. Ar tiem iespējams paspilgtināt emocionālo ekspresivitāti. Līdzīgi kā retoriskajā uzrunā arī retoriskajā jautājumā var būt dažādas intonācijas. Retoriskie jautājumi izteikti darbojas runās, īpaši politiķu runās. Tā, piemēram, bijusī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kandidējot ASV prezidenta vēlēšanās, vienā no savām runām (Democratic National Convention Speech) 2016. gadā jautāja – Do you really think Donald Trump has the temperament to be commander-in-chief? ‘Vai jūs patiešām domājat, ka Donaldam Trampam piemīt tāds raksturs, lai viņš būtu virspavēlnieks?’. Šādi Klintone uzsver, ka D. Trampam šāds raksturs pēc viņas domām nepiemīt. Retoriskā jautājuma formā šāds apgalvojums uz auditoriju atstāj lielāku iespaidu nekā stāstījuma teikums.