Olimpa dieviete Artemīda galvenokārt rūpējās par medībām un savvaļas dzīvniekiem. Tomēr viņa bija arī jaunavu (līdz pat laulības vecumam) aizbildne, kā arī palīdzēja sievietēm dzemdībās. Līdzīgi viņas dvīņubrālis saulesgaismas un pareģošanas dievs Apollons (Ἀπόλλων) gādāja par zēniem un jauniem vīriešiem. Senajiem grieķiem abi dievi bija arī pēkšņas nāves un slimību nesēji: Artemīda – sievietēm, Apollons – vīriešiem. Romiešu mitoloģijā Artemīda ir pazīstama ar Diānas (Diana) vārdu. Senie romieši ticēja, ka Diāna ir mēness personifikācija. Savukārt viņas brālis Apollons vēlajā Romas impērijas periodā tika identificēts ar Sauli.

Mūsdienu pētnieki uzskata, ka Artemīda ir arhaiska dieviete, tomēr nav drošticamu ziņu par viņas izcelšanos. Dievietes funkciju un īpašību dēļ tās rašanās tiek saistīta ar arhaiskām pirms hellēņu civilizācijām, kas dzīvoja Senās Grieķijas teritorijā un Mazāzijā.

Medību dieviete, savvaļas dzīvnieku valdniece, meiteņu šķīstības sargātāja, sieviešu auglības un dzemdētāju aizbildne Artemība bija nozīmīga dievība sengrieķu dievu panteonā. Tomēr savas atriebīgās dabas dēļ Artemīda bija dieviete, no kuras drīzāk jābaidās, nevis uz kuru paļauties. Ja Artemīda par kādu gādāja, tā bija veiksme, bet, ja viņa nostājās pret kādu, iznākums bija pavisam cits.

Artemīda tika plaši pielūgta visā Senās Grieķijas teritorijā un Mazāzijā, viņas nozīmīgākās svētvietas atradās Peloponēsā, Atēnās un sengrieķu kolonijā Efesā.

Antīkajā mākslā Artemīda parasti tika attēlota kā meitene vai jauna sieviete ar medību loku un bultu maku, viņai līdzās – briedis, alnis vai medību suns.

Saskaņā ar sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) teikto Artemīda bija dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un Mazāzijas izcelsmes dievietes Lēto (Λητώ) meita, Apollona dvīņu māsa. Senie grieķi ticēja, ka Artemīda un Apollons dzimuši klejojošajā Asterijas salā, kas ir iepriekšējais Dēlas salas nosaukums. Dvīņu dzimšanas apstākļi sīki aprakstīti tā dēvētajā homēriskajā himnā Apollonam (Εἲς Ἀπόλλωνα [Δήλιον], 522. gads p. m. ē.), ka arī Kallimaha (Καλλίμαχος) himnā Dēlas salai (Εἰς Δῆλον, 3. gs. p. m. ē.). Himnas vēsta, ka Lēto dzemdēja Apollonu un Artemīdu zem palmas vai olīvkoka, dzemdībās viņai palīdzēja visas dievietes, izņemot Zeva sievu dievieti Hēru (Ἥρα) un dzemdību dievi Eileitiju (Εἰλείθυια). Bet tiklīdz Eileitija uzzināja par dzemdībām, tā viņa steidzās palīgā Lēto. Kopš dvīņu piedzimšanas brīža līdz tam brīvi peldošā sala kļuva nekustīga un piestiprinājās pie zemes. Turklāt tā tika pārdēvēta par Dēlas salu – no sengrieķu valodas darbības vārda δηλόω, dēlóō, ‘padarīt redzamu’, jo atklāja jauno dievu piedzimšanas brīnumu.

Pseido-Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) norāda, ka Artemīda piedzimusi pirmā un uzreiz palīdzējusi mātei saņemt tūlīt pēc viņas dzimušo dvīņu brāli. Šis mīta variants labi izskaidro iemeslu, kāpēc Artemīda tika pielūgta arī kā dzemdību aizbildne. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka Artemīdas funkcija palīdzēt sievietēm dzemdībās liecina par dievietes arhaisko izcelšanos. Artemīda ir tuva Mazāzijas dievietēm – Dievietei Mātei (Μεγάλη Μήτηρ, burtiski ‘Lielmāte’) un Kibelei (Κυβέλη).

Savukārt Artemīdas saikne ar savvaļas zvēriem parāda viņu kā nozīmīgu arhaisku dievieti, kuru godināja tā dēvētā mīnojiešu civilizācija (~ 2700.–1450. gadā p. m. ē.) Krētas salā, kā arī citas pirms hellēņu kultūras, kas dzīvoja Senās Grieķijas teritorijā un Mazāzijā. Krētā Artemīdu identificēja ar divām krētiešu dievietēm – Britomarti vai Britomartidu (Βριτόμαρτις, burtiski ‘saldā jaunava’) un Diktinnu (Δίκτυννα, no lietvārda δίκτυα, díktya, ‘medību tīkli). Iespējams, ka Britomarte un Diktinna bija viena dieviete, kuru sauca divos dažādos vārdos.

Artemīdas vārda etimoloģija ir pārāk neskaidra, lai, tajā pamatojoties, varētu izdarīt ticamus secinājumus par dievietes izcelšanos. No inskripcijām lineārajā B rakstā zināms, ka Artemīdu pielūdza senajā Pilas pilsētvalstī jeb polē, kas bija nozīmīgs mikēniešu civilizācijas (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.) centrs un atradās Peloponēsas pussalas rietumu daļā. Artemīdai Briežu šāvējai (Ἐλαφηβόλος) veltīta arhaiska svētvieta ar templi atradās arī centrālajā Grieķijā – netālu no Hiampoles senajā Fokīdas reģionā.

Mūsdienu pētnieki ir vienisprātis, ka vismaz sākotnēji Artemīda nebija saistīta ar Apollonu un Lēto. Kļūstot par vienu no jaunākās paaudzes – Olimpa – dievībām, Artemīda kā savvaļas dzīvnieku valdniece un dzemdētāju aizbildne piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas, jo šādu funkciju dievietes Egejas jūras reģionā un austrumos parasti tika attēlotas kā nobriedušas mātes, bet klasiskā Artemīda ir jauna, turklāt nevainīga.

Visos antīko avotu sniegtajos aprakstos, kas nonākuši līdz mūsdienām, Artemīda tiek raksturota kā jaunava, kas nododas medībām, mīl savvaļu un dzīvniekus, kas tajā dzīvo. Dieviete pavada laiku mežos un kalnos, klaiņojot pa mežonīgajām teritorijām savu pavadoņu – nimfu – barā, kuras arī sola saglabāt nevainību un ir mednieces. Homēriskā himna Afrodītei (Εἰς Ἀφροδίτην, ap 600. gadu p. m. ē.) vēsta, ka Artemīda nekad nenonāk mīlas dievietes Afrodītes (Ἀφροδίτη) varā, “jo viņai patīk loka šaušana un savvaļas zvēru nogalināšana kalnos, lira, dejas un skaļi izsaucieni, ēnainas birzis un taisnīgu vīru pilsētas” (18.–20. rindiņa). Saskaņā ar Homēra (Ὅμηρος) eposu “Odiseju” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) Artemīdas iecienītākie medību lauki atrodas kalnainajā Arkādijas reģionā, Peloponēsas centrālajā daļā. Homēra “Īliadā”  (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un arī vēlāko gadsimtu sengrieķu literatūrā, piemēram, sengrieķu vēsturnieka atēnieša Ksenofonta (Ξενοφῶν) darbā “Grieķu vēsture” (Ἑλληνικά, 4. gs. p. m. ē.) un ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) “Grieķijas aprakstā” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) viens no Artemīdas epitetiem ir “Medniece” vai “Pakaļdzīšanās dieviete” (Ἀγροτέρα, burtiski ‘savvaļas’, ‘mežonīgā’).

Dievietes iedaba un funkcijas ir pretrunīgas. No vienas puses, Artemīda pauž maigumu un rūpes, no otras puses, viņa ir nežēlīga soģe, kura bez izņēmuma soda tos, kas viņu aizvainojuši vai pārkāpuši kādu lietu tradicionālo kārtību.

Artemīdas maigums izpaudās rūpēs par visu dzīvo radību, tostarp cilvēku, pēcnācējiem. Sievietes dzemdībās, vēršoties pie Artemīdas, sauca viņu par Dzemdību gultas dievieti (Λοχεῖα). Koris Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Agamemnons” (Ἀγαμέμνων, 458. gadā p. m. ē.) apdzied Artemīdas labvēlību pret bezpalīdzīgiem plēsīgo lauvu mazuļiem un prieku par visu savvaļas zvēru mazuļiem. Artemīda tiek dēvēta arī par Pēcnācēju barotāju (Κουροτρόφος). Artemīda ir jaunu meiteņu aizbildne. Kā dieviete, kas saistīta ar sievietes auglību un spēju radīt pēcnācējus, Artemīda tika asociēta ar mēnesi, kā arī ar mēness dievietes Selēnes (Σελήνη) un krēslas dievietes Hekates (Ἑκάτη) burvestībām.

Tomēr mītu vairākums atklāj Artemīdas agresīvo, atriebīgo raksturu un postošās funkcijas. Artemīda stingri prasa ievērot senos paradumus, kas ievieš kārtību dzīvnieku un augu pasaulē. Dieviete parasti soda, vai nu nolemjot kādu mokpilnai nāvei, vai arī nogalinot pati ar bultām.

Viens no populārākajiem sengrieķu mītiem par Senās Grieķijas varoņiem, kas plaši izmantots antīkajā literatūrā un pamatojas vēsturiskos notikumos (kari starp polēm) Korintas līča ziemeļu piekrastes Aitolijas reģionā, vēsta par Artemīdas dusmām uz Kalidonas valdnieku Oineju (Οἰνεύς): viņš, sākoties ražas novākšanas laikam, neatnesa Artemīdai kā dāvanu pirmos ražas augļus un tādējādi pārkāpa senu paražu. Atriebīgā dieviete uzsūtīja Kalidonai milzīgu meža kuili, kas postīja laukus, izrāva augļu kokus ar saknēm, vajāja un nogalināja pilsētas iedzīvotājus. Oinejs sarīkoja kuiļa medības un uzaicināja tajās piedalīties pašus drosmīgākos Hellādas varoņus. Par mednieku vadoni kļuva Oineja dēls Meleagrs (Μελέαγρος), kuram izdevās nezvēru nogalināt. Taču Artemīda izraisīja nežēlīgu cīņu starp Meleagra radiniekiem, kas izvērtās karā. Vienā no kaujām krita arī pats Meleagrs, tādējādi samaksājot par Artemīdas meža kuiļa nogalināšanu.

Artemīdas dusmas un nesamērīgo atriebību par pāridarījumu atspoguļo arī cits labi zināms sengrieķu mīts. Artemīda pieprasīja viņai upurēt Agamemnona (Ἀγαμέμνων), kurš bija ahaju vadonis karagājienā pret Troju, meitu Ifigeniju (Ἰφιγένεια) par to, ka Agamemnons nogalināja Artemīdas svēto briežumāti, turklāt lielījās, ka pat pati dieviete nebūtu varējusi tik trāpīgi to nonāvēt. Dusmās Artemīda uzsūtīja bezvēju, un ahaju kuģi nevarēja iziet jūrā, lai dotos uz Troju. Ar pareģa starpniecību tika izdibināta dievietes griba: nogalinātās briežumātes vietā Artemīda pieprasa Agamemnona meitu. Tomēr galu galā dieviete slepeni aiznesa Ifigeniju no upurtrauka uz Tauridu (sengrieķu nosaukums Krimas pussalai), kur tā kļuva par dievietes priesterieni un turpmāk pieprasīja cilvēku upurēšanu. Tauridas Artemīdai upurēja cilvēkus – par to liecina arī Ifigenijas brāļa Oresta (Ὀρέστης) dzīvesstāsts – viņu tik tikko nenonāvēja Artemīdas priesteriene, paša māsa Ifigenija.

Artemīdas un Apollona priekšā vajadzēja taisnoties arī varonim Hēraklam (Ἡρακλῆς), kurš bija nogalinājis briedi ar zelta ragiem.

Trojas karā Artemīda kopā ar Apollonu karoja trojiešu pusē, tas tiek skaidrots ar abu dievu Mazāzijas izcelsmi, tomēr Homēra “Īliadā” Artemīda nekad neparādās kaujas laukā. Vienīgā reize, kad Artemīda iesaistās sava veida cīniņā, ir eposa 21. grāmatas 471.–496. rindiņā, tā dēvētajā dievu kaujā. Artemīda uzdrošinās stāties pretī Hērai, tomēr, kad vecākā dieviete sit viņai pa ausīm ar savu loku un bultu maku, Artemīda raudādama aizbēg pie tēva Zeva.

Klasiskā Artemīda ir jaunava, šķīstības aizstāve. Dieviete pati ar bultu nogalināja savu pavadoni – nimfu Kallisto (Καλλιστώ), kuru Zevs savukārt pārvērta par Lielā Lāča zvaigznāju. Artemīda dusmojās par to, ka Kallisto neievēroja šķīstību un ļāvās Zeva valdzinājumam. Jauno mednieku varoni Aktaionu (Ἀκταίων), kurš nejauši bija noskatījies dievietes apmazgāšanu, Artemīda pārvērta par briedi, kuru savukārt saplosīja suņi. Pirms precībām pēc paražas Artemīdai tika nests šķīstības izpirkšanas upuris. Valdniekam Admētam (Ἄδμητος), kurš bija aizmirsis izpildīt šo paražu, laulības gultā Artemīda ielaida čūskas.

Senie grieķi ticēja, ka Artemīda meitenēm un sievietēm var nest arī drīzu un vieglu nāvi. Piemēram, kad Odisejs satika savu māti pazemes valstībā, viņš viņai jautāja, vai viņa ir mirusi no ilgas slimības, vai arī Artemīda viņu nogalinājusi ar savu laipno bultu (jo nāve var būt arī žēlsirdīga atbrīvošana).

Romieši Artemīdu identificēja ar itāļu meža dievieti Diānu, kas daudzējādā ziņā bija līdzīga sengrieķu Artemīdai.

Artemīdu pielūdza visā Senās Grieķijas teritorijā un Mazāzijā. Artemīdas svētnīcas bieži atradās avotu un purvu tuvumā, tādējādi simbolizējot kā augu valsts, tā arī pašas dievietes spēju gādāt par auglību.

Pausanijs, kā arī citi sengrieķu autori savos darbos piemin vairākus Artemīdai veltītus tempļus Atēnās, kā arī citās Atikas reģiona pilsētās (ciemos). Zināms, ka Atikā Artemīdas priesteri rituāla dejā uzģērba lāča ādas un tika dēvēti par lāčumātēm. Teju neskaitāmas dievietei (Medniecei, Jaunavai, Graciozajai, Kalnu galotņu Artemīdai u. tml.) veltītas svētnīcas, altāri vai tempļi atradās dienvidu Grieķijā, tostarp visos vēsturiskajos Peloponēsas pussalas reģionos, arī centrālajā Grieķijā, galvenokārt Boiotijas un Fokīdas, arī Aitolijas reģionā, Egejas jūras salās, taču mazāk – Grieķijas ziemeļos. Šajās svētvietās Artemīda tika godāta viena vai arī kopā ar Apollonu, Lēto, dažkārt arī ar funkciju ziņā Artemīdai tuvo auglības un zemkopības dievieti Dēmetru (Δημήτηρ).

Sengrieķu kolonijā Efesā, kas atrodas Mazāzijā, pielūdza tā dēvēto Efesas Artemīdu, kura, kā norāda līdz mūsdienām saglabājušās arheoloģiskās liecības, atšķīrās no tās, kuru godāja Senās Grieķijas teritorijā, jo īpaši Peloponēsā. Efesas Artemīdas attēlojums mākslā liecina, ka dievietes kultā bija daudz austrumu auglības dievietēm (ēģiptiešu dievietei Izīdai, Mazāzijas dievietēm – Dievietei Mātei un Kibelei) raksturīgo elementu. Efesas Artemīdas oriģinālās statujas kopijas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, atspoguļo senajiem grieķiem netipiski atveidotu dievieti – māti, kura stāv ar uz priekšu pavērstām rokām. Dievietes ķermeni sedz apģērbs, ko rotā dažādu dzīvnieku reljefi, viņas krūškurvi trīs vai četrās rindās sedz noapaļoti izciļņi, kas izskatās kā krūtis, bet tikpat labi varētu būt arī olas vai, kā norāda daži mūsdienu pētnieki, dievietei upurēto buļļu vai vēršu sēklinieki. Artemīdas galvu rotā augsta galvassega. Statuja simbolizē gan Artemīdas varu pār savvaļas dzīvniekiem, gan arī dievietes auglības funkcijas. Zināms, ka oriģinālā Efesas Artemīdas statuja bija izgatavota no zelta, melnkoka, sudraba un melna akmens. Diemžēl ziņas par Efesas Artemīdas kultu ir skopas. Nenoliedzami, Efesas polei dieviete bija ārkārtīgi nozīmīga. 6. gs. p. m. ē. celtais Artemīdas templis izmēra ziņā divas reizes pārsniedza Senās Grieķijas teritorijā esošos tempļus, ieskaitot Partenonu – Atēnai (Ἀθηνᾶ) veltīto templi Atēnās. Zīmīgi, ka tempļa frīze atainoja ainas ar amazonēm, karojošu sieviešu cilti, kuras saskaņā ar mītu esot meklējušas patvērumu Efesā, bēgot no Hērakla. Tāpēc Efesas Afrodīti uzskata arī par amazoņu aizbildi. Slaveno Artemīdas templi 262. gadā sagrāva gotu iebrucēji, un tas nekad netika atjaunots. Mūsdienās no tempļa saglabājies pavisam nedaudz.

Tradicionālais Artemīdas atspoguļojums antīkajos mākslas darbos atklāj sengrieķu dievietes būtiskākās iezīmes: Artemīda tiek attēlota kā slaida un enerģiska jauna sieviete, kura ģērbta tunikā, kas sniedzas līdz ceļgaliem, dažkārt arī ar apmetni un galvassegu, viņa nēsā loku un šķēpu, reizēm arī bultu maku, lāpu vai liru, bieži vien viņu pavada briedis vai alnis un suņu bars. Artemīdas svētie dzīvnieki bija arī lāči, kā arī dažādi ūdens un zemes putni, piemēram, irbes. Viņas svētie augi bija ciprese un palma.

Viduslaiku tēlotājā mākslā Artemīda bieži attēlota nimfu pavadībā, ar loku un bultām.