Jelgavas kultūras namā bāzētā grupa “Salve” izgājusi vairākus žanriskās attīstības etapus: 20. gs. 60. gados sāka darbu kā tipisks padomju laika estrādes ansamblis, 70. gadu repertuārā iekļāva modernu rietumu mūziku, to atskaņojot angļu u. c. svešvalodās, bet 70. gadu otrajā pusē “Salve”, mainoties sastāvam, pievērsās progresīvajam rokam, atskaņoja daudz instrumentālās mūzikas, gūstot žanra speciālistu atzinību, taču zaudējot auditoriju, kas iepriekš pulcējās koncertos, kam sekoja dejas. “Salves” vadītāji – V. Lejiņš un E. Pētersons – izcēlās ar augstām prasībām muzikālajam sastāvam, grupā, par spīti pašdarbnieka statusam, darbojās profesionāli un meistarīgi dziedātāji un instrumentālisti. Jelgavnieki regulāri guvuši augstas vietas republikas skatēs un festivālos, taču darbības jaudu kavēja kultūras nama vājās materiāli tehniskās iespējas, 80. gados arī izraudzītais nišas repertuārs, kam nebija daudz interesentu. Līdz ar to tika atteiktas iespējas ieskaņot grupas mūziku Latvijas skaņu ierakstu studijā. Skaniskās liecības par grupu “Salve” saglabājušās tās vadītājam E. Pētersonam, kas tās publiskojis sociālajos tīklos, tīmekļa vietnēs un citur.
Darbība “Salvē” ļāva savas komponista dotības attīstīt kā U. Prauliņam, tā V. Pūcem, kas tādējādi lika pamatus kameransambļa “Marana” izveidei. Distance no Rīgas sniedza mūziķiem iespēju padarīt “Salvi” par nosacītu “radošo laboratoriju”, taču individuālie rokraksta meklējumi attālināja grupu no klausītāju vairākuma, tās darbība bija lokāla, uz iekšu vērsta, bez mērķa iegūt popularitāti.