Brīvības piemineklis ir tēlnieka un arhitekta sadarbības rezultātā tapis telpiski plastisks mākslas darbs, kas ar vertikālo kopformu un figurālām skulptūrām iemūžina latviešu nācijas atbrīvošanās laikmetu un tā vērtības, apvienojot alegorisko, mitoloģisko un vēsturisko stāstījumu. Pēc ilgām diskusijām pieminekli uzbūvēja (1935) Rīgas vēsturiskajā centrā; tā celtniecību atbalstīja Latvijas valsts un plašas iedzīvotāju aprindas ar saviem ziedojumiem (kopsummā trim miljoniem latu), tādējādi izsakot atbalstu piemineklī iemūžinātajām brīvības, neatkarības, tēvzemes mīlestības un radoša darba idejām.

Brīvības alegorija kā demokrātisku un republikānisku vērtību simbols sievietes tēla veidā kultūrā un mākslā radās 19. gs. Tās avoti ir Franču revolūcijas laika viens no moto – “Brīvība, vienlīdzība, brālība” (Liberté, égalité, fraternité) – un šo jēdzienu alegoriski atveidi plakātos, uz monētām u. c. Populārākie piemēri mākslā: Ežēna Delakruā (Ferdinand Victor Eugène Delacroix) glezna “Brīvība ved tautu” (La Liberté guidant le peuple, 1830) un Frederika Ogista Bartoldi (Frédéric Auguste Bartholdi) Brīvības monuments (Liberty Enlightening the World) Ņujorkā, Brīvības salā (Liberty Island, 1868). Idejiski līdzīga ir tēlnieka Tomasa Krouforda (Thomas Gibson Crawford) Brīvības statuja (Statue of Freedom) Vašingtonas Kapitolija kupola noslēgumā (1863).

Tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Ernests Štālbergs, mākslas metālkalēji Ragnārs Mirsmēdens (Ragnar Myrsmeden), Arnolds Naika un Jānis Zibens, tēlnieki Mārtiņš Šmalcs, Nikolajs Rambaks, akmeņkaļi Viktors Koļesņikovs, Alfrēds Rullis, Eduards Jākobsons u. c.

1921. gadā radās ideja par Uzvaras vai Latvijas neatkarības karā kritušo kareivju pieminekļa celšanu. Latvijas Ministru kabinets 1922. gadā uzdeva izstrādāt priekšlikumu “piemiņas staba” izveidei Rīgā. Tika izsludināti četri konkursi (1922.,1923./1924.,1925., 1929./1930. gadā). Konkursos piedalījās Teodors Zaļkalns, Marta Liepiņa-Skulme, Eižens Laube, Emīls Melderis, Vilhelms Treijs, Pauls Kampe, Artūrs Medlingers u. c. Pēdējā vērtēšanā no 32 metiem par labāko atzina K. Zāles projektu ar nosaukumu “Mirdzi kā zvaigzne”. Otro prēmiju ieguva T. Zaļkalns, trešo – Kārlis Zemdega. Rīgas Brīvības pieminekļa tagadējais nosaukums pirmo reizi minēts 09.10.1923. izsludinātā otrā konkursa noteikumos. 1927. gadā izveidoja Brīvības pieminekļa komiteju, kas veica organizatorisko darbu. Diskusijas par pieminekļa novietni risinājās astoņu gadu garumā līdz 1931. gadā nolēma, ka piemineklis būs Brīvības bulvārī vietā, kur tolaik atradās Gustava Šmita-Kasela (Gustav Schmidt-Cassel) Pētera I pieminekļa postaments. Vēlāk tika noskaidrots, ka piemineklis atrodas bijušo nocietinājumu daļā, kādreizējā ravelīna vietā. Daļa sabiedrības apšaubīja vajadzību celt pieminekli un pauda viedokli, ka noderīgāka būtu kāda praktiska būve.

Pamatakmens tika ielikts 18.11.1931. Brīvības pieminekļa komiteja 1932. gadā par pieminekļa būvvadītāju iecēla E. Štālbergu; K. Zāles ziņā bija skulptūru izveidošana, ģipša modeļi, akmeņkaļu darbs utt. Sadarbībā ar E. Štālbergu pieminekļa kompozīcijai ziemeļaustrumu pusē, t. i. aizmugurē, izveidoja monumentālu terasi, uz kuru viena uzeja ved no liepu alejas puses, bet divas no pieminekļa fasādes. Iecerē bija arī divas monumentālas celtnes starp pieminekli un Aspazijas un Basteja bulvāri, kas savienotu pieminekli ar Vecrīgu, bet tās netika realizētas. 1935. gada februārī tika noslēgts līgums ar zviedru metālkalēju R. Mirsmēdenu par Brīvības skulptūras darināšanu no vara skārda ar iekšēju dzelzs režģa konstrukciju.

Piemineklis tika atklāts 18.11.1935. 1937. gadā izveidoja loka ceļus abpus piemineklim aiz jau esošām liepu rindām un novietoja tur solus. Pilnībā pieminekļa celtniecību pabeidza 17.11.1938.

Piemineklī ir izmantots Somijas granīts: pelēkais un sārtais no Mirskiles, travertīns no Itālijas, Tivoli. Brīvības figūra – vara kalums ar zeltījumu. Pamata konstrukcija ir veidota no betona.

Brīvības piemineklis atrodas Rīgā, Brīvības laukumā.

Pieminekļa koncepcija atbilst 19., 20. gs. sākuma praksei – idejisks vēstījums daudzfigūru kompozīcijā arhitektoniski organizētā telpā. Piemineklis ir 42 m augsts, simetrisks, sastāv no divpakāpju pamatapjoma un obeliska ar Brīvības alegoriju – sievietes figūru ar trīs zvaigznēm paceltajās rokās. Nosaukums “Milda”, kas daļēji ieviesās 20. gs., nav pamatots. Fasādes daļa vērsta pret Daugavu, tajā atrodas pieminekļa moto “Tēvzemei un brīvībai”, virs tā Latvijas alegorija ar jauniešu tēliem. Blakus uzrakstam otrā apjoma nišās sārtā granīta trīsfigūru grupas “Darbs” un “Tēvzemes sargi”. Pret Bastejkalnu vērstajā daļā travertīna cilnis “1905. gads” un virs tā – “Lāčplēsis”. Pret Brīvības bulvāri vērstajā pieminekļa daļā stūros kompozicionāli līdzīgas alegoriskas grupas “Gara darbinieki” un “Ģimene”. Virs durvīm, kas veda tehniskajās telpās (pašlaik – Goda telpa), kompozicionāli un plastiski veiksmīgākā “Važu rāvēju” grupa. Pret Latvijas Nacionālo operu un baleta ēku vērstajā pusē vēsturisks cilnis “Cīņā ar bermontiešiem uz Dzelzs tilta”, virs tā – grupa “Vaidelotis ar jaunekli”. Uz terases ārējām malām divi travertīna ciļņi – “Karavīru gājiens“ un “Dziesmusvētku gājiens”.

Vizuālais efekts panākts ar pārdomātu masīvā un stabilā pamata un slaidā obeliska kontrastu, kā arī skulptūru izmēru palielināšanu: četras stūru alegorijas ir 3,5 m augstas, pelēkā granīta augstciļņi obeliska pamatnē 5,5–6 m, Brīvības statuja ap 9 m, panākot harmonisku un līdzsvarotu kopiespaidu.

Pieminekļa autori tiecās pēc maksimālas vienkāršības un regularitātes, ko panāca piecas kompozicionālās grupas (Māte Latvija un četras stūru alegorijas), veidojot pēc vienas shēmas – centrā statiski stāvoša figūra ar rokām, atbalstītām uz zobena/zižļa (zināmāka analoģija – Hugo Lederera, Hugo Lederer, Bismarka piemineklis, Bismarck-Denkmal, Hamburgā), abās pusēs vēl pa vienai figūrai. Arī “Važu rāvēju” grupā ir trīs figūras, bet kontrastā ar pretējā pusē esošo “Māti Latviju”, figūras ir saspringtas, iemieso cīņas sparu, enerģiju un spēku.

Darbā pie pieminekļa K. Zāle tālāk attīstīja savu individuālo, sintezēto plastisko stilu, sāktu Brāļu kapu ansamblī. Modernisma ietekmēta ģeometrizācija, zināma arhaizācija un neoromantiskums ieguva skaidrāk izteiktas neoklasicisma iezīmes figūru tipā, formu noapaļojumā, drapēriju raksturā, tendencē uz simetriju. Būtisks ir granīts – tajā darinātās formas ir stingrākas, var panākt nogludinātu virsmu un precīzas, cietas detaļas. Brīvi interpretētās tautiskās detaļas ir saglabātas atbilstošos tēlos (Lāčplēsis, vaidelotis). Pieminekļa polihromija, akmens materiālu izsmalcinātās toņu nianses (brūngani sārts, vēsi pelēks granītā, silti dzeltenīgi balts travertīnā), patinētā vara zaļums un it īpaši zeltītas detaļas (trīs zvaigznes un figūras tērpa josta) šajā laikā ļauj saskatīt analoģijas ar Art Deco stila meklējumiem, atsevišķos gadījumos Art Deco koncepcija iekļāva sevī izteiktu neoklasicistisko komponenti. Brīvības piemineklī K. Zāles tēlniecība, balstīta klasiskajā figuratīvisma principā, radoši sintezēja stilistiskās tendences, lai radītu autora priekšstatam atbilstošu patiesu, tautisku un laikmetīgu mākslu.

Pieminekļa saglabātību ilgu laiku negatīvi ietekmēja transporta izraisītā vibrācija – līdz 1949. gadam pa Brīvības ielu kursēja tramvajs, no 1950. līdz 1990. gadam ap pieminekli brauca trolejbusi. Padomju okupācijas, tostarp staļinisma laikā, piemineklis saglabājās neskaidru iemeslu dēļ; to nenojauca kā iepriekšējā politiskā režīma simbolu, bet arī neveica pieminekļa uzturēšanas un labiekārtošanas darbus. 1983. gadā pieminekli iekļāva aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Restaurācijas notika 1980.–1981., 2001., 2013., 2017. gadā. Kopš 2002. gada tiek realizētas pieminekļa restaurācijas un aprūpes programmas. No 1998. līdz 2007. gadam pieminekļa popularizēšanā un restaurācijā darbojās arī Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds.

17.11.2011. tika atklāta Goda telpa. 2021. gadā vēsturiskā mantojuma saglabāšanai izveidoja Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu padomi.

Piemineklis jau 20. gs. 30. gadu nogalē ļoti ātri ieguva Latvijas neatkarības centrālā simbola nozīmi, pie kura regulāri norisinājās dažādi ceremoniāli patriotiski pasākumi. Latvijas armijas štāba bataljons nodrošināja pieminekļa apsardzi. Padomju okupācijas laikā lielai sabiedrības daļai piemineklis kalpoja par atgādinājumu neatkarības laikmetam.

Brīvības piemineklim bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1980. gadu beigās. Pirmais nozīmīgais notikums šajā laikā bija cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86” veiktā ziedu nolikšana pie pieminekļa 14.06.1987., godinot deportāciju upurus. 1987. gadā un vēlāk pie pieminekļa notika plašas manifestācijas; 1992. gadā atjaunoja goda sardzi, ko nodrošina Latvijas Republikas Nacionāle bruņotie spēki.

Mūsdienās pie Brīvības pieminekļa notiek piemiņas brīži valstiski nozīmīgos datumos. Simboliskas ceremonijas notiek arī diplomātiskā protokola ietvaros; pie tā ziedus ir nolikuši dažādi valstu vadītāji, politiķi, Romas pāvests, karaļnamu pārstāvji u. c. Kopš 2016. gada ar svecīšu aizdegšanu pie pieminekļa tiek pieminētas ebreju masu slepkavības 1941. gadā.

2020. gadā, pateicoties bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera dibinātā Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda iniciatīvai, piemineklis ieguva mūsdienīgu apgaismošanas sistēmu.

Brīvības piemineklis iemūžināts ļoti daudzās fotogrāfijās visā tā pastāvēšanas laikā.

Mūsdienu mākslas kontekstā Brīvības piemineklis izmantots: mākslas objekta “Zelta sēta” projektā (Kristaps Ģelzis, 1990); stencila attēlā “Milda” Madonā (Dainis Rudens, 2009); akcijā “Slīkstošā Brīvība” Rīgā (anonīms autors, 2011); akcijā “Ieskaties acīs brīvībai” Rīgā (Aigars Bikše, 2015); Egona Perševica skulptūrā (2015).

Brīvības piemineklis atspoguļots arī atsevišķos ainavas žanra darbos glezniecībā un grafikā (Kārlis Cīrulis, Nikolajs Kūlainis).