Viena no populārākām grupām 20. gs. 70. gadu otrajā pusē; darbību turpinājusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs. Repertuārā apvienotas džeza, gospeļa, R&B, soula, fanka, roka, popa un latīņu mūzikas ietekmes, raksturīgs spilgti individuāls balsu salikums, izsmalcināti aranžējumi un virtuozs instrumentālistu sniegums.

EW&F līderis, vokālists, galvenais dziesmu autors un producents Moriss Vaits (Maurice White) 60. gados bija ierakstu kompānijas Chess Records sesijbundzinieks un pianista Remzija Lūisa (Ramsey Lewis) džeza trio dalībnieks. Desmitgades izskaņā M. Vaits Čikāgā nodibināja grupu The Salty Peppers, kas pēc dažu singlu izdošanas pārcēlās uz Losandželosu, kur turpināja darboties paplašinātā deviņu mūziķu sastāvā un ar jaunu nosaukumu Earth, Wind & Fire (no angļu ‘zeme, vējš & uguns’). Šis nosaukums ir atsauce uz M. Vaita astroloģiskās kartes stihijām jeb elementiem; astroloģijā pazīstamo stihiju “gaiss” mūziķis labskanības dēļ pārdēvēja par “vējš”.

Pirmie albumi Earth, Wind & Fire un The Need of Love (abi 1971. gadā), kuros grupa eksperimentē ar džeza, fanka un soula kombinācijām, guva kritikas atzinību, taču to publiskā rezonanse bija niecīga. Nedaudz veiksmīgāka izrādījās sadarbība ar mūziķi, aktieri un režisoru Melvinu Van Pīblsu (Melvin Van Peebles), ieskaņojot filmas “Saldā Svītbeka skarbā dziesma” (Sweet Sweetback’s Baadasssss Song, 1971) skaņu celiņu. Šī filma aizsāka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kinematogrāfijā turpmāk izplatītu melnādaino kriminālo aprindu norisēm veltītu mazbudžeta filmu (blaxploitation movies) fenomenu, kam bija ievērojamo loma arī mūzikas attīstībā, jo attiecīgās tematikas filmas izcēlās ar progresīvas soulmūzikas izmantojumu. Minētā tendence ļāva rasties tādiem žanra klasikas paraugiem kā Aizeka Heisa (Isaac Hayes) albums Shaft un Kērtisa Meifīlda (Curtis Mayfield) albums Super Fly, bet aizsākās tieši ar M. V. Pīblsa sacerēto Sweet Sweetback’s Baadasssss Song mūziku EW&F izpildījumā.

Dažos nākamajos gados M. Vaits veica radikālas grupas sastāva izmaiņas, no oriģināldalībniekiem paturot vienīgi savu pusbrāli, basģitāristu Verdīnu Vaitu (Verdine White), bet pārējo vietā pieņemot virkni jaunu mūziķu, tostarp vokālistu un perkusionistu Filipu Beiliju (Philip Bailey), kura izjustais, ar M. Vaita tenoru efektīgi kontrastējošais falseta dziedājums turpmāk kļuva par EW&F priekšnesuma spilgtāko pazīmi. Savukārt grupas stilistika, joprojām balstoties fanka, soula un džeza sintēzē un krāšņi orķestrālos aranžējumos, arvien vairāk tuvinājās deju mūzikai. Muzicējot tika bagātīgi izmantoti pūšamie instrumenti un dažādas perkusijas; spilgtu un atšķirīgu skanējuma niansi deva arī biežs kalimbas (kalimba, afrikāņu instruments ar strinkšķināmām metāla plāksnītēm) pielietojums.

Strauju popularitātes mēroga maiņu aizsāka albums That’s the Way of the World (1975) ar dziesmām tāda paša nosaukuma spēlfilmai (“Tāda ir pasaules kārtība”, režisors Sigs Šors, Sig Shore, 1975). Albums, kurā grupas mūzika ieguvusi izsmalcinātu studijas producējumu, ļāva uzrunāt plašu meinstrīma auditoriju un sasniedza gan Billboard soulmūzikas tabulas, gan popmūzikas topa virsotni (turklāt dziesma Shining Star šādu dubultsasniegumu guva arī singlu tabulās). Pēc dažiem mēnešiem šos rezultātus atkārtoja koncertalbums Gratitude (1975), kam sekoja citu veiksmīgu albumu (Spirit, 1976; All ‘n All, 1977; I Am, 1979; Faces, 1980) un hitu (t. sk. The Beatles dziesmas Got to Get You into My Life kaverversija; September; After the Love Has Gone un Boogie Wonderland) sērija. Šie darbi EW&F ļāva izvirzīties starp lielākajām t. s. diskoēras slavenībām un vienu no panākumiem bagātākajām t. s. melnās mūzikas grupām mūzikas industrijas vēsturē. Reputāciju vairoja arī atraktīvs koncertpriekšnesums, kas izcēlās ne vien ar augsti profesionālu muzikālo sniegumu, bet arī krāšņiem tērpiem, iespaidīgu horeogrāfiju un vizuāliem efektiem (EW&F sadarbojās ar vairākiem iluzionistiem, t. sk. vēlāk ļoti populāro Deividu Koperfīldu, David Copperfield).

70. gadu nogalē EW&F sāka arvien intensīvāk izmantot sintezatorus, skanējumu tuvinot laikmetīgajām jaunā viļņa un sintpopa stilistikām, taču līdz ar vispārēju disko aktualitātes zudumu mazinājās arī grupas popularitāte. 1984. gadā EW&F beidza pastāvēt.

1987. gadā M. Vaits, sastāva agrāko pamatkodolu papildinot ar vairākiem jauniem dalībniekiem, EW&F atjaunoja. Kaut atgūt kādreizējo popularitāti vairs neizdevās, grupa arī nākamajās desmitgadēs saglabāja autoritāti R&B un soulmūzikas vidē, laida klajā jaunus ierakstus (t. sk. 2005. gada albums Illumination, kura tapšanā piedalījušies vil.j.ams, will.i.am; Kellija Roulenda, Kelly Rowland; Rafaels Sadiks, Raphael Saadiq, u. c. tā laika R&B un hiphopa slavenības) un veica atzinīgi uzņemtas koncertturnejas, kas gan kopš 90. gadu vidus notika bez M. Vaita līdzdalības. Veselības problēmu dēļ grupas ilggadējais līderis no koncertdarbības bija spiests atteikties, taču arī vēlāk darbojās kā producents un dziedāja ierakstos.

Koncerttdarbību grupa turpināja arī pēc M. Vaita nāves 2016. gadā. Ar EW&F repertuāram veltītu programmu The Earth, Wind & Fire Experience uzstājās arī tās kādreizējā ģitārista Ela Makeja (Al McKay) grupa The Al McKay Allstars – 2004. gadā tā muzicēja arī Latvijā (Rīgā).

EW&F dziļākās muzikālās saknes sniedzas džeza teritorijā, taču M. Vaits jau grupas darbības sākumā tās attīstību saistīja ar tolaik vēl neierasti daudzveidīgu, dažādu žanru iezīmes apvienojošu muzikālu identitāti, ko lielā mērā iedvesmojusi psihedēliskā soula un fanka grupa Sly and the Family Stone. EW&F tīmekļa vietnē M. Vaits to komentējis šādi: “Kaut arī pamatā bijām džeza mūziķi, mēs spēlējam soulu, fanku, gospeli, blūzu, džezu, roku un deju mūziku... un kaut kādā veidā tas viss kļuva par popmūziku. [..] Es gribēju, lai mūsu mūzika, klausītājam neko neuzspriežot, nestu vispārējas mīlestības un harmonijas vēsti.”

Popularitātes kulminācijas laikā, 70. gadu otrajā pusē, EW&F parasti tika klasificēta kā disko grupa un tās milzīgie komercpanākumi nereti aizēnoja faktu, ka tās repertuārs, lai arī optimistisks un viegli uztverams, joprojām saglabāja krietni oriģinālāku un izsmalcinātāku, ritmiski un harmoniski daudzslāņaināku skanējumu nekā diskomūzikas vairumam, turklāt dziesmām nereti piemita uz garīgu pilnveidi aicinošs vēstījums (viens no M. Vaita radošajiem postulātiem bija “ne tikai izklaidēt, bet arī iedvesmot”).

EW&F ietekme skārusi daudzus R&B, soula, hiphopa un popa mūziķus. Starp tiem minami Prinss (Prince), Dženeta Džeksone (Janet Jackson), Vitnija Hjustone (Whitney Houston), Dreiks (Drake), The Fugees, Bejonsē (Beyoncé), Farels Viljamss (Pharrell Williams), Fils Kolinss (Phil Collins), Jamiroquai, Džastins Timberleiks (Justin Timberlake), Eimija Vainhausa (Amy Winehouse), Marks Ronsons (Mark Ronson) un daudzi citi.

Grupas mūzika arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs bieži skan radio, tā daudz samplēta mūsdienu R&B un hiphopa ierakstos.

Ārpus grupas muzicējuši vairums EW&F dalībnieku, taču lielāko ievērību guvusi M. Vaita un F. Beilija individuālā darbība.

M. Vaits laidis klajā soloalbumu Maurice White (1985), piedalījies Weather Report, Lī Ritenūra (Lee Ritenour), The Tubes un citu mūziķu ieskaņojumos, kā arī producējis Barbras Streisandas (Barbra Streisand), Šēras (Cher), Nīla Daimonda (Neil Diamond), Denīzes Viljamsas (Deniece Williams), Emotions un citu mākslinieku ierakstus.

F. Beilijs izdevis vairākus R&B, džeza un gospeļmūzikas albumus un saņēmis Grammy balvu par Labāko gospeļa izpildījumu (Best Gospel Performace, 1986). 1985. gadā par starptautisku hitu kļuva F. Beilija un F. Kolinsa duets Easy Lover.

EW&F uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2000) un Vokālo grupu slavas zālē (Vocal Group Hall of Fame, 2003). Tās dalībnieki M. Vaits, V. Vaits, F. Beilijs, E. Makejs un Lerijs Danns (Larry Dunn) uzņemti Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriter’s Hall of Fame, 2010).

Grupas ieskaņojumi novērtēti ar sešām Grammy balvām; Grammy tai piešķirta arī par Mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 2016).

Albums That’s the Way of the World iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

M. Vaits (vokāls, bungas, perkusijas, kalimba, 1970–1984; 1987–1995; miris 2016)

V. Vaits (basģitāra, perkusijas, fona vokāls, 1970–1984; kopš 1987)

R. Džonsons (bungas, perkusijas, fona vokāls, 1972–1984; kopš 1987)

F. Beilijs (vokāls, perkusijas, kalimba, 1972–1984; kopš 1987)

L. Danns (taustiņinstrumenti, 1972–1984)

E. Makejs (ģitāra, perkusijas, fona vokāls, 1973–1980)

Endrū Vūlfolks (Andrew Woolfolk; saksofons, flauta, 1973–1984; 1987–1993; miris 2022)

Džonijs Greiems (Johnny Graham; ģitāra, perkusijas, trompete, 1973–1983)

Freds Vaits (Fred White; bungas, perkusijas, 1974–1984; miris 2023)

* Dažādos periodos EW&F muzicējuši vairāki desmiti dalībnieku. Šeit minēts sastāvs, kas ieskaņojis grupas pazīstamākos darbus un uzņemts Rokenrola slavas zālē. Gan 70. gados, gan vēlāk tās skanējumā būtiska nozīme bijusi arī pūtēju grupai, kas pazīstama kā Phenix Horns un Earth, Wind & Fire Horns.

After the Love Has Gone; Boogie Wonderland*; Devotion; Energy; Fantasy; Getaway; Got to Get You Into My Life; Kalimba Story; Let’s Groove; Mighty Mighty; Reasons; September; Shining Star; Sing a Song; Star; That’s the Way of the World

* ar The Emotions

Earth, Wind & Fire (Warner Bros., 1971); The Need of Love (Warner Bros., 1971); Last Days and Time (Columbia, 1972); Head to the Sky (Columbia, 1973); Open Our Eyes (Columbia, 1974); That’s the Way of the World (Columbia, 1975); Gratitude* (Columbia, 1975); Spirit (Columbia, 1976); All ‘n All (Columbia, 1977); I Am (Columbia, 1979); Faces (Columbia, 1980); Raise! (Columbia, 1981); Powerlight (Columbia, 1983); Electric Universe (Columbia, 1983); Touch the World (Columbia, 1987); Heritage (Columbia, 1990); Millennium (Reprise, 1993); Greatest Hits Live* (Rhino, 1996); In the Name of Love (Pyramid, 1997); That’s the Way of the World: Alive in 75* (Columbia, 2002); Live in Rio* (Kalimba, 2002); The Promise (Kalimba, 2003); Illumination (Sanctuary, 2005); Now, Then & Forever (Sony Legacy, 2013); Holiday (Sony Legacy, 2014)

* koncertieraksti