Latviešu literatūrā literāro pasaku žanru aizsāka Ansis Lerhis-Puškaitis ar krājumu “Pasakas” (1–2, 1890–1891). 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā literārās pasakas žanram pievērsās vairāki rakstnieki, piemēram, Doku Atis (“Par Adatu un Īlenu”, 1891, “Pasaka par gulbju karali” u. c.), Rūdolfs Blaumanis (“Velniņi”, 1895), Jānis Poruks (“Maldu pils”, 1897, “Puteklītis”, 1898, “Faķīrs”, “Parsifāls”, 1901 u. c.), Anna Brigadere (“Mare”, 1899) un Andrievs Niedra (“Zemnieka dēls” 1902). 1904. gadā iznāca pirmā K. Skalbes pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kam sekoja krājumi “Ezerieša meita” (1907) un “Pazemīgās dvēseles” (1911). Pēc krājuma “Ziemas pasakas” izdošanas K. Skalbe kļuva par atzītu literārās pasakas meistaru un šī žanra nostiprinātāju latviešu literatūrā. Ierosmi pasakām viņš guva latviešu folklorā, kā arī citu tautu folklorā, literatūrā un ikdienas vērojumos. Krājuma “Ziemas pasakas” lielākā daļa no pasakām sarakstītas, kad K. Skalbe atradās ieslodzījumā Rīgas Termiņcietumā (1911­–1913), kurā viņš izcieta četrpadsmit mēnešu cietumsodu par darbību žurnālā “Kāvi”. Žurnālā līdzās literārajiem darbiem bija lasāmi asi, pret cara patvaldību vērsti raksti. K. Skalbe bija žurnāla redaktors.

Krājuma “Ziemas pasakas” centrā ir latviešu folklorā un kristietībā paustās ētiskās un estētiskās vērtības, kas veido nozīmīgākos pasaku caurviju motīvus. Krājums atklāj K. Skalbes pasaules uzskatu, kurā dominē augsti ētiskie ideāli (humānisms, godīgums, labestība, pašaizliedzība, pazemība, pieticība, piedošana, līdzjūtība, sevis ziedošana, taisnīgums u. c.) un pārdomas par ētiski estētiskām kategorijām, piemēram, labais un ļaunais, cildenais un zemiskais, laime un nelaime, mīlestība un nāve, cilvēcība un necilvēcība u. tml. Īpaši krājumā izcelta cilvēka tikumiskā attīstība (pasakās “Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Jūras vārava”, “Bendes meitiņa”) un cilvēka garīgā spēka nozīme gan savas iekšējās, gan ārējās pasaules pārveidē, noliedzot vardarbību un naidu (“Kaķīša dzirnavas)”.

Krājumā ietverto pasaku tēli simbolizē K. Skalbem būtiskos ētiskos ideālus. Arī K. Skalbes pasaku pētnieks Arveds Švābe norādīja, ka viņa pasaku galvenais varonis ir tikums. Sirdsskaidrība, pieticība, pazemība un dvēseles skaistums raksturo vairāku pasaku galvenos tēlus. Šīs īpašības sevišķi izceltas pasakā “Kaķīša dzirnavas”. Galvenajam varonim baltajam kaķītim pieder dzirnavas, un viņš, vēlēdamies savām meitām sagādāt lielāku pūru, tās ieķīlā melnajam runcim, bet melnais runcis izmet viņu no mājām. Patvērumu kaķītis meklē pie meitām, kuras to atraida. Pa ceļam viņu plosa suns, moka puikas. Neviena nepieņemts un netīrs viņš nonāk ķēniņa pilī. Tur viņš savu stāstu izstāsta sāpju un bēdu nomāktajam pils ķēniņam. Bet kaķītis nepiemin ļaunu, viņā nav rūgtuma, dusmu, naida un atriebības alkas. Viņa moto ir – kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks un labais. Viņš piedod saviem pāridarītājiem – meitām un puikām, jo tie vēl nepazīst pasauli, nezina sāpju. Kaķīša piedodošais un cilvēkus mīlošais pasaules uzskats palīdz arī ķēniņam tapt veselam un mainīt viņa pasaules redzējumu.

Līdzīgi kā pasakā “Kaķīša dzirnavas” arī citās pasakās ciešanas, mokas, nepretošanās ļaunumam un piedošana ir iniciācijas process un veids kā iegūt dvēseles skaidrību. Varoņiem raksturīga iekšējās harmonijas meklējumi, kas nereti rodami nāvē, ko K. Skalbe tēlo gaišu – kā atpestīšanu, attīrīšanos, apskaidrību. Pasakās “Pelnrušķīte”, “Bendes meitiņa” galvenās varones mirst apskaidrotas, jo tām nevar būt dzīve uz zemes. Pelnrušķīte ir skaista savos sapņos par mīlestību, savā pieticībā, pašaizliedzībā, lūdzot par dvēselēm, kas meklē mūžīgas vasaras, viņas rokas ir kā divas dūjas, kuras nekad nepiekūst lidot pret sauli. Tāpat kā baltajā kaķītī pasakā “Kaķīša dzirnavas”, arī Pelnrušķītē nav naida, rūgtuma, sāpju, lai arī viņa ir pamātes nīsta, ieslodzīta un noslogota fiziskā darbā. No Bendes meitiņas visi izvairās viņas tēva dēļ, viņa nespēj pieņemt tēva grēkus un iegūt mieru. Ceļu uz mieru un sapratni viņa saskata sevis ziedošanā. Daļa pasaku varoņu harmoniju un atbrīvošanos rod nomoda sapņos, kā tas redzams pasakās “Mūžīgais Students un viņa pasaka” un “Jūras vārava”. Mūžīgais Students mīt vientulībā un pieticībā, Ziemassvētku vakarā to pārņem smeldze par aizvadīto mūžu un savu likteni, patvērumu viņš rod sapņa burvībā, rakstot pasaku. Arī pasakā “Jūras vārava” puisis jau no senām dienām sapņo par jūras vāravu (nāru). Nerazdams dzimtajās mājās miera, viņš, pārdodot vienīgās vecāku atstātās piemiņas lietas, dodas uz Rīgu, lai rastu savu ilgu piepildījumu. Iekšējā līdzsvara meklējumi redzami arī pasakā “Milzis”. Milzis, kurš pēc tēvu paražām turējis kalnu uz pleciem, vēlas redzēt un iepazīt pasauli, bet, ieraugot to, viņš nav laimīgs. Viņš atskārš, ka piepildījums un laime rodama tajā, no kā iepriekš atsacījies – dzimtajā zeme un paaudžu paaudzēs nodotajā darbā. Šajā pasakā izcelts tautasdziesmās bieži cildinātais darba tikums un dzimtās zemes mīlestība. Dvēseles miera meklējumi redzami arī pasakā “Meža balodītis”, kur ķēniņam bija viss, tik nebija ūdens, ko viņš jaunībā dzēris dzimtenes avotā. Viņš kļūst laimīgs, atgriežoties savā dzimtenē, staigājot pa bērnības takām un saplūstot ar dabu, pat ja tas nozīmē doties nāvē. Šajā pasakā redzama arī būtiska K. Skalbes pasaku iezīme – atgriežoties pie dabas vai identificējoties ar to, varonis gūst piepildījumu un mieru.

Spilgts tēls krājumā (pretstatā K. Skalbes pazemīgajām dvēselēm) ir pirtnieks Ansis “Pasakā par vērdiņu”. Nabadzīgais pirtnieks Ansis sapņo par savu mazo laimi, par iespēju uzcelt mātei siltu, priežu istabiņu, bet, kļūdams bagāts, nonāk mantkārības un alkatības postā un aizmirst solīto. Ansis ir pretstats K. Skalbes ideālām – pašaizliedzīgam cilvēkam, ko nevaldzina bagātība.

Krājums sastāv no deviņām pasakām – “Kaķīša dzirnavas”, “Jūras vārava”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi” un “Meža balodītis”. Tās nav savstarpēji saistītas vai apvienotas ciklos. Krājuma pirmā pasaka “Kaķīša dzirnavas”, kurā sākotnējā darbība norisinās ziemā, it kā ievada visas tālākās krājuma pasakas, kas apvienotas zem nosaukuma “Ziemas pasakas”.

Vairākās literārajās pasakās (“Kaķīša dzirnavas”, “Jūras vārava”, “Mūžīgais Students un viņa pasaka”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Meža balodītis”) K. Skalbe izmantojis tipisko “pasaka pasakā” paņēmienu. Literārajās pasakās var saskatīt ietekmi no latviešu tautas folkloras pasaku tēliem (pelnrušķīte, ķēniņš, ķēniņa galms, milzis, ganuzēns, laime, meža balodītis u. c.) un principiem – tās saglabā gan brīnumu, gan dzīvnieku pasaku iezīmes (“Kaķīša dzirnavas”). Dažās pasakās lietots arī pasakām raksturīgais vēstījuma veids – “reiz, kādreiz, sen atpakaļ, vecos laikos”.

K. Skalbes pasaku valoda ir gleznaina un liriska, spilgtu epitetu, salīdzinājumu, metaforu un personifikāciju pilna. Katrai sīkākajai detaļai, priekšmetam ir dvēsele. Piemēram, pasakā “Kaķīša dzirnavas” tāds ir sālsgrauds, lupatas, tējkanna, kas aicina kaķim pastāstīt kādu pasaku. Visi radījumi un lietas K. Skalbem ir līdzvērtīgas. Viņa izteiksmei raksturīgs maigums pret visu dzīvo dabu un labo cilvēkā. K. Skalbe meklē visur skaistumu, harmoniju un labestību, pasakām nav raksturīgs traģisms un dramatisms. Tēlu izveidē raksturīgs pretstatu lietojums, piemēram, labais–ļaunais, baltais–melnais (kaķītis, runcis “Kaķīša dzirnavas”), nabagais–bagātais (Ansis “Pasakā par vērdiņu”). Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds rakstījis, ka “Skalbe visas parādības tver savā savdabībā un īpatnībā, pilns izbrīna, ar zināmu naivumu viņš rāda neparasto parastajā un parasto neparastajā, atsevišķu gadījumu vai detaļu ļaudams vispārināt līdz ētiski un estētiski būtiskajam, mākslinieciski tipiskajam.”

Lai arī literārās pasakas žanram raksturīgs nosacīts vai pat nenoteikts vides tēlojums, tomēr K. Skalbes pasakās tēlotā vide ir latviska – tajā dominē nacionālie elementi, pazīstamu dzimtenes ainavu un latviešu zemnieku sētas tēlojums. Piemēram, “Pasakā par vērdiņu” pirtnieks Ansis sapņo par siltu priežu istabiņu savai mātei, pasakā “Mūžīgais Students un viņa pasaka” ķēniņa meita sēd zelta krēslā zem lazdu krūma, pasakā “Kaķīša dzirnavas” latviešu lauku sētas tēlojums ziemas vakarā. Pasakās “Jūras vārava”, “Mūžīgais Students un viņa pasaka” tēlota tā laika Rīga, savukārt Rīgas Daugavmalas vecais zivju tirgus un Lielā Kristapa statuja raksturoti pasakā “Jūras vārava”. Īpaši smalki K. Skalbem ir dabas tēlu raksturojumi. Nereti dabas tēli saistīti ar cilvēka iekšējo pasauli.

Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle norādījusi, ka literārā pasaka ir cieši saistīta ar sava laika dzīvi, sabiedriskajiem un estētiskajiem uzskatiem, tā savdabīgā skatījumā risina aktuālas sava laika problēmas, atspoguļo tautas dzīvi un sadzīvi, ilgas un cerības, sapņus. Tas redzams arī krājumā ievietotajās pasakās. K. Skalbes pasaku pētnieks A. Švābe atzīmējis, ka pasakā “Mūžīgais Students un viņa pasaka” redzams tipisks Rīgas mēbelēto istabu iekārtojums laikā pēc 1905. gada revolūcijas. Savukārt pasaka “Bendes meitiņa” tapusi, ietekmējoties no 1905. gada revolūcijas soda ekspedīciju un kara tiesu piespriestajiem nāves sodiem. Netieši K. Skalbe ar pasakās paustajiem augstajiem ētiskajiem ideāliem vēršas pret netaisnību un necilvēciskumu, tomēr viņa pasakās nav tautas pasakām raksturīgās didaktikas.

K. Skalbes pasaku krājuma “Ziemas pasakas” pirmizdevums 1913. gadā iznāca Anša Gulbja apgādā. Iepriekš pasakas tika publicētas periodikā.

Pasaku krājums kā atsevišķs izdevums nav tulkots. Tulkotas ir atsevišķas pasakas, kas ietvertas vairākās darbu izlasēs. Visas krājumā iekļautās pasakas lietuviešu valodā (krājumā Pasakos) 2007. gadā tulkoja Renata Zajančkauskaite (Renata Zajančkauskaitė). Lielākā daļa no pasakām iekļauta arī K. Skalbes pasaku izlasē čehu (1929. gadā, tulkoja Hanušs Entners, Hanuš Entner; 1983. gadā, tulkoja Radegasts Paroleks, Radegast Parolek), igauņu (1981. gadā, tulkoja Valli Helde, Valli Helde), krievu valodā (1924. gadā, tulkoja V. Gadaļins, В. Гадалин; 1957. gadā, tulkoja Jurijs Kape, Юрий Семенович Каппе; 1961. gadā, tulkoja J. Kape un Ludmila Lubēja).

Vairākas pasakas no krājuma tulkotas atsevišķi. Pasaka “Kaķīša dzirnavas” – angļu (1939. gadā, tulkoja Viljams Klīsmans Metjūss, William Kleesmann Matthews; 1996. gadā, Astrīdas Stankes pārstāsts), franču (2005. gadā, tulkoja Inta Geile-Sīpolniece), latgaliešu rakstu valodā (2017. gadā, tulkoja Maruta Latkovska), poļu (2001. gadā, tulkoja Irēna Opeļiņska-Batora, Irena Opielińska-Bator) un vācu valodā (1941. gadā, tulkoja Oskars Šēnhofs, Oskar Schönhoff). “Pasaka par vērdiņu” – angļu (1981. gadā, tulkoja no krievu valodas tulkojuma A. J. Spencer), somu (1983. gadā, tulkoja Maija Savutie, Maija Savutie), franču (1981. gadā, tulkoja Anrī Ābrils, Henri Abril) un vācu valodā (1924. gadā, tulkoja Edgars Francs, Edgar Franz; 1941. gadā, tulkoja Vilhelms Kristiani, Wilhelm Christiani, un Oskars Šonhofs, Oskar Schönhoff; 1981. gadā, tulkoja Ģirts Bļodnieks). Pasaka “Jūras vārava” – krievu (2017. gadā, tulkoja Sergejs Timofejevs, Сергей Эдуардович Тимофеев) un vācu valodā (1939. gadā, tulkoja Oskars Grosbergs, Oskar Grosberg). “Mūžīgais Students un viņa pasaka” – krievu valodā (1924. gadā, tulkoja V. Gadaļins, В. Гадалин).

Krājums “Ziemas pasakas” ir izcils latviešu literārās pasakas žanra paraugs. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons norādījis, ka ar krājuma “Ziemas pasakas” iznākšanu K. Skalbe uzcēla visaugstāko savu pasaku kalnu. Krājums iekļauts Latvijas kultūras kanonā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas šovā “Lielā lasīšana” K. Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” tika atzīta par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū.

Krājuma populārākā pasaka, kas interpretēta citos mākslas veidos, ir “Kaķīša dzirnavas”. Pēc šīs pasakas motīviem ar tādu pašu nosaukumu 1932. gadā uzņemta spēlfilma (režisors un scenārija autors Vilis Segliņš), savukārt 1993. gadā studijā “Dauka” – animācijas filma (režisore un scenārija autore Roze Stiebra). 1985. gadā Rīgas kinostudijā izdots Hermaņa Paukša, Arnolda Plauža un Lūcijas Ločmeles scenārijs pilnmetrāžas aktierfilmai “Kaķīša dzirnaviņas” pēc K. Skalbes pasaku motīviem. Filma netika uzņemta.

Pasaka “Kaķīša dzirnavas” vairākkārt iestudēta teātrī. 1942. gadā pēc pasakas motīviem Tautas teātrī iestudēta tāda paša nosaukuma izrāde Mildas Eglītes dramatizējumā (režisors Vilis Lapenieks). Šis dramatizējums 1991. gadā iestudēts arī Valmieras Drāmas teātrī ar nosaukumu “Kaķīša dzirnaviņas” (režisors Valentīns Maculēvičs). 1997. gadā Daugavpils teātrī V. Maculēviča režijā notika pasakas “Kaķīša dzirnavas” iestudējums. 2003. gadā pēc K. Skalbes darbu motīviem Liepājas teātrī tapa iestudējums “Kaķīša dzirnavas” (režisors Ivars Lūsis, autore Inese Zandere). Pasaka “Kaķīša dzirnavas” vēl joprojām ir populārs iestudējums Leļļu teātrī, dažādos amatierteātros un koncertuzvedumos. 1972. gadā pēc K. Skalbes pasakas motīviem Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī notika “Kaķīša dzirnavas” iestudējums (režisore Tīna Hercberga, komponists Raimonds Pauls, dramatizējuma autors Laimonis Purs). Šis pats iestudējums citu aktieru sastāvā notika arī 1993. gadā. Savukārt 2017. gadā Liepājas Leļļu teātrī “Kaķīša dzirnavas” iestudēja Mārtiņš Jansons (arī dramatizējuma un mūzikas autors).

2016. gadā kompaktdiskā tika izdota Dainas Strelēvicas luga “Kaķīša dzirnavas”, kas tapusi pēc K. Skalbes pasakas motīviem (komponists Valdis Zilveris). 2019. gadā, atzīmējot K. Skalbes 140 jubilejas gadu, Radio “NABA” projekta “Dzirnavās” ietvaros izdeva multimediālu kompozīciju izlasi “Skalbe. Dzirnavās”. Tā ir 13 mūziķu un muzikālo apvienību K. Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas” interpretācija. Mūziku papildina dzejnieka un mūziķa Imanta Dakša oriģinālveidots literārās pasakas pārlikums dziesmu tekstos.

Arī pēc literārās pasakas “Pasaka par vērdiņu” motīviem ar tādu pašu nosaukumu 1969. gadā Rīgas kinostudijā iznāca animācijas filma “Pasaka par vērdiņu” (režisors Arnolds Burovs, scenārija autori – Bruno Saulītis, A. Burovs). 2000. gadā Daugavpils teātrī pēc tāda paša nosaukuma pasakas iestudēta “Pasaka par vērdiņu” (režisors Harijs Petrockis, dramatizējuma autors Rūdolfs Plēpis). 2011. gadā režisors Pauls Timrots Dailes teātrī pēc tāda paša nosaukuma pasakas motīviem iestudēja “Pasaka par vērdiņu” (dramatizējuma autore Evita Sniedze).

Krājumā iekļautās pasakas iestudētas arī Latvijas Radio teātrī.