Piemēram, lietvārds kā vārdšķira izsaka priekšmetiskumu, tam ir dzimtes, skaitļa un locījuma gramatiskā kategorija, teikumā lietvārds var būt teikuma priekšmeta, papildinātāja, apzīmētāja un pielikuma funkcijā. Savukārt darbības vārds izsaka norisi (kā procesu vai kā stāvokli), tam ir personas, laika, izteiksmes un kārtas gramatiskā kategorija, sintaktiski darbības vārds teikumā parasti ir izteicēja funkcijā.

Vārdšķiru aprakstam un iedalījumam ir gara vēsture. Viena no agrīnākajām tradīcijām pārstāvēta Indijā. Sanskrita gramatiķis Jāska (Yāska) apmēram 6.–5. gs. p. m. ē. Vēdu etimoloģijas un sanskrita vārdu skaidrojumā “Nirukta” (निरुक्त) minējis četras galvenās vārdšķiras – lietvārdus (ietverot arī īpašības vārdus), darbības vārdus, pirms darbības vārda novietotus priedēkļus, partikulas (iespējams, iekļaujot arī prievārdus). Norādīts, ka divas vārdšķiras ir lokāmas (lietvārdi un darbības vārdi), divas – nelokāmas (priedēkļi un partikulas).

Eiropas vārdšķiru klasifikācijas tradīcijas veidojušās Senajā Grieķijā un Romas valstī. Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ, 2. gs. p m. ē.) sniegts vārdšķiru iedalījums astoņās grupās – nomeni, darbības vārdi, divdabji, artikuli, vietniekvārdi, prievārdi, apstākļa vārdi, saikļi. Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae, 5. gs.) paturēts Dionīsija Trāķieša vārdšķiru iedalījums ar vienu atšķirību – tā kā latīņu valodā nav artikulu, šīs vārdšķiras vietā iekļauti izsauksmes vārdi. Grieķu un latīņu gramatikās nosaukums “nomens” (grieķu ὄνομα, latīņu nomen) tiek attiecināts uz trim vārdšķirām mūsdienu izpratnē – lietvārdiem, īpašības vārdiem un skaitļa vārdiem.

Dionīsija Trāķieša un Prisciāna aprakstītais vārdšķiru iedalījums gramatikās tiek izmantots līdz mūsu dienām ar variācijām atkarībā no konkrētas valodas gramatiskās struktūras un apraksta tradīcijām (piemēram, artikula esamība/ neesamība, partikulu un izsauksmes vārdu vai īpašības vārdu un apstākļa vārdu apvienošana vienā vārdšķirā). Taču divdabji kā īpaša vārdšķira vairs netiek norobežoti (vismaz indoeiropiešu valodu aprakstā), tie parasti tiek uzskatīti par darbības vārda formām, t. i., iekļauti darbības vārdos. Savukārt nomeni tiek dalīti trīs atsevišķās grupās – lietvārdos, īpašības vārdos, skaitļa vārdos. Piemēram, latviešu valodā tiek šķirtas desmit vārdšķiras – lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi, prievārdi, partikulas, saikļi un izsauksmes vārdi. Turpretī lietuviešu valodā gramatikās tiek minētas vienpadsmit vārdšķiras, jo izsauksmes vārdi tiek dalīti divās atsevišķās vārdšķirās – jaustùkai (izsauksmes vārdi) un ištiktùkai (skaņu atdarinājumi jeb onomatopoētismi).

Arī japāņu valodā tiek šķirtas desmit vārdšķiras, kuras atšķirīgu valodas apraksta tradīciju un klasifikācijas principu dēļ ar latviešu vai lietuviešu valodas vārdšķirām sakrīt tikai daļēji – lietvārdi (ietverot arī vietniekvārdus), īpašības vārdi, adnomināli īpašības vārdi, darbības vārdi, palīgdarbības vārdi, adjektīviskie darbības vārdi, apstākļa vārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi.

Vārdšķiras jēdziens tiek izmantots ikvienas valodas gramatiskās sistēmas aprakstā. Taču vārdšķiru klāsts un vārdu piederības iespējas pie vārdšķirām var variēties atkarībā no valodas morfoloģiskā tipa – vai tās ir sintētiskas, analītiskas vai izolējošas valodas.

Pēc lokāmības visas vārdšķiras iedala lokāmo vārdu vārdšķirās (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi) un nelokāmo vārdu vārdšķirās (apstākļa vārdi, saikļi, prievārdi, partikulas, izsauksmes vārdi).

Pēc leksiskās nozīmes un sintaktiskajām funkcijām teikumā vārdšķiras iedala patstāvīgos vārdos (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi), palīgvārdos (saikļi, prievārdi, partikulas) un izsauksmes vārdos. Patstāvīgos vārdus iespējams lietot palīgvārdu funkcijā, piemēram, latviešu valodā vietniekvārds kas un apstākļa vārds kad tiek lietots pakārtojuma saikļa funkcijā – Es vienmēr zinu, kas jādara; Visi gaidīja, kad beidzot sāks līt.

Vārdšķiras iedala arī atvērtās un slēgtās. Atvērtās vārdšķiras regulāri papildinās ar jauniem vārdiem (vai nu darinātiem, izmantojot pašcilmes vārdu saknes un afiksus, vai arī aizgūtiem no citām valodām), piemēram, lietvārdi, īpašības vārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi, izsauksmes vārdi. Savukārt slēgtajās vārdšķirās ietilpstošo vārdu skaits ir relatīvi nemainīgs, jaunu vārdu ienākšana ir ļoti reta vai nenotiek vispār. Slēgtās vārdšķiras ir vietniekvārdi, skaitļa vārdi, prievārdi, saikļi, partikulas.

Visās valodās iespējama arī konversija – vārdu pāreja no vienas vārdšķiras citā, neizmantojot nekādus morfoloģiskus, t. sk. vārddarināšanas, līdzekļus. Tomēr vērojamas atšķirības atkarībā no valodas morfoloģiskā tipa.

Sintētiskajās valodās, kur blakus saknei pievienojas afiksi (visbiežāk piedēkļi, galotnes, priedēkļi) un kur ir plaša gramatisko formu un vārddarināšanas sistēma, lokāmās vārdšķiras ir morfoloģiski atšķirīgas un stabilas. Tas attiecināms uz visiem sintētisko valodu tipiem – fūzijas valodām (piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu, poļu, latīņu, itāļu, spāņu), aglutinatīvajām valodām (piemēram, igauņu, somu, turku) un polisintētiskajām valodām (piemēram, čukču, ainu, inuītu). Sintētiskajās valodās lokāmo vārdšķiru konversija kopumā, lai gan iespējama, nav dominējoša – jaunu vārdu darināšanā un gramatisko formu veidošanā plašāk tiek izmantoti dažādi morfoloģiski līdzekļi. Parasti konversija vērojama teikumā. Piemēram, latviešu valodā īpašības vārdus vai lokāmos divdabjus var lietot lietvārda funkcijā – Jaunais nereti liekas interesantāks nekā vecais; Jāsagādā ziemai kurināmais. Dažkārt šādi īpašības vārdi vai divdabji var kļūt arī par lietvārdiem, piemēram, latviešu valodā nabags, pakaramais (divdabis no darbības vārda pakārt), sviests (divdabis no darbības vārda sviest). Atsevišķas lokāmo vārdšķiru vārdu formas var kļūt arī par apstākļa vārdiem, piemēram, latviešu valodā lietvārdu lauks, ārs, iekša, leja lokatīva formas tiek lietotas arī kā apstākļa vārdi laukā, ārā, iekšā, lejā.

Nelokāmo vārdšķiru starpā konversija ir vairāk izplatīta, jo nav morfoloģisko formu, kas piesaistītu vārdus noteiktai vārdšķirai. Tikai lietojums teikumā ļauj noteikt konkrēto vārdšķiru. Tā, piemēram, latviešu valodā apstākļa vārdu tad (Tad sāka līt.) var lietot arī partikulas funkcijā (Kas tad mums tagad jādara?). Savukārt apstākļa vārdu nu (Nu ir klāt vasara!) iespējams lietot gan partikulas (Ko nu tu te tagad runā!), gan izsauksmes vārda funkcijā (Nu, kas tev vēl ir sakāms?).

Arī analītiskajās (piemēram, angļu, bulgāru, maķedoniešu) un izolējošajās valodās (piemēram, jorubu, arī ķīniešu un vjetnamiešu) vārdi tiek iedalīti vārdšķirās, taču robežas starp tām nav morfoloģiski noteiktas, tāpēc pāreja, resp., konversija, iespējama daudz plašāk nekā sintētiskajās valodās. Piemēram, angļu valodā īpašības vārds empty ‘tukšs’ var tikt lietots arī kā darbības vārds empty ‘tukšot’ – to empty the container ‘iztukšot trauku’, līdzīgi arī fish ‘zivs’ un fish ‘zvejot’. Latviešu vai lietuviešu valodā šāda konversija nebūtu iespējama, jo lietvārdiem un darbības vārdiem ir atšķirīgas galotnes un vārddarināšanas piedēkļi.

Vārdšķiras tiek iztirzātas ikvienas valodas gramatiskās sistēmas aprakstā. Varētu teikt, ka uz tām balstās valodu sistēmisks sinhronisks vai diahronisks apraksts neatkarīgi no tā, vai aprakstīta tiek kādas konkrētas valodas morfoloģija, sintakse vai gramatika kopumā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatika” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatika” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigojeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatika” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģija” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģija” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994); sk. arī vispārīgas vai diahroniskas ievirzes aprakstus, piemēram, Aksela Holvūta (Axel Holvoet) “Vispārīgās sintakses pamati” (2012), V. Ambraza “Lietuviešu valodas vēsturiskā sintakse” (Lietuviu kalbos istorinė sintaksė, 2006).

Lokāmajām vārdšķirām morfoloģijas daļā blakus vispārīgajai vārdšķiras leksiskajai nozīmei semantiskajām grupām tiek apskatīta ne tikai formu, bet arī vārddarināšanas sistēma. Nelokāmajām vārdšķirām parasti tuvāk apraksta vārdšķiras nozīmi un dažādas semantiskās grupas, un, ja iespējams, arī vārddarināšanu. Gramatiku sintakses daļā jau tiek plaši analizētas dažādu vārdšķiru vārdu, arī to gramatisko formu sintaktiskās funkcijas. Taču kā īpašs pētījumu objekts vārdšķiras valodniecībā parasti netiek aplūkotas.