Kārlis Sebris ir viens no visu laiku pazīstamākajiem Latvijas Nacionālā teātra (NT) aktieriem, kura panākumu atslēga bija viņa kolorītā faktūra – lielas miesas būves omulīgs kungs ar labu humora izjūtu, skatuves organiku, emocionalitāti, stingru stāju un zemniecisku pamatīgumu. Viņš spēlēja galvenokārt raksturlomas, tomēr nozīmīgākās lomas tika nospēlētas reālistiskā stilistikā psiholoģiskos un sadzīviskos inscenējumos. K. Sebra 80 gadu jubileja tika svinēta Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē.

K. Sebris ir dzimis rakstveža Kārļa Sebra ģimenē. Tēvs ir spēlējis pašdarbības teātrī Galgauskā. K. Sebris mācījās Lizuma (1922–1925) un Tirzas (1925–1928) pamatskolā, pabeidza Cesvaines valsts ģimnāziju (1932). Pēc skolas beigšanas devās uz Rīgu, studēja Latvijas Universitātē agronomiju un teoloģiju (1933–1943) un strādāja Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) par strādnieku-praktikantu (1934–1936) un Rīgas pilsētas 1. slimnīcā par rakstvedi (1936–1938); ar pārtraukumiem mācījās un pabeidza dramatiskos kursus pie Zeltmata un Ernesta Feldmaņa. 15.08.1938. K. Sebri kā dramatisko kursu 2. kursa studentu uzņēma NT.

K. Sebris bija precējies divreiz. Ar otro sievu Nelliju Sebri aktieris laulībā nodzīvoja 60 gadus.

K. Sebris ilgu laiku spēlēja otrā plāna lomas – līdz pat 1948. gadam, kad kritiķi pirmoreiz saskatīja aktiera izcilās raksturotāja dotības Vīskreļa lomā Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī”. Aktieris 60 darba gados ir nospēlējis vairāk nekā 200 lomu gan teātrī, gan kino, kļūstot par vienu no tautā iemīļotākiem aktieriem. Lomās nereti tika izmantota ne tikai viņa faktūra – miesās raženais augums, bet arī cilvēciskās rakstura īpašības – omulība, sirsnība un humora izjūta.

Nozīmīgākās lomas teātrī K. Sebrim bija Filips II Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) darbā “Dons Karloss” (Don Carlos, 1955, rež. Alfreds Amtmanis-Briedītis), Porfīrijs Petrovičs Fjodora Dostojevska (Федор Михайлович Достоевский) romāna “Noziegums un sods” dramatizējumā (Преступление и наказание, 1957, rež. Žanis Katlaps), Klaudijs Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Hamlets” (Hamlet, 1959, rež. Ž. Katlaps).

Vairāk nekā desmit gadus viņš partnerībā ar Elzu Radziņu Stellas Kempbelas lomā spēlēja (tostarp viesizrādēs Amerikas Savienoto Valstu (ASV) latviešu centros trimdā) rakstnieku Džordžu Bernardu Šovu Džeroma Kiltija (Jerome Kilty) lugā “Mīļais melis” (Dear Liar, 1962, rež. Ž. Katlaps). Tāpat pie viņa nozīmīgiem darbiem pieder Saljēri Aleksandra Puškina (Александр Серге́евич Пушкин) darbā “Mazās traģēdijas” (Маленькие трагедии, 1963, rež. Jānis Zariņš), Kihnu Jens Juhana Smūla (Juhan Smuul) lugā “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (Kihnu Jõnn ehk Metskapten, 1967, rež. Mihails Kublinskis), Kolā Briņons Romēna Rolāna (Romain Rolland) romāna “Kolā Briņons” dramatizējumā (Colas Breugnon, 1974, rež. Alfreds Jaunušans), Aleksandrs Hamilkars Īva Žamiaka (Yves Jamiaque) “Hamilkara kungs” (Monsieur Amilcar, 1981, rež. M. Kublinskis), Askolds Olte Anšalva Eglīša komēdijā “Bezkaunīgie veči” (1990, rež. M. Kublinskis). Visi šie aktiera atveidotie kungi ir pieredzes bagāti dzīves baudītāji, kuru sirds un iekšējā pasaule citiem netiek atklāta un tiek slēpta aiz zināmas ironijas sienas. Savrup atrodas K. Sebra nospēlētais Indrānu tēvs R. Blaumaņa “Indrānos”  (1988, rež. M. Kublinskis), kur priekšplānā parādās latviešu zemnieka ētiskais imperatīvs – zeme ir mūžīga, cilvēks ne, tāpēc pirmām kārtām jālolo sava zeme, savi koki, jo tie sniedz lielāku gandarījumu nekā pats tuvākais cilvēks ar savu mainīgo dabu.

K. Sebris ir filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās un citu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kinostudiju filmās. Aktiera pazīstamākās kino lomas: traļmeistars Juhans (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), Pāvuls (“Mērnieku laiki”, 1968, rež. Voldemārs Pūce), Frīdis (“Pie bagātās kundzes”, 1969, rež. L. Leimanis), Samsons (“Vella kalpi”, 1970, un “Vella kalpi vella dzirnavās”, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), Glosters (“Karalis Līrs”, “Ļenfiļm” (Ленфилм), 1970, rež. Grigorijs Kozincevs, Григорий Михайлович Козинцев), Greguss (“Uzbrukums slepenpolicijai”, 1974, rež. Oļģerts Dunkers), kolhoza priekšsēdētājs (“Nakts bez putniem”, 1979, rež. Gunārs Cilinskis), Zaļga (“Nāves ēnā”, 1971, rež. Gunārs Piesis), Žanis (“Klāvs Mārtiņa dēls”, 1970, rež. O. Dunkers), Indrānu tēvs (“Indrāni”, 1991, rež. G. Cilinskis) un citas.

K. Sebris mūža pēdējos gados bija kļuvis par autoritatīvu viedokļa paudēju Latvijas vēsturei nozīmīgos jautājumos, apelējot pie zemnieku izturības un dzīves gudrības. Viņš arī NT bija autoritāte, kurš spēja kodolīgi un tēlaini noformulēt teātra ētikai būtiskas lietas, jo īpaši vēršoties pie jaunajiem kolēģiem. K. Sebris kopš studiju laikiem bija latviešu studentu korporācijas “Lettgallia” biedrs.

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (LPSR) Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1956), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1964), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1974), A. Amtmaņa-Briedīša prēmija (1987), Darba Sarkanā Karoga ordenis (1988). Pēc neatkarības atjaunošanas: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1995), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2001).

Kārļa Sebra gredzens ir NT balva, ko pasniedz sezonas labākajam aktierim. Pirmo reizi tas tika pasniegts 1996./1997. gada sezonā, un to saņēma aktieris Uldis Dumpis. Gredzens veidots pēc Laimdoņa Grasmaņa meta (juvelieris Jānis Ķīsis).

Rīgā, Grīziņkalnā, Mūrnieku un Matīsa ielas stūrī atrodas 2007. gadā atklāta skulptūra “Skursteņslauķis un mūrnieks”, kuras autori ir tēlnieki Kārlis Īle un Ģirts Burvis. Par tēlu prototipiem izvēlēti apkaimes skursteņslauķis Varis Vilcāns un aktieris K. Sebris. Aktiera krūšutēlu ir veidojusi tēlniece Lea Davidova-Medene.