Antīkajā filoloģiskajā domā terminiem “apokope” un “apostrofs” ir atšķirīgas nozīmes. Apokope ir elīzijas paveids – vienas vai vairāku skaņu atmešana vārda beigās galvenokārt metrisku apsvērumu dēļ. Apokopei pretēja ir paragoga (παραγωγή). Apostrofs ir stilistiskā figūra, kad runātājs vēršas pie kāda konkrēta klātesoša vai klāt neesoša adresāta.

Mūsdienās valodniecībā un dzejas teorijā abus terminus lieto, lai apzīmētu skaņu zudumu vārda beigās. Ar terminu “apostrofs” apzīmē arī papildu pieturzīmi (’), kas marķē skaņas zudumu. Pieturzīmes nosaukums radies no sengrieķu termina lietojuma vēlīnajā latīņu un franču valodā – apostrofs ir elīzijas zīme, kas norāda, kur vārdā ir izlaists burts vai zilbe.

Modernajās valodās, kur sastopami dažādi skaņu zudumi, var izšķirt nianses, kad lieto vienu vai otru terminu, piemēram, ja skaņas zudums tiek marķēts ar apostrofa zīmi, tad to sauc par apostrofu, ja zudums netiek marķēts, tad tā ir apokope.

Latviešu valodā, runājot par skaņu zudumu vārda beigās, lieto terminu “apostrofs”, to arī parasti marķē ar apostrofa zīmi.

Apostrofs lietots jau latviešu tautasdziesmās, piemēram:

“Šķiramies mēs, tautieti,

Mums nav mīļa dzīvošan’;

Plēšam pušu zīdautiņu,

Puš’ laulātu gredzentiņ’.”

Tāpat apostrofs ir neatņemama latviešu dzejas attīstības sākumposma stilistikas iezīme. Apostrofu dzejā lietoja jau pirmie latviešu valodā rakstošie autori 16.–17. gs., piemēram, Kristofors Fīrekers (Christoph Fürecker), Kārlis Hūgenbergers (Karl Hugenberger), Liborijs Depkins (Liborius Depkin) un citi.

“Es zin’ ka tev ir manis žēl,

Kad es pēc tevim vaidu,

Nu, pasaulīt’ ņem labu dien’!

Ko tu tik augsti teic’ un cien’,

Sauc’ es par gruž’ un skaidu.”

(Liborijs Depkins)

Arī jaunlatviešu dzejā tas tika plaši lietots, piemēram, Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” (1888):

“Dien’ un nakti neizšķīra,

Saules viņi neredzēj’.”

Lai gan, dzejai attīstoties, skaņu zudumi vairs netiek uzskatīti par laba stila pazīmi, tomēr apostrofs tiek lietots arī mūsdienu latviešu dzejā un prozā.

Latviešu literatūrā pazīstama arī stilistiskā figūra apostrofs – vēršanās pie klāt esoša vai neesoša adresāta. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte to nosauc par retorisko uzrunu. 

Retorisko uzrunu bieži izmanto dzejā vai drāmā, piemēram, Friča Bārdas dzejoļa “Zvaigžņotā nakts” otrā panta pirmajā rindā tiek uzrunāta nakts personifikācija, savukārt pēdējā rindā lietota antīkajā teorijā aprakstītā apokope – skaņas zudums, kas radies metrisku apsvērumu dēļ. Apostrofa zīmes vietā autors izmantojis daudzpunkti, sintaktiski un semantiski radot dziestošas runas iespaidu.

“Nakts šovakar velkas kā māmiņa veca.

Tai liela, tumšzila nasta uz pleca.

Gar bārkstainām vīlēm tai saķērušās

dreb zvaigznes, debesīs izplaukušās.

Labvakar, māmulīt! Dievs palīdz!

vai nevari paņemt starp puķēm tām līdz

vienu sirdi, kas sen jau kā puķe plaukst,

bet nevar uzplaukt: šeit viņai par aukst...”