Izcelsme
J. Sanders piedzima Cēres pagasta Sumburķīros. Pēc Ata Sandera, J. Sandera tēva, nāves 1859. gadā māte Marija Sandere apprecējās ar Krišjāni Kalniņu, kurš turpmāk rūpējās par saimniecību un J. Sandera izglītību.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izglītība
J. Sanders mācījās Cēres pagastskolā un Kandavas elementārskolā, 1872.–1873. gadā – Kuldīgas ģimnāzijā. 1873. gadā J. Sanders iestājās Jelgavas ģimnāzijā (1879. gadā beidzis). 1879. gadā viņš uzsāka teoloģijas studijas Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Ülikool). Tērbatas Universitāti J. Sanders absolvēja 1883. gadā, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu. 1884. gadā ordinēts par mācītāju.
Profesionālā darbība
Pēc studijām J. Sanders strādāja Krimuldā kā mācītāja palīgs. 1885. gadā viņš kļuva par mācītāju Pēterburgas Jēzus draudzē. No 1885. gada līdz 1896. gadam J. Sanders kalpoja arī kā gvardes divīzijas mācītājs. No 1896. gada līdz 1917. gadam J. Sanders bija Pēterburgas kara apgabala mācītājs. Pēterburgā J. Sanders organizēja laikraksta “Baznīcas Vēstnesis” izdošanu.
1917. gadā J. Sanderu iecēla par praktiskās teoloģijas profesoru Tērbatas Universitātē. 1920. gadā J. Sanders kļuva par mācītāju Rīgas Jēzus draudzē. No 1920. gada līdz 1926. gadam J. Sanders bija ticības mācības skolotājs 1. Rīgas pilsētas vidusskolā. No 1926. gada J. Sanders pasniedza reliģijas un ētikas mācības metodiku Valsts centrālajā pedagoģijas institūtā. 20. gs. 20. gadu sākumā J. Sanderu ievēlēja par privātdocentu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Sistemātiskās reliģijas zinātnes katedrā. Līdz 1938. gadam. J. Sanders docēja kursus par homilētiku, tautas misiju, kulta vēsturi un teoriju, liturģiku, sakramentu vēsturi, Rūdolfa Hermaņa Loces (Rudolf Hermann Lotze), Jēkaba Oša un Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) reliģijas filozofiju, pozitīvisma un materiālisma strāvojumiem filozofijā, ētiskajiem un dogmatiskajiem virzieniem apgaismības laikmetā, baznīcas iekārtu, katķisma ētisko un dogmatisko nozīmi.
1926. gadā J. Sanders aizstāvēja doktora disertāciju “Trijvienība un kristīgā dievticība”. Kā pētījuma recenzenti uzstājās Voldemārs Maldonis, Ludvigs Adamovičs un Kārlis Kundziņš. Pēc darba aizstāvēšanas Baznīcas virsvalde izskatīja jautājumu par J. Sandera atstādināšanu no Rīgas Jēzus draudzes mācītāja amata, taču atļāva J. Sanderam turpināt kalpošanu. 1935. gadā pēc Baznīcas virsvaldes lūguma J. Sanders devās pensijā.
J. Sanders bija 1929. gadā reģistrētās Latvju kristietības biedrības “Gaismas krusts” vadītājs. 1935. gadā biedrība “Gaismas krusts” kļuva par Latvju kristiešu draudzi. 1937. gadā draudzi reģistrēja Baznīcu un konfesiju departamentā.
Pēc padomju armijas ienākšanas Latvijā J. Sanders 1941. gadā devās trimdā uz Vāciju. Pēc nacistiskās Vācijas okupācijas Latvijā J. Sanders atgriezās Rīgā un turpināja vadīt Latvju kristiešu draudzi līdz 1944. gadam, kad emigrēja uz Vāciju. 1946. gadā J. Sanders dzīvoja Eslingenes bēgļu nometnē. Pēdējos mūža gadus J. Sanders pavadīja veco ļaužu nometnē Berhtesgādenē.
Sabiedriskā darbība
Mācīdamies Jelgavā, J. Sanders iesaistījās latviešu ģimnāzistu literātu pulciņā, kur tika uzņemts pēc valodnieka Kārļa Mīlenbaha ieteikuma. J. Sanders arī apmeklēja rakstnieka Māteru Jura rīkotās sanāksmes.
Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai “Lettonia”.
Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā J. Sanders nodibināja latviešu bēgļu apgādāšanas biedrību “Dzimtene”. J. Sanders bija biedrības priekšsēdētājs.
Teoloģiskie uzskati
1923. gadā publicētajā sacerējumā “Mūsu kulta reforma” J. Sanders aicināja reformēt dievkalpojuma kārtību nacionālā un evaņģēliskā garā, lai dievkalpojums līdzinātos brīdim, kad viesi ciemojas pie Dieva kā pie dievnama saimnieka. Dievkalpojuma sastāvdaļas J. Sanders pielīdzināja viesību elementiem.
Disertācijā “Trijvienība un kristīgā dievticība” J. Sanders tiecās pamatot nepieciešamību atteikties no Trīsvienības dogmas, kura, pēc J. Sandera domām, ir no semītiskas tradīcijas aizgūts elements un ir pretrunā ar loģikas principiem. 1927. gadā publicētajā sacerējumā “Vai Jēzus bija jūds?: pētījums par Jēzus tautību” J. Sanders analizēja jautājumu par Jēzus Kristus tautību un secināja, ka mesija nav bijis ne jūds, ne semīts, bet gan ārietis. Savukārt 1933. gada darbā “Cīņa ap Veco Derību” J. Sanders norādīja, ka kristietībai būtu nepieciešams atteikties no Vecās Derības.
Atsaucoties uz G. Teihmillera darbiem, J. Sanders nošķīra subjekta “es” un subjekta trīs funkcijas: izziņu, jūtas un kustību. Par galveno viņš atzina kustību. Kustības modifikācijas rada pārējās divas funkcijas. J. Sanders raksturoja Dievu kā pirmpersonu jeb pārpersonu, kas ietver sevī kustības pilnību un ir visu kustību cēlonis. Arī Dievam piemīt trīs funkcijas. Dievs ir, pirmkārt, tīra kustība kā gars, otrkārt, Dievam piemīt visaugstākās jūtas: labums, mīlestība, taisnība un pilnība (jeb svētums). Treškārt, Dievs ir gaisma, izziņa un visaugstākā gudrība.
Vēsturiskie un valodas pētījumi
J. Sanders pievērsās latviešu tautas vēstures pētniecībai un kļuva par Latviešu senatnes pētītāju biedrības valdes locekli. Biedrības sēdēs teologs uzstājās ar priekšlasījumiem par salīdzinošo valodniecību. J. Sandera runas par latviešu senvēsturi 1924. gadā izdeva grāmatā “Baltiešu tautu pirmdzimtene un valoda”, kurā apkopoti raksti par senāriešu kultūru, baltu valodu un tautas psiholoģiju. Atsaucoties uz vācu valodnieka Adalberta Becenbergera (Adalbert Bezzenberger) darbiem un filoloģiskajiem pētījumiem, J. Sanders pauda viedokli, ka senie balti ir dzīvojuši kopā ar senāriešiem 5000 gadus pirms mūsu ēras mūsdienu Baltijas teritorijā.
Dzejoļi un garīgās dziesmas
Pirmā J. Sandera publikācija bija dzejolis “Savai pavasarai” laikrakstā “Baltijas Zemkopis” (1878). 1936. gadā J. Sanders izdeva dzejoļu krājumu “Jaunas dainas”. J. Sanders arī sacerēja dievkalpojumu dziesmas. 1911. gadā J. Sanders publicēja “Jaunas dziesmas: garīgu dziesmu krājums”. Rakstīja par latviešu valodu un tautasdziesmu metriku. Literāros darbus parakstīja ar pseidonīmiem Austars, J. Austars, Sumbrs un Sumbru Atis.