Dž. Dasēna tēvs Žils Dasēns (Jules Dassin) bija kinorežisors, māte Beatrise Launere (Béatrice Launer) – klasiskās mūzikas vijolniece. Ģimene dzīvoja harmoniskos apstākļos Ņujorkā un Losandželosā (Kalifornijas pavalsts), līdz 20. gs. 40. gadu nogalē pret Ž. Dasēnu – Krievijas un Polijas ebreju ieceļotāju pēcteci, kurš 30. gados bija bijis komunistiskās partijas biedrs – vērsās Aukstā kara sākumperiodā ASV izplatītā antikomunistiskā vajāšanas kampaņa. Nespējot turpināt darbu Holivudā (Hollywood), režisors ar ģimeni pārcēlās uz Eiropu, kur uzņēma vairākas kino vēsturē nozīmīgas filmas. Dž. Dasēns mācījās prestižās privātskolās Šveicē un Itālijā, bet 1955. gadā atgriezās ASV, lai studētu Mičiganas Universitātē (University of Michigan). Bērnībā viņš bija apguvis klavieru, ģitāras un bandžo spēli, bet šajā laikā sāka muzicēt studentu pasākumos.

1958. gadā Dž. Dasēns atveidoja nelielu lomu tēva filmā “Likums” (La Loi, 1959), kā arī iedziedāja tās tituldziesmu, ko ieskaņoja arī filmas zvaigzne Džina Lolobridžida (Gina Lollobrigida). Abas dziesmas versijas tika tiražētas singlā – B pusē dzirdamā Dž. Dasēna interpretācija kļuva par viņa pirmo oficiāli izdoto ieskaņojumu. 60. gadu sākumā, ieguvis humanitāro zinātņu maģistra grādu antropoloģijā, Dž. Dasēns apmetās uz dzīvi Parīzē (Francijā) un kā režisora asistents un epizodisku lomu tēlotājs piedalījās vairākās Ž. Dasēna filmās.

Jaunībā Dž. Dasēns labprāt dziedāja sadzīviskās situācijās un draugu lokā, taču par mūziķa karjeru nedomāja. Tomēr 1964. gadā viņš pēc vairākkārtējiem mudinājumiem ieradās uz noklausīšanos amerikāņu ierakstu kompānijas CBS Parīzes birojā – šī tikšanās noslēdzās ar sadarbības līgumu. Pirmie minialbumi (EP), kuros pārsvarā dzirdamas amerikāņu folkdziesmas franču valodā, palika bez uzmanības, taču 1965. gadā jaunais dziedātājs guva ievērību ar kubiešu dziesmas Guantanamera izpildījumu, kas nodrošināja regulāru uzstāšanos Luksemburgas Radio (Radio Luxembourg).

1966. gadā Dž. Dasēns sāka strādāt ar savu turpmāk pastāvīgo producentu Žaku Plē (Jacques Plait), un gada nogalē klajā nāca viņa debijas albums Joe Dassin à New York. Tā ieskaņošana bija paredzēta Parīzē, taču franču mūziķu streika dēļ notika Ņujorkā. Saistību ar ASV un no franču mūzikas slavenībām atšķirīgo “franču amerikāņa” tēlu dziedātājs bieži akcentēja arī turpmāk.

Par nacionālu slavenību Dž. Dasēns izvirzījās ar trešo albumu Joe Dassin (1969) un tajā iekļauto Les Champs-Élysées – no britu grupas Jason Crest aizgūtu dziesmu (oriģinālnosaukums Waterloo Road), kas turpmāk kļuva par vienu no viņa lielākajiem hitiem, bet tobrīd ļāva veiksmīgi debitēt prestižajā Parīzes koncertzālē Olympia, kā arī sagādāja pirmo starptautisko ievērību (Les Champs-Élysées Dž. Dasēns ieskaņoja arī angļu, vācu, japāņu u. c. valodās). Šajā laikā dziedātājs sāka uzstāties baltā uzvalkā, kas kļuva par neatņemamu viņa skatuves tēla daļu.

70. gadu sākumā Dž. Dasēns daudz koncertēja Francijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā un Nīderlandē, kā arī Āfrikas valstīs. Dziedātāja repertuārā netrūka tieši viņam paredzētu franču autoru sacerējumu (arī pats bija tādu dziesmu kā Le Chemin de papa; La fleur aux dents u. c. līdzautors), taču lielākos panākumus guva pazīstamu britu un amerikāņu roka, folka un popa dziesmu adaptācijas franču valodā un melodiskā popšansona stilistikā. Plašu ievērību izpelnījās singli L’Amerique (angļu poproka grupas Christie hits Yellow River), Cecilia (tāda paša nosaukuma dziesma no Simon & Garfunkel repertuāra), Le Moustique (The Doors skaņdarba The Mosquito kaverversija) un jo īpaši – Salut le amoureux (amerikāņu kantrī dziesminieka Stīva Gudmana, Steve Goodman, dziesma City of New Orleans ar pilnībā pārveidotu franču tekstu).

1973. gadā dažas dienas pēc priekšlaicīgām dzemdībām nomira Dž. Dasēna ģimenes pirmdzimtais dēls. Šī traģēdija aizsāka nomāktības un depresijas periodu dziedātāja personīgajā dzīvē un laulībā (dažus gadus vēlāk tā tika šķirta) un ievadīja arī karjeras apsīkumu. Vienīgā dziesma, kas šajā laikā spēja tuvoties agrākajiem panākumiem, bija Si tu t’appelles Mélancolie (1974).

Jaunu pacēlumu ievadīja singls L’été indien (1975), oriģinālā – itāļu grupas Albatros angliski dziedāta dziesma Africa. Nostalģiski melanholiskā melodija ar jaunu franču tekstu un runātu ievadu kļuva par pašu populārāko Dž. Dasēna izpildīto dziesmu (ieskaņota arī vāciski, itāliski, spāniski, angliski u. c. valodās). Savukārt albumā Joe Dassin (1975) iekļauti arī citi Africa autoru Toto Kutunjo (Toto Cutugno), Vito Pallavičīni (Vito Pallavicini) un Paskvāles Losito (Pasquale Losito) sacerējumi, t. sk. Et si tu n’existais pas un Salut, kas tāpat pieskaitāmi Dž. Dasēna repertuāra pazīstamākajiem skaņdarbiem (Et si tu n’existais pas 2012. gadā Dž. Dasēna izpildījumam tuvā interpretācijā ieskaņojis arī Igijs Pops, Iggy Pop).

Veiksmīgu sadarbību ar T. Kutunjo un V. Pallavičīni autorduetu dziedātājs turpināja nākamajā albumā Le Jardin du Luxembourg (1976) – kaut tā tituldziesmas itālisko versiju ieskaņojusi arī T. Kutunjo grupa Albatros, skaņdarbs tika sacerēts speciāli Dž. Dasēnam, kurš, sekojot aktuālajām mūzikas tendencēm, to izpildīja kā 12 minūtes ilgu orķestrālu disko svītu. Tomēr par albuma vispopulārāko hitu (kārtējais Nr. 1 Francijā) kļuva À toi, ko sacerējis pats Dž. Dasēns ar pastāvīgajiem līdzautoriem Klodu Lemē (Claude Lemesle), Pjēru Delanuiju (Pierre Delanoë) un Žanu Badlo (Jean Baudlot).

Mūža pēdējos gados Dž. Dasēns, kurš preses ievērību bieži izpelnījās ne vien ar muzikālo talantu, bet arī vīrišķīgo pievilcību un romantiskām dēkām, daudz uzmanības veltīja jaundibinātai ģimenei. Savukārt, ģimenes attiecībām sarežģoties, atkal intensīvi pievērsās mūzikai un jaunas stilistikas meklējumiem.

1979. gadā klajā nāca albums, kurā, pilnībā neatsakoties arī no šansona intonācijām, dominē kantrī un blūza ietekmes (būtiska loma tā tapšanā bijusi amerikāņu ģitāristam un dziesmu autoram Tonijam Džo Vaitam, Tony Joe White). Turklāt pirmo reizi albums tika iedziedāts gan franciski, gan angliski; franciskā versija Blue Country iznāca Francijā, bet angliskā – ar nosaukumu Home Made Ice Cream – Kanādā. Dž. Dasēns plānoja to laist klajā arī Francijā, taču šis izdevums netika pabeigts, jo 20.08.1980., draugu un tuvinieku lokā pusdienojot restorānā Taiti, viņu piemeklēja nāvējoša sirdslēkme.

Dž. Dasēnam piemita liriski izteiksmīgs baritona dziedājums un spilgts interpreta talants, bet vairumam viņa repertuāra raksturīga izklaidējoša ievirze (agrīnajā periodā tajā bija arī daudz komiska rakstura dziesmu). Dziedātāja pamatstilistika raksturojama kā popšansona un šlāgermūzikas apvienojums. Atbilstoši viņa dzīves pieredzei, tajā saplūdušas daudzveidīgas un multikulturālas ietekmes, piemēram, amerikāņu autoru dziesmu izpildījumā nereti saglabātas stilizētas kantrī un folkmūzikas iezīmes. Savukārt šo dziesmu teksti bieži pārnesti Parīzes vidē (Elizejas lauki, Monmartra, Luksemburga dārzs u. c.), daudzu citvalstu klausītāju uztverē veicinot priekšstatu par Parīzi kā nostalģiskas romantikas pilsētu.

70. gadu otrajā pusē, attīstoties PSRS un Francijas kultūrsakariem, Dž. Dasēns kļuva par vienu no populārākajiem Rietumvalstu dziedātājiem PSRS. Viņa dzimtas saknes Odesā (mūsdienās – Ukrainā), pret tēvu vērstā politiskā vajāšana ASV, paša dziedātāja sociālpolitiski neitrālā personība, kā arī solīdais ārējais veidols un prognozējami tradicionālā, nereti padomju estrādes mūzikai radniecīgā muzikālā ievirze bija varasiestādēm ideoloģiski un estētiski pieņemamas īpašības, savukārt izteikti melodiskais repertuārs un skatuviskais šarms nodrošināja milzīgu vairāku paaudžu auditoriju.

Dž. Dasēna dziesmas regulāri skanēja radio un televīzijā, turklāt 1979. gadā viņš pēc oficiāla uzaicinājuma ar padomju estrādes zvaigzni Allu Pugačovu (Алла Борисовна Пугачёва) uzstājās slēgtā koncertā par godu viesnīcu kompleksa “Kosmoss” (Kосмос) atklāšanai Maskavā – krievu prese vēlāk rakstīja, ka pēc šā notikuma Maskavas t. s. smalkajās aprindās modē nākuši balti vīriešu uzvalki. 1979. gadā PSRS skaņuplašu firma “Melodija” (Мелодия) laida klajā ļoti pieprasītas Dž. Dasēna skaņuplates Люксембургский сад un Поет Джо Дассен. Drīzā nākotnē tika plānota arī vērienīga koncertturneja vairākās PSRS pilsētās, taču tā nenotika dziedātāja nāves dēļ. 

Dž. Dasēna ieraksti bija ļoti iecienīti arī Latvijā. Komponists Zigmars Liepiņš dziedātāja piemiņai sacerējis dziesmu “Tāds mūžs” (1980, Kaspara Dimitera teksts, izpilda “Modo” un Viktors Lapčenoks), bet dzejnieks Sergejs Timofejevs (Сергей Тимофеев) viņam veltījis dzejoli “Džo Dasēns” (Джо Дассен, 2007, latviski atdzejojis Pēteris Draguns).

À toi; Bib-bip; Cécilia; Et si tu n’existais pas; Guantanamera; L’Amérique; L’équipe à Jojo; L’été indien; La fleur aux dents; Le Chemin de papa; Le Jardin du Luxembourg; Les Champs-Élysées; Les Dalton; Marie-Jeanne; Salut les amoureux; Salut; Si tu t’appelles mélancolie; Taka takata; The Guitar Don’t Lie 

Joe Dassin à New York (CBS, 1966); Les deux mondes de Joe Dassin (CBS, 1967); Joe Dassin (CBS, 1969); Joe Dassin (CBS, 1970); Joe Dassin (CBS, 1971); Joe (CBS, 1972); 13 chansons nouvelles (CBS, 1973); Joe Dassin (CBS, 1974); À l’Olympia – Enregistrement public* (CBS, 1974); Joe Dassin (CBS, 1975); Le Jardin du Luxembourg (CBS, 1976); Les femmes de ma vie (CBS, 1978); 15 ans déjà... (CBS, 1978); Blue Country (CBS, 1979); Home Made Ice Cream (CBS, 1979)

* koncertieraksti