Ievērojama 80. gadu populārās kultūras personība, diskomūzikas un jaunā viļņa izpildītāja ar spilgtu vizuālo tēlu.

Autobiogrāfijā “Es nekad nerakstīšu memuārus” (I’ll Never Write My Memoirs, 2015) G. Džounsa uzsver, ka nākusi pasaulē dažus gadus vēlāk par daudzos avotos minēto 1948. gadu, bet īsto datumu neatklāj. Dziedātāja piedzima Jamaikā un dažu gadu vecumā, pēc vecāku pārcelšanās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), nonāca strikti reliģiozu vecvecāku audzināšanā. Pusaudzes vecumā devās pie vecākiem uz ASV, kur tāpat auga konservatīvā vidē (tēvs bija pentakostu mācītājs), kas meitenē nostiprināja dumpīguma un nepakļāvības garu. 60. gadu 2. pusē, pametusi ģimeni, apguva aktrises iemaņas un iesaistījās hipiju kustībā, bet 70. gadu sākumā pievērsās modeles darbam, iekļāvās Parīzes modes aprindās un Ņujorkas mākslas un bohēmas sabiedrībā (t. sk. Endija Vorhola, Andy Warhol, pavadoņu lokā), kā arī uzstājās ar muzikāliem priekšnesumiem geju klubos un slavenajā diskoklubā Studio 54.

70. gadu 2. pusē G. Džounsa sāka sadarbību ar ierakstu kompāniju Island Records un diskomūzikas producenta Toma Moltona (Tom Moulton) vadībā ieskaņoja albumus Portfolio (1977), Fame (1978) un Muse (1979). Šī, t. s. disko triloģija, kurā dzirdamas Brodveja mūziklu tēmas, franču populārās mūzikas klasika (viens no dziedātājas pirmajiem hitiem bija Edītes Piafas, Édith Piaf, dziesmas La Vie en rose diskoversija) un laikmetīgs oriģinālrepertuārs (G. Džounsa nereti bija tā līdzautore), līdz ar viņas provokatīvi erotisko skatuves tēlu lika pamatus savdabīgas un kosmopolītiskas mākslinieces reputācijai.

80. gadu sākumā, disko popularitātei mazinoties, G. Džounsa pievērsās aktuālajai jaunā viļņa stilistikai ar bagātīgu regeja ietekmi, kas skaidrojama gan ar viņas saknēm Jamaikā, gan Island Records vēsturisko specializāciju regeja popularizēšanā. Šajā laikā tapusī jaunā viļņa triloģija – Warm Leatherette (1980), Nightclubbing (1981) un Living My Life (1982) – ievadīja viņas lielāko māksliniecisko un komerciālo panākumu periodu. Visi trīs Island dibinātāja Krisa Blekvela (Chris Blackwell) un Aleksa Sadkina (Alex Sadkin) producētie albumi tapuši studijā Compass Point Bahamu salās un ievērojami ar sterilu, gandrīz mehāniski precīzu, emocionāli neitrālu skanējumu, kas efektīgi akcentē G. Džounsas spēcīgo un izteiksmīgo vokālu.

Īpaši veiksmīgs bija albums Nightclubbing, kurā līdzās jaunā viļņa, roka un soula autoru (Igijs Pops, Iggy Pop; Deivids Bovijs, David Bowie; Stings, Sting; Bils Vizerss, Bill Withers, u. c.) skaņdarbiem dzirdams viens no dziedātājas populārākiem ieskaņojumiem I’ve Seen That Face Before (Libertango) –  Argentīnas tango komponista Astora Pjacollas (Astor Piazzolla) skaņdarba Libertango adaptācija. Angļu mūzikas nedēļraksts New Musical Express, rezumējot 1981. gada muzikālos sasniegumus, Nightclubbing atzina par labāko albumu; tas iekļauts arī šā izdevuma 500 visu laiku ievērojamāko albumu reitingā (NME’s 500 Greatest Albums of All Time, 2013).

80. gadu 2. pusē G. Džounsa izdeva vēl trīs albumus, t. sk. autobiogrāfisko, Trevora Horna (Trevor Horn) producēto Slave to the Rhythm (1985), taču vēlāk viņas muzikālā darbība turpinājusies vien epizodiski – 2008. gadā klajā laistais Hurricane bija pirmais albums pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma.

Dziedātāja sadarbojusies ar Thompson Twins; Arcadia; Lil’ Kimu (Lil’ Kim); Brižitu Fontēnu (Brigitte Fontaine); Gorillaz un citiem mūziķiem.

G. Džounsa filmējusies – pārsvarā epizodiskās lomās, kurās uzsvērta viņas iespaidīgā āriene – vairāk nekā desmit televīzijas un pilnmetrāžas filmās, t. sk. “Konans – iznīcinātājs” (Conan the Destroyer, režisors Ričards Fleišers, Richard Fleischer, 1984), “Vamps” (Vamp, režisors Ričards Venks, Richard Wenk, 1986) un “Bumerangs” (Boomerang, režisors Redžinalds Hadlins, Reginald Hudlin, 1992).

Viņas pazīstamākā kinoloma ir ar pārdabisku spēku apveltītā Meja Deja (May Day) – slepenā aģenta Džeimsa Bonda (James Bond) pretiniece filmā “Skats uz slepkavību” (A View to a Kill, režisors Džons Glens, John Glen, 1985).

G. Džounsa bija viena no pirmajām māksliniecēm ar kompleksu un sintētisku radošo personību, kuras vizuālais tēls ir tikpat nozīmīgs kā mūzika – šīs abas izpausmes veidoja savstarpēji papildinošu veselumu, kurā populārās kultūras stereotipi apvienoti ar dažādām vizuālo estētiku, mūzikas un modes tendencēm.

Darbības agrīnajā periodā viņas āriene un priekšnesums tika salīdzināti ar 20. gs. 20. gados populārās dejotājas Džozefīnes Beikeres (Josephine Baker) klaji erotisko tēlu un uzstāšanās manieri. Vēlāk, dziedātājai uzsākot radošu sadarbību (arī kopdzīvi) ar franču mākslinieku, dizaineri un fotogrāfu, vidoeklipu un koncertuzvedumu autoru Žanu Polu Godē (Jean-Paul Goude), viņas vizuālā identitāte ievērojami pilnveidojās, iemiesojot eksotisku, estētiski izsmalcinātu seksuālu plēsoņu (erotiskajam aspektam bija svarīga nozīme arī G. Džounsas repertuāra atlasē un interpretācijā) ar neskaidru dzimumpiederību – fotosesijās un videoklipos akcentēts viņas slaidais un atlētiskas augums, vīrišķīgi īsais matu griezums, demonstratīvi jutekliskas, nekautrīgi izaicinošas pozas, kustības un grimases.

Spilgts G. Džounsas jaunā viļņa perioda tēla paraugs, kas būtiski ietekmējis populārās kultūras vizuālo tēlainību, redzams uz albuma Nightclubbing vāka – Ž. P. Godē gleznotā fotoreālistiskā portretā dziedātāja, neraugoties uz šķietami statisko pozu, fiksēta ļoti ekspresīvā androgīnā veidolā ar cigareti mutē, tērpusies melnā vīriešu uzvalkā, kas gandrīz nemanāmi saplūst ar viņas ādaskrāsu. Attēls modina asociācijas ar kādas svešas civilizācijas pārstāvi vai zinātniskās fantastikas komiksa tēlu, kā arī vācu aktrises un dziedātājas Marlēnes Dītrihas (Marlene Dietrich) publisko veidolu 20. gs. 30. un 40. gados, vienlaikus sasaucoties ar albuma pirmā skaņdarba – austrāliešu grupas Flash and the Pan dziesmas Walking in the Rain kaververijas – teksta frāzi: “Es jūtos kā sieviete. Un izskatos kā vīrietis”.

80. gadu sākumā G. Džounsas ieraksti, kuros sintezēts regejs, R&B, disko un popmūzika, palīdzēja nesen radušos jauno vilni definēt kā mākslinieciski ietilpīgu muzikālu estētiku bez stilistiskiem ierobežojumiem. Taču plašāka ietekme nekā G. Džounsas mūzikai bijusi viņas radošajai personībai kā modes, mākslas un mūzikas pasaules apvienojošam fenomenam. Viņas publiskais un skatuviskais tēls sniedzis lielu, arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs nezudušu ietekmi Madonnai (Madonna), Bjorkai (Björk), Enijai Lenoksai (Annie Lennox); Riannai (Rihanna), Lēdijai Gagai (Lady Gaga), Bejonsē (Beyoncé), Lordei (Lorde), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj) un citām mūziķēm, kuru radošajā darbībā arī ir liela nozīme vizuāliem un multimediāliem risinājumiem.

Jamaikas valdība G. Džounsu apbalvojusi ar Jamaikas ordeni (Order of Jamaica, 2018).

Corporate Cannibal; Demolition Man; Do or Die; I Need a Man; I’ve Seen That Face Before (Libertango); La Vie ne rose; Love Is the Drug; My Jamaican Guy; Nightclubbing; Private Life; Pull Up to the Bumper; Slave to the Rhythm; Use Me; Walking in the Rain

Portfolio (Island, 1977); Fame (Island, 1978); Muse (Island, 1979); Warm Leatherette (Island, 1980); Nightclubbing (Island, 1981); Living My Life (Island, 1982); Slave to the Rhythm (Island, 1985); Inside Story (Manhattan, 1986); Bulletproof Heart (Capitol, 1989); Hurricane (Wall of Sound, 2008)