Viens no spilgtākajiem talantiem izpildītājmākslā, atstājis paliekošu ieguldījumu opermūzikā, kamermūzikā, vieglajā žanrā.

J. Zābers uzauga zemnieku – Oskara un Emmas ģimenē, kopš mazotnes apguva lauku darbus. Zāberi pirms Otrā pasaules kara bija turīgākie zemnieki apkaimē, gan Jāņa tēvs, gan brālis Miervaldis dziedāja un prata spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, Zāberi izveidoja kapelu. Jānis mazotnē apguva vispirms flautu pikolo, tad cītaru, vēlāk arī klavieres un ģitāru, mācījās Meirānu pamatskolā, kur dziedāja sarīkojumos, korī, vēlāk duetus un solo. 1953. gadā J. Zābers iestājās Lubānas vidusskolā, kur dziedāšanas skolotāja Mirdza Tetere novērtēja jaunieša labo balsi, talantu, mudināja mācīties mūziku. 1954. gadā J. Zāberu kā baritonu uzņēma Rīgas J. Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā (pedagogi Jānis Čaušanskis, Ksenija Trempanovska), kur bija jāapgūst ne tikai dziedāšana, bet arī mūzikas vēsture, solfedžo, obligātā klavierspēle. Pēc 3. kursa jaunais dziedātājs iestājās Latvijas Valsts konservatorijas (LVK; tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmija) vokālajā nodaļā (pedagogs Aleksandrs Viļumanis), 2. kursā pārkvalificējās par tenoru.

1959. gadā dziedātājs apprecējās ar Birutu Liepiņu (agrāk Ķiģele), Latvijas Muzikālās komēdijas aktrisi.

Studiju gados konservatorijā J. Zābers uzstājās audzēkņu vakaros un atklātajos koncertos, no 1959. gada kļuva par pastāvīgu dalībnieku Latvijas PSR Komponistu savienības Mūzikas fonda rīkotajos latviešu komponistu – Arvīda Žilinska, Jāņa Ozoliņa, Jāņa Ķepīša un citu autorkoncertos republikā. Viņa dziedājums, sevišķi skaistais balss tembrs un emocionālais priekšnesums, guva lielu atbalsi klausītājos, to augstu vērtēja skaņraži un kolēģi. Līdz 1961. gadam kā students J. Zābers bija piedalījies 400 koncertos.

1960. gadā, mācoties 3. kursā, dziedātājs kļuva par LPSR Operas un baleta teātra solistu, debitējot Narabota lomā Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operā “Salome” (Salome) un tūlīt pievērsa sev kā speciālistu, tā mūzikas mīļotāju uzmanību. Togad sekoja Gatiņa loma Felicitas Tomsones operā “Pūt, vējiņi”, titulloma Šarla Guno (Charles Gounod) operā “Fausts” (Faust), ar kuru J. Zābers guva spilgtus panākumus arī ārpus Latvijas. 1962. gada rudenī “Fausta” izrādē Mefistofeļa lomu dziedāja pasaulslavenais amerikāņu bass Džeroms Hainss (Jerome Hines), kurš uzteica jaunā studenta talantu. 1961. gadā J. Zābers sagatavoja Vladimira lomu Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) operā “Kņazs Igors” (Князь Игорь).

1960. gadā LVK vadība gatavojās J. Zāberu sūtīt stažēties uz Bulgāriju, vienlaikus tika apspriesta iespēja dziedonim stažēties Itālijā saskaņā ar starp Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un Itāliju noslēgto augstskolu studentu – stažieru apmaiņas programmu dažādās specialitātēs. 1961. gadā J. Zābers saņēma konservatorijas diplomu ar operas solista kvalifikāciju, viņu norīkoja darbā uz Operas un baleta teātri, kur tenors piedalījās Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Karš un miers” (Война и мир), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Figaro kāzas” (Die Hochzeit des Figaro), Ivana Dzeržinska (Иван Иванович Дзержинский) “Cilvēka liktenis” (Судьба человека) operu izrādēs. Turpinājās J. Zābera koncertdarbība Mūzikas fonda koncertos, notika pirmie skaņu ieraksti Latvijas Radio, firmas “Melodija” Rīgas studijā, kur ierakstītas Emīla Dārziņa un citu autoru solodziesmas, Marģera Zariņa, Mendeļa Baša, padomju autoru masu dziesmas, operu ārijas.

1962. gadā pēc iestāšanās Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedru rindās J. Zāberu komandēja stažēties Itālijā, jūlijā viņš uzturējās mēnesi garos itāļu valodas kursos Ļeņingradā, atgriezies Latvijā aktīvi koncertēja, decembrī devās uz Maskavu, no turienes – uz Itāliju.

12.1962. J. Zābers sāka studijas Romas Santa Cecilia konservatorijā, kur apguva operu repertuāru, piedalījās PSRS vēstniecībā rīkotos koncertos, apmeklēja operu izrādes, pilnveidoja itāļu valodu. Konservatorijas vadība par talantīgo studentu informēja Milānas operteātri La Scala. 1963. gada martā tenors ieradās Milānā, kur viņa vokālie un ārējie dotumi tika augstu novērtēti. Pēc noklausīšanās J. Zābers tur mācījās līdz 20.06., tika panākta vienošanās par stažēšanos nākamajā gadā.

1963. gada vasarā J. Zābers Rīgā diriģenta Edgara Tona vadībā ieskaņoja Rūdolfa āriju no Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operas “Bohēma” (La Bohème), ko speciālisti atzinuši par vienu no dziedoņa spilgtākajiem priekšnesumiem. Atlikušajos mēnešos dziedonis atjaunoja koncertdarbību Latvijā, kuras prese aktīvi sekoja līdzi viņa gaitām.

Nākamajā stažēšanās posmā Milānas La Scala 1964. gadā no janvāra līdz jūnijam J. Zābers pilnībā iestudēja Rūdolfa un Kavaradosi (Dž. Pučīni opera “Toska”) lomas, pilnveidoja vokālo prasmi pedagoga Dženaro Barras (Gennarro Barra) vadībā. Viņa padomju stažieru grupas biedri bija PSRS operteātru jaunie solisti Muslims Magomajevs (Maqomayev Müslüm Məhəmməd oğlu), Vladimirs Atlantovs (Владимир Андреевич Атлантов), Nikolajs Kondratjuks (Микола Кіндратович Кондратюк), Anatolijs Solovjaņenko (Анатолій Борисович Солов'яненко). Bija paredzēts, ka latviešu dziedonis 02.06. debitēs ar Rūdolfa lomu uz La Scalas skatuves, notika ģenerālmēģinājums ar Annu Novelli (Anna Novelli) Mimī lomā. Tā kā Maskavas Lielais teātris neļāva uzstāties itāliešu balerīnām – stažierēm –, La Scala administrācija atbildēja ar to pašu – neļāva latvietim dziedāt apsolītajā “Bohēmas” izrādē, aizbildinoties, ka 02.06. Itālijā ir nacionālu svētku diena, tāpēc nolemts, ka todien izrādē dziedās tikai itāļu mākslinieki. Teātra vadība piedāvāja J. Zāberam vēlreiz atgriezties, lai turpinātu mācības, taču viņš atteicās.

19.06.1964. J. Zābers sniedza atgriešanās solokoncertu Latvijas Universitātes aulā, pēc kura sajūsminātā publika viņu no zāles iznesa uz rokām. Togad operteātrī viņš iestudēja arī Itālijā sagatavotās Rūdolfa un Kavaradosi lomas, turpināja aktīvi koncertēt, izveidojās spilgta radošā sadarbība ar komponisti Elgu Igenbergu, tenors iedziedāja Ringolda Ores, Raimonda Paula, Aļņa Zaķa estrādes dziesmas, piedalījās vairākos 1966. gadā dibinātā Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra koncertos.

Tenora pamatdarbs bija Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris, kur desmit darba gados J. Zābers piedalījās 24 operu iestudējumos. Viņam uzticēja galvenokārt vadošās mīlētāju lomas: Rūdolfs (1964), Kavaradosi (1964), Alfrēds Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operā “Traviata” (La Traviata, 1968), Turidu Pjetro Maskanji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) operā “Zemnieka gods” (Cavalleria rusticana, 1967), Pinkertons Dž. Pučīni M-me Butterfly (1966). Vairākkārt viņš piedalījies latviešu autoru oriģināldarbu iestudējumos: Oļģerta Grāvīša operās “Audriņi” (1965), “Sniegputeņos” (1967), Marģera Zariņa “Nabagu operā” (1965) un Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts” (1966), kā arī dziedāja galveno Klaida lomu lietuviešu komponista Vitauta Klovas (Vytautas Klova) operā “Amerikāņu traģēdija” (Amerikoniškoji tragedija, 1969). Kā liriskais tenors J. Zābers sava talanta amplitūdu spīdoši apliecināja Hermaņa lomā Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) operā “Pīķa dāma” (Пиковая дама, 1966), kas rakstīta dramatiskajam tenoram.

Par mūža lomu ar 53 nodziedātām izrādēm J. Zāberam kļuva Antiņš – Saulvedis A. Žilinska operā “Zelta zirgs” (1965). Populārais tenors un operas melodiskā, vienkāršā mūzikas valoda izrādei piesaistīja iepriekš operu neapmeklējušu publiku. Dziedoņa izcilo talantu, atraisīto priekšnesumu un skatuvisko pievilcību novērtēja ne tikai Latvijā, bet Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Gruzijas, Ukrainas, Moldāvijas, Azerbaidžānas un citos operteātros, kur viņš bija biežs viesis ar savām iemīļotākajām lomām – Rūdolfu un Kavaradosi, savas partijas izpildīja konsekventi itāļu valodā.

Paralēli skatuviskajiem uzvedumiem latviešu liriskais tenors piedalījās neskaitāmos opermūzikas koncertos, pārstāvēja Latviju starptautiskos festivālos: 1967. gadā starptautiskajā izstādē EXPO Kanādā, kur viņa uzstāšanos apmeklēja daudz trimdas latviešu; 1968. gadā Latvijas kultūras dienās Somijā; 1969. gadā Latvijas kultūras dienās Rostokā, Vācijas Demokrātiskā Republika, allaž gūdams spožus panākumus, sajūsminātas atsauksmes presē.

Dziedonim daudz cienītāju bija Krievijas lielākajās pilsētās Ļeņingradā un Maskavā, kur viņš sniedza solokoncertus ar daudzveidīgu repertuāru – Rietumeiropas, krievu skaņražu kamermūzika, latviešu autoru solodziesmas, operu ārijas, neapoliešu dziesmas – sadarbībā ar pianistiem Vilmu Cīruli, Hermani Braunu. J. Zābers uzstājās arī oficiālajos koncertos par godu valsts svētkiem, piedalījās arī lielās formas darbu atskaņojumos – dziedāja tenora solo Lūcijas Garūtas oratorijā “Dzīvā kvēle” (1967, ierakstīta arī Latvijas Radio), Franča Šūberta (Franz Schubert) Lielajā mesā (1967; 1969). Tenors bija biežs viesis ierakstu studijā, kur iemūžinātas, skaņuplatēs izdotas un radio raidītas Alfrēda Kalniņa, J. Mediņa, E. Dārziņa, F. Šūberta, Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка), Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg), Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) un citu komponistu dziesmas, kā arī operu ārijas, translācijas ierakstos saglabājušies pilnu operu ieraksti ar J. Zābera līdzdalību.

60. gadu beigās iezīmējās būtiskas veselības problēmas – balss zudums, reiboņi, galvassāpes, kuras bremzēja līdz tam aktīvo radošo darbību, taču savu patieso stāvokli J. Zābers slēpa. Slimības aizmetņi 1968. gadā kavēja darbu pie Manriko lomas Dž. Verdi operā “Trubadūrs”. Par pēdējo tenora lomu operteātrī kļuva Andrejs Hovanskis Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) operā “Hovanščina” (Хованщина), kuras izrādē 20.12.1970. J. Zābers pēdējoreiz dziedāja uz Rīgas opernama skatuves. Viņa pēdējā publiskā uzstāšanās notika opersolistu koncertā 25.12.1970. Ventspilī.

Intensīvais darba režīms iedragāja J. Zābera veselību, daiļrades pēdējos gados viņš bieži slimoja. 1971. gadā tika konstatēts galvas smadzeņu audzējs. Pēc pirmās operācijas veselības stāvoklis uzlabojās, taču pazuda spējas dziedāt, bija runas, kustību traucējumi. Īslaicīgai atlabšanai sekoja recidīvs, arī divas atkārtotas operācijas slimību nespēja apturēt.

Tenora dzīves gājums aprāvās 25.03.1973., viņa izvadīšanas laikā Rīgas centrā tika apturēta satiksme, pavadītāju skaits procesijā uz Meža kapiem sasniedza 40 tūkstošus. Atdusas vietā 1974. gadā uzstādīja tēlnieka Aivara Gulbja veidotu pieminekli.

Neatkārtojams tembrs, izcila muzikalitāte, spoža tehnika, temperaments un jutekliskums – šie jēdzieni tikai daļēji spēj atspoguļot J. Zābera dziedājuma pievilcību, kuras būtisks papildinājums bija arī mākslinieka patīkamais izskats, staltā stāja un vīrišķīgais raksturs. J. Zābera vokālais un aktieriskais talants pielīdzināms Marijas Kallasas (Maria Callas) un Fjodora Šaļapina (Фёдор Иванович Шаляпин) fenomenam, viņa tenora balss skaistums un daudzkrāsainība kļuva par etalonu vēlākajām Latvijas tenoru paaudzēm. Itālijas vokālā skola un itāļu valodas prasme padarīja J. Zāberu par unikālu vokālās mākslas meistaru visā PSRS; politiskā sistēma liedza viņam brīvi ceļot, uzstāties, tenora radošā darbība bija dažādu sistēmisku noteikumu un ārēju apstākļu ierobežota.

Paralēli apmēram 300 operu izrādēm, sava īsā radošā mūža laikā dziedonis piedalījās apmēram 1500 dažāda žanra koncertos, viņa daiļradē liela nozīme bija kamermūzikai, estrādes mūzikai, sadarbībai ar latviešu skaņražiem. Visciešākā saskaņa dziedonim izveidojās ar A. Žilinski un E. Igenbergu. J. Zābers pirmatskaņoja, vēlāk daudzos koncertos izpildīja viņu dziesmas, ieskaņoja tās studijā. Apveltīts ar pasakaini skaistu tembru, izcilu muzikalitāti un sirdssiltumu, dziedonis ikvienu skaņdarbu spēja pārvērst šedevrā, tieši balss bija arī viņa galvenais instruments aktiermeistarībā operu uzvedumos. Pēc balss tipa būdams liriskais tenors, J. Zābers spēja pilnvērtīgi atveidot arī dramatisko tenoru lomas. Par sava talanta iespējām viņš pārliecināja arī lielās formas darbu uzvedumos.

J. Zābera darbu vainagoja liela publikas mīlestība un kritiķu atzinība. Kā pirmais tenors, kurš pēc Latvijas okupācijas studējis Itālijā, dziedātājs kļuva par tautas gara gaismas simbolu, iemiesoja tautas ilgas pēc izlaušanās no “dzelzs priekškara”.

Kolēģu mīlēts un cienīts, mūzikas speciālistu cildināts, solists pašaizliedzīgi ziedoja sevi mūzikai, dziesmai, operai, saviem klausītājiem. Par tenora lielisko balsi 21. gs. ar interneta starpniecību, klausoties ierakstus, sajūsminājušies daudzu ārvalstu mūzikas cienītāji.

11.08.1973. J. Zābera dzimtajās mājās Vecajā ceplī ar koncertu tika atklāts memoriālais muzejs, kur turpmāk bieži rīkoja dziedonim veltītus koncertus. 1974. gadā Meirānu pamatskola tika nosaukta Jāņa Zābera vārdā. Dziedātājam par godu 1995. gadā Madonā uzstādīts piemineklis (tēlniece Lea Davidova-Medene), iedibināts zēnu-vokālistu konkurss “Aiviekstes lakstīgalas”.

MP*, Jānis Zābers, Leonarda Daine, Ilga Tiknuse. “Melodija”, Rīga, 1963.

LP**, Alfrēds Kalniņš. Dziesmas. Jānis Zābers, Hermanis Brauns. “Melodija”, Rīga, 1970.

MP, Neapoliešu dziesmas. Jānis Zābers, Vilma Cīrule. “Melodija”, Rīga, 1972.

LP, Jānis Zābers (operu ārijas). “Melodija”, Rīga, 1972; 1978.

LP, Jānis Zābers. Latviešu komponistu solodziesmas 1; 2. “Melodija”, Rīga, 1975.

MP, Dziesmas bērniem (A. Žilinskis). “Melodija”, Rīga, 1974.

MP, Dzied Jānis Zābers (estrādes dziesmas). “Melodija”, Rīga, 1974.

MP, Duets Jānis Zābers un Maigurs Andermanis dzied A. Žilinska dziesmas. “Melodija”, Rīga, 1974.

LP, Janis Zabers Sings Puccini, Mascagni And Verdi. Orelande, ASV, Kaibala Rec, 1974.

LP, Jānis Zābers sings Mozart, Schubert, Brahms, Grieg and Mediņš. Orelande, ASV, Kaibala Rec, 1975.

LP, Jānis Zābers (Rietumeiropas komponistu kamermūzika). “Melodija”, Rīga, 1975.

CD***, Jāņa Zābera atcerei. Latvijas Radio, 1995.

CD, Jānis Zābers. Zvaigznes ceļš. MicRec, Rīga, 2002.

CD, Jānis Zābers. Operu ārijas. Upett, Rīga, 2010.

2 CD, Jānis Zābers. Kamermūzika. Upett, Rīga, 2011.

CD, Jānis Zābers. Populāras melodijas. Upett, Rīga, 2012.

* mazā skaņu plate

** vinilplate

*** kompaktdisks