Laikabiedru vērtējumā Alfreds Ādlers izskatījies un izturējies kā tipisks vīnietis, kas atšķīrās no citiem ar savu mācību.

Individuālpsiholoģija laika gaitā nav guvusi būtiskas pārmaiņas, to iezīmē jēdzienu neizstrādātība, ko atsver ar intuitīvu apjausmu. Individuālpsiholoģiju raksturo: 1) sociālpolitiska angažētība, 2) audzināšanas un pašaudzināšanas jautājumu risināšana, 3) cilvēkzinības jeb pragmatiskas antropoloģijas izstrāde saistībā ar dzīvesmākslu, 4) terapija kā sadarbība un iedrošināšana. Sociālpolitiskā angažētība izpaužas kā individuāla sabiedrības transformēšana. Audzināšanas jautājumu risināšanā tiek izmantota bērnu, vecāku un skolotāju sadarbība. Individuālpsiholoģijas idejas izmanto arī sociālās aprūpes darbinieki. Cilvēkzinība ir pragmatiska dzīves pārzināšana, risinot tās galvenos uzdevumus: profesijas apguvi, ģimenes izveidi un iekļaušanos kopībā. Individuālpsiholoģiskās dziedināšanas mērķis arī ir šo uzdevumu atrisināšana.

Individuālpsiholoģija tiek saistīta ar neopsihoanalīzi, kuru nereti dēvē par neoādlerismu. Sasaistes pamats – izteiktā pievēršanās sociālā jomai, interpersonālām attiecībām un bezapziņas koncepta relativēšanai. Individuālpsiholoģija ir viena no dzīļu psiholoģijas (vācu Tiefenpsychologie, angļu depth psychology) skolām.

A. Ādlers piedzima Vīnes priekšpilsētas ciematiņā ebreju tirgotāja Leopolda Ādlera (Leopold Adler) un Paulīnes Ādleres (dzimusi Bēra, Beer) ģimenē. 1904. gadā A. Ādlers konvertējās protestantismā, bet 1911. gadā ieguva Austrijas pavalstniecību. A. Ādleram izveidojās labas attiecības ar tēvu, bet saspringtas – ar māti. Bērnībā A. Ādlers bija slimīgs bērns; atskatā viņš nepilnvērtības un nāves baiļu pārvarēšanu uzskatīja par noteicošo motīvu savas profesijas izvēlē. A. Ādlers apmeklēja Hernālsas ģimnāziju (tagad Hernalser Gymansium Geblergasse). Skolā viņu uzskatīja par viduvēju skolēnu, taču A. Ādlers to pārvarēja un visu mūžu apšaubīja apdāvinātības teoriju. A. Ādlers uzsāka medicīnas studijas Vīnes Universitātē (Universität Wien), kur 1895. gadā aizstāvēja promocijas darbu “Šuvēju aroda veselības grāmata” (Gesundheitsbuch für das Schneidergewerbe).

Studiju laikā A. Ādlers sociālistisko studentu grupā Veritas iepazinās ar savu nākamo sievu Raisu Epšteinu (vācu Raissa Epstein, krievu Раиса Тимофеевна Эпштейн), kura bija studējusi Cīrihē un pieslējusies revolucionārai kustībai. Viņi apprecējās 1897. gadā Smoļenskā (Krievijas Impērijā), ģimenē piedzima četri bērni. Ar sievas starpniecību A. Ādlers iepazinās ar Ļevu Trocki (Лев Давидович Троцкий), bet revolucionārs un vēlākais padomju diplomāts Ādolfs Jofe (Адольф Абрамович Иоффе) pie viņa ārstējās. R. Ādlere Austrijā nodibināja Starptautisko strādnieku palīdzības organizāciju (Internationale Arbeiterhilfe), iestājās par sieviešu tiesībām un bija Austrijas Komunistiskās partijas (Kommunistische Partei Österreichs) biedre. Savukārt A. Ādleru vairāk saistīja anarhistu darbi un austromarksisms.

Ārstniecisko praksi A. Ādlers uzsāka kā sociālreformatoriski noskaņots ārsts oftalmologs, bet 1899. gadā viņš uzsāka privātpraksi Vīnes piepilsētā (tagad pilsētas iecirknī) Leopoldštatē – apkārtnē, kur lielākoties mita trūcīgi iedzīvotāji. Pamazām A. Ādlers pievērsās neiroloģijai, bet viņa pozīcijas iezīmēja vācu mediķa un politiķa Rūdolfa Virhova (Rudolf Ludwig Carl Virchow) idejas. Ārsts tika izprasts kā pragmatisks antropologs, cilvēkdzimuma audzinātājs, kurš piedāvā slimību sociālo risinājumu, jo medicīna ir sociāla zinātne un politika. Šīs idejas A. Ādlers izklāstīja darbā “Ārsts kā audzinātājs” (Der Arzt als Erzieher, 1904).

Pēc Vilhelma Štēkela (Wilhelm Stekel) ieteikuma A. Ādlers iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un 1902. gadā kļuva par Psiholoģisko trešdienu sabiedrības (Psychologische Mittwoch-Gesellschaft) dibinātāju. Viņš aktīvi iesaistījās izstrādājamās psihoanalīzes apspriešanā, tomēr vienlaikus nostājās pret Z. Freidu. 1907. gadā A. Ādlers publicēja grāmatu “Studijas par orgānu nepilnvērtību” (Studie über Minderwertigkeit von Organen). Viņš veidoja neirozes teoriju, kas būtu atvedināma no orgānu nepilnvērtības un kas iekļāva psihoanalītisko neirožu risinājumu. A. Ādlers pievērsās agresijas un sadisma problemātikai, seksuālo apspiešanu saistīja ar sociālo represiju, relativēja seksuālo dziņu konceptu, ko aizstāja ar nojēgumu par vīrišķo protestu. 1910. gadā A. Ādlers kļuva par Vīnes psihoanalītiķu apvienības (Wiener psychoanalytische Vereinigung) prezidentu un Z. Freida izdotā žurnāla Centralblatt für Psychoanalyse redaktoru. Taču jau gadu vēlāk attiecības ar Z. Freidu tika sarautas, A. Ādlers izstājās no psihoanalītiķu apvienības, nodibināja “Brīvo psihoanalītisko pētījumu apvienību” (Verein für freie psychoanalytische Forschung), kas drīz pārtapa par “Individuālpsiholoģijas apvienību” (Verein für Individualpsychologie). Attiecības tika sarautas, saglabājot aizvainotību uz visu mūžu un nodrošinot turpmāko psihoanalītiķu ignoranci. 1912. gadā A. Ādlera mēģinājums habilitēties Vīnes Universitātē bija neveiksmīgs, jo viņš tika uzskatīts par psihoanalītiķi (darbs arī neatbilda pieņemtajiem dabaszinātniskajiem kritērijiem).

Nojēgumu par orgānu nepilnvērtību A. Ādlers transformēja par mazvērtības izjūtu. 1912. gadā viņš publicēja grāmatu “Par nervozo raksturu. Salīdzinošās individuālpsiholoģijas un psihoterapijas pamatiezīmes” (Über den nervösen Charakter. Grundzüge einer vergleichenden Individualpsychologie und Psychotherapie). Savas mācības apzīmējumu A. Ādlers aizguva no R. Virhova, lai ar to raksturotu indivīdu (veselu, nedalāmu un neatkārtojamu vienību) kopībā un risinātu individualizētos uzdevumus. Nervozā rakstura fenomenoloģiju A. Ādlers papildināja ar indivīda dzīvesgājuma, vadlīniju un dzīves stila noskaidrošanu. Savu mācību A. Ādlers dēvēja arī par pozīcijas psiholoģiju pretstatā pārējām dispozīcijas psiholoģijām. Individuālpsiholoģijā A. Ādlers iestrādāja pacifizētus Karla fon Klauzevica (Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz), modernās karazinātnes pamatlicēja, izmantotos jēdzienus un principus. 1913. gadā A. Ādlers kopā ar saviem piekritējiem publicēja grāmatu “Dziedināt un izglītot. Audzināšanas mākslas grāmata ārstiem un pedagogiem” (Heilen und Bilden. Ein Buch der Erziehungskunst für Ärzte und Pädagogen), paplašinot individuālpsiholoģijā ieinteresēto loku. Jau studiju laikā A. Ādlers bija iecienījis tipiski vīnisko diskutēšanu kafejnīcās (Café Griensteidl, Dom Café), ko turpināja individuālpsiholoģijas nostiprināšanas laikā (Café Central, Café Tabakspfeife). 1914. gadā tika nodibināts arī individuālpsiholoģijas žurnāls Zeitschrift für Individualpsychologie.

Grāmata “Individuālpsiholoģijas prakse un teorija” (Praxis und Theorie der Individualpsychologie, 1920) uzskatāmi raksturo A. Ādlera mācību – prakse apsteidz teoriju, kuras izstrādātībai netiek veltīta īpaša uzmanība. 1922. gadā notika Pirmais starptautiskais individuālpsiholoģijas kongress, A. Ādlers aktīvi iesaistījās Vīnes izglītības reformēšanā, dibināja padomdošanas centrus, lasīja lekcijas skolotājiem, publicējot lekciju apkopojumu – “Individuālpsiholoģija skolā” (Individualpsychologie in der Schule, 1929). Priekšlasījumu apkopojums ir arī trešā nozīmīgākā A. Ādlera grāmata “Cilvēkzinība” (Menschenkenntnis, 1927). Kopš 1926. gada A. Ādlers regulāri ceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur Ņujorkas Kolumbijas Universitātē (Columbia University) lasīja lekcijas par medicīnisko psiholoģiju. 1929. gadā tika publicētas arī pirmās divas angliski sarakstītās grāmatas: “Zinātne par dzīvošanu” (The Science of Living; latviski – “Psiholoģija un dzīve”), “Bērnu izglītība” (The Education of Children).

Aktīvo darbību A. Ādlers nepārtrauca arī Eiropā. 1933. gadā viņš publicēja grāmatu “Dzīves jēga” (Der Sinn des Lebens), bet kopā ar mācītāju Ernstu Jānu (Ernst Jahn) – darbu “Reliģija un individuālpsiholoģija. Principiāla izskaidrošanās par cilvēku vadīšanu” (Religion und Individualpsychologie. Eine prinzipielle Auseinandersetzung über Menschenführung). Pēc nacionālsociālistiskās varas pārņemšanas Vācijā A. Ādlers pārcēlās uz Ņujorku, atklāja privātpraksi un Psiholoģijas katedru Longailendas Medicīnas koledžā (Long Island College of Medicine). 1937. gadā A. Ādlers lasīja lekcijas Nīderlandē un publicēja grāmatu “Dzīves problēmas” (Levensproblemen) nīderlandiski. Turpinot lekciju turneju, A. Ādlers devās uz Lielbritāniju, kur ceļā uz lekciju Aberdīnā (Skotijā) nomira.

Cilvēku A. Ādlera ieskatā raksturo konstitucionāla nepilnvērtība. Orgānu nepilnvērtību pārvar ar kompensēšanu un pārkompensēšanu, kas ievijas arī dzīvē, bet mazvērtību pārvar ar nodrošināšanos. Cīnītājpozīcijas veidošanās pieļauj cīņu dzīves nederīgajā pusē un dezertēšanu. Individuālpsiholoģija tiek izprasta kā sevis paša izkarošana un karošanas mācība, apkarojot dezertēšanu un izcīnot laimīgu un jēgpilnu dzīvi. Neirotiķis izcīna šķietamu kauju, nemitīgi jūtas ienaidnieku ielenkts, sašaurina savu darbības lauku un izmanto vienkāršošanas šablonus. Neirotiķi raksturo paaugstināta afektu gatavība un uzbrukšana, kompensējot gatavību rīkoties. Neirotiķis ved partizānu karu vai atrodas avangardā jeb priekšpostenī (kultūrvēsturiskās analoģijas rodamas militārajā, politiskajā un mākslinieciskajā jomā). Individuālpsiholoģijā cenšas atgūt nostāšanos dzīves pareizajā pusē, nodrošinot pašnoteikšanos un iekļaušanos kopībā.

A. Ādlers izstrādāja mācību par dzīvošanu, kas vienlaikus būtu dzīva, nesastingusi mācība. Dzīve viņa ieskatā ir virzība uz noteiktu mērķi. To raksturo teleoloģisms – bioloģiskā finalitāte satur sociālo un personisko finalitāti. A. Ādlers noliedza naturālās kauzalitātes pastāvēšanu dvēseles dzīvē un uzsvēra teleoloģiskās kauzalitātes nozīmi. Dzīves plūstamības skaidrojumā viņš sabalsojas ar filozofa Anrī Bergsona (Henri-Louis Bergson) skaidrojumu un cenšas uzrādīt individuālajās dzīvēs tapušo dzīves stilu. Dzīves veidošanas pareizību A. Ādlers sasaista ar sociālo uzdevumu risināšanu un atsaucas uz common sense – ‘kopjēgu’, ‘kopības jēgu’. Dzīve ir kooperēšanās un paredz pasaules, cilvēku un sevis pazīšanu. A. Ādlera veidojamā cilvēkzinība sasaucas ar Imanuela Kanta (Immanuel Kant) veidoto antropoloģiju pragmatiskā nolūkā. Koncepts “griba varēt” sabalsojas ar Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) un Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) idejām, kuras A. Ādlers dažkārt traktēja visnotaļ naturālistiski. Izmantojot Hansa Vaihingera (Hans Vaihinger) idejas, A. Ādlers aplūkoja fikcionālismu dzīvē; fikcijas ir sastopamas gan neirotiķa, gan vesela cilvēka dzīvē, taču neirotiķis tās īsteno ar varu, nerēķinoties ar citiem un pasauli.

Individuālpsiholoģiskā terapija ietver trīs dažāda ilguma stadijas. Pirmajā stadijā (līdz dažām nedēļām) cenšas noskaidrot pacienta problēmas, dzīves stilu un plānu. Otrajā stadijā vedina apzināties dzīves stilu un fiktīvo dzīves mērķi. Trešajā stadijā palīdz izšķirties par dzīves stila un mērķa maiņu un pielāgoties jaunatklātajai realitātei. Bērnu dziedināšanas nosacījums ir pārrunas ar vecākiem, seansi nereti notiek paziņu klātbūtnē un ar viņu līdzdalību. Individuālpsiholoģiskā teorija (ieskaitot terapiju) tiek iekļauta arī pedagoģiskajā praksē. 

Individuālpsiholoģisko kustību, kurai piemīt terapeitisks optimisms, raksturo trīs iezīmes. 1) Uzsverot mācības pamatlicēja nedogmatismu, kustībā tomēr pastāv šķelšanās un ekskomunicēšana. 2) Individuālpsiholoģiskās kustības vēstures joprojām nav izstrādātas. 3) Individuālpsiholoģiskās kustības organizatoriskā uzbūve lielākoties tiek ignorēta; tajā nepastāv kāzusu (gadījumu) izvērsti izklāsti.

Sistemātisku individuālpsiholoģijas izklāstu ir sniedzis Ervīns Veksbergs (Erwin Wexberg), tomēr lielāku popularitāti ir ieguvis Karls Furtmillers (Carl Furtmüller), kurš nodrošināja arī individuālpsiholoģijas klātbūtni Vīnes mācību iestādēs. Par individuālpsiholoģijas izplatīšanos Eiropā (arī Latvijā) ir gādājis Maness Šperbers (Manès Sperber), kurš dzīves nogalē vēlreiz atgriezās pie individuālpsiholoģijas darbā “Indivīds un kopība” (Individuum und Gemeinschaft, 1978). Vienubrīd individuālpsiholoģijas ietvaros darbojās logoterapijas pamatlicējs Viktors Frankls (Viktor Emil Frankl) un ekskomunicētais Frics Kinkels (Fritz (Friedrich) Wilhelm Künkel), kurš veidoja harakteroloģiju un savu mācību dēvēja par vitālo dialektiku. ASV individuālpsiholoģiskās atziņas izplatīja no Vīnes emigrējušais Rūdolfs Dreikurss (Rudolf Dreikurs), kura darbi ir kļuvuši par pedagogu rokasgrāmatām. Eiropā par pazīstamāko individuālpsihologu mūsdienās var uzskatīt Jozefu Ratneru (Josef Rattner). Izplatītāka un institucionāli nodrošinātāka individuālpsiholoģija ir angloamerikāniskajā pasaulē. 

1930. gadā A. Ādlers kļuva par Vīnes goda pilsoni (Bürger der Stadt Wien). Vīnē ir vairākas viņa piemiņas vietas, institūti, biedrības, arī iela (Alfred-Adler-Straße). Urna ar pelniem 12.07.2011. tika pārvesta no Edinburgas un svinīgi pārapbedīta Vīnes Centrālajā kapsētā (Zentralfriedhof). 2000. gadā A. Ādlera vārdā nosaukts asteroīds (11519).